Ko tad “mūsu balsotāji” tādu saprātīgu un izglītību pierādošo izdarīja? Izrādās, nepeldēja kopā ar straumi un nesteidzās mest lielus punktus Austrijas pārstāves Končitas Vurstas virzienā. Pieļauju, ap šo brīdi portāla lasītāji, ja arī paši sestdien lielo koncertu neskatījās, ir uzzinājuši, ka tieši viņa Eirovīzijā plūca laurus, piedevām ar visai iespaidīgu atrāvienu no otrās vietas ieguvējiem nīderlandiešiem (290 punkti pirmajai, 238 pēdējiem). Tāpat nevienam droši vien nav noslēpums, ka Končita Vursta patiesībā ir Tomass Noivirts, viņš savā Austrijā esot populārs raidījuma vadītājs un, kā raksta S.Vanzovičs, “ir pieprasīta persona dažādos smalkos burziņos.” Visbiežāk, arī šoreiz Kopenhāgenā, T.Noivirts/K.Vursta uzstājas kleitā un grimā, bet ar bārdu.
Par Končitas dziesmas (“Mosties kā Fēnikss”) kvalitāti nespriedīšu, neesmu muzikologs un godīgi atzīstu, ka viņas priekšnesumu klausoties, brīžiem likās, ka viņa dzied šķībi. Taču interesanta man ir bijusi reakcija pret viņas uzvaru. Tepat Latvijā "Neatkarīgā" vienmēr laikrakstu starpā ir kūrējusi Eirovīzijas lietas, šķiet, citās avīzēs process šorīt tika pieminēts garāmejot, ja vispār.
Kā jau minēju, S.Vanzovičam liekas, ka “jo tālāk, jo trakāk,” un sava materiāla beigās viņš bilst, ka arī šoreiz, kad mūsu "Aarzemniekiem" tā īsti nepaveicās, Latvijai nebūtu no Eirovīzijas jāatsakās pavisam, jo “diez vai vajadzētu mūziķiem liegt iespēju sevi atrādīt starptautiskā arēnā.” Tiesa, būtu labāk, ja “netiktu aizsūtīts, piemēram, divgalvains teļš vai androgīnais modelis Jaroslavs.”
Savukārt mūsu kaimiņvalstī reakciju uz Končitas Vurstas uzvaru nevar vērtēt citādi kā histērisku. Dieva miers ar hrestomātisko klaunu Žirinovski, kuram tas deva kārtējo iespēju vienkārši izbļaustīties (“Pirms 50 gadiem Padomju armija okupēja Austriju. Mēs pieļāvām kļūdu, atbrīvojot Austriju. Mums vajadzēja palikt”), bet pat oficiālā Krievijas Federācijas Pareizticīgā baznīca atrada par vajadzīgu nokomentēt to izteikti nereliģisko pasākumu, kāds ir Eirovīzija: “Tas ir vēl viens modernās pasaules netikums, mēģināt ieviest jaunas kultūras normas” – tā paziņoja kāds no baznīcas runasvīriem. Protams, šo vēsti šorīt es atradu "Delfos", un zem tās ir kārtējais Latvijas sabiedrības “kultūras” līmenis, par kuru droši vien pat Kremļa štata baznīcai nāktos sarkt, taču interesanti, ka tik lielai un pašlepnai baznīcai vispār ir atradies par vajadzīgu kaut ko šajā lietā pateikt.
Pirmkārt, kāds baznīcai ir sakars ar Eirovīziju? Nekāds. Otrkārt, kaut kā neatminos, ka pareizticīgo popiem apakšbikses samežģījās toreiz, kad Eirovīzijā uzvarēja izteikti lesbisks priekšnesums ar Serbijas dziedātāju Mariju Serifoviču priekšgalā (varbūt tāpēc ka Serbija ir “savējā”?), nedz arī, ja kas, kad dažus gadus pirms tam uz Eirovīzijas skatuves Rīgā parādījās tikpat it kā “lesbiskās” Ļena un Jūlija no “Tatu.” Atkal – savējās.
Nerunājot vairs konkrēti par pareizticīgajiem Krievijā, bet par citiem reliģiski noskaņotiem ļautiņiem, pirms pāris gadiem, šķiet, Salacgrīvā bija paredzēts uzstāties tā gada Eirovīzijas uzvarētājiem no Somijas "Lordiem", kuri nekad publiski neparādās bez groteskām un visnotaļ sātaniskām maskām. Toreiz sabuntojās vietēji melnsvārči, "Lordiem" ielūgums tika atsaukts, un pats jautrākais bija tas, ka viņu vietā uz skatuves kāpa latviešu grupa "SkyForger", kura tradicionāli smagā metāla intonācijās dzied par pagānu dieviem. Nu, ļoti “reliģiski.” Bet laikam atkal – tomēr savējie. Baznīcas acīmredzot no “savējo” būšanas nav brīvākas par citiem.
Vai kādam Krievijā gabals nokrita tāpēc, ka Eirovīzijā uzvarēja vīrietis ar bārdu un kleitu? Nenokrita. Pati laureāte apgalvo, ka uzvara viņai esot bijis liels pārsteigums, uzvaras brīdī viņa ar asarām skropstās priecājās, ka “vakars ir veltīts visiem, kas tic brīvībai, vienotībai un mieram.” Pirms kāda laiciņa T. Noivirts/K. Vursta arī viesojās Rīgā, un te māksliniece pateica nepārprotami patiesus vārdus: “Es jūtos lieliski, būdama sieviete ar bārdu, un tās ir manas tiesības.” Kamēr viņa ar to savu bārdu nevienam nekaitē, tā tas arī ir.
Ja kāds no lasītājiem tomēr par to visu joprojām ir šokēts, tad gribētu piedāvāt šādu jautājumu: Vai tikpat liels šoks bija tad, kad pa Latvijas skatuvēm ņēmās Mildiņa un Skaidrīte aktieru Jarāna un Porganta izpildījumā? Tajā pašā Krievijā, cik nācies redzēt, džeki ar bārdu un vecmāmiņas kleitu mugurā publiku smīdina līdz asarām. Salīdzinot ar šiem tēliem, Končita Vursta tomēr bija pietiekami eleganta.
Bet vēl vairāk – Eirovīzija tomēr ir un paliek šovs. Transvestīti tur ir redzēti arī citreiz, 1998. gadā Dana International pat uzvarēja. Šķiet no Slovēnijas reiz atbrauca pieci puiši lidmašīnas stjuartes uniformās. Bet arī ārpus tā mākslinieki Eirovīzijā uzmanību sev cenšas piesaistīt visvisādos veidos, vai nu tērpjoties alu laikmeta drānās (Ruslana), ieliekot īstu omīti šūpuļkrēslā ar bungām (Moldovas priekšnesums 2005. gadā), apgalvojot, ka uzvara Eirovīzijā ir garantēta pat pirms punktu saskaitīšanas (brāļi lietuvieši). Šoreiz uzvaras laurus plūca persona, kurai tomēr ir spēcīga balss, kura tomēr savā Austrijā acīmredzot ir pietiekami pieprasīta u.tml. Eiropas civilizācija tāpēc nav sabrukusi ne par sprīdi. Un arī tad, ja nākamgad balsotāji nolems uz Eirovīziju sūtīt “androgēno modeli Jaroslavu,” nekas traks nenotiks, ja vien Jaroslavs prot dziedāt (personīgi viņu nepazīstu, nevaru spriest).
Bet vēl viena doma par Eirovīziju. Varbūt klaunam Žirinovskim spriežot par to, ka Austriju tomēr vajadzēja okupēt, bija vēdergraizes, jo pašas Krievijas priekšnesums izgāzās ar visai lielu blīkšķi – tiesa, ne neaugstā 7. vieta, bet tikai 89 punkti un tas tikai tāpēc, ka darbaļaudis Baltkrievijā un Azerbaidžānā Krievijai refleksīvi dotu 12 punktus arī tad, ja Krievija uz Eirovīziju aizsūtītu S. Vanzoviča minēto “divgalvaino teļu.” Kādreiz diemžēl to pašu varēja teikt arī par Latviju. Latvijā par Krieviju balsoja pietiekami “liels” skaits, lai dotu vien divus punktus. Tas priecē.
Ja godīgi, man bija mazliet žēl māsu Tolmačevu, kuras droši vien uz Eirovīziju devās ar lielām cerībām un prieku, bet tā vietā saņēma skatītāju svilpienus. Protams, ne jau par viņam personīgi, bet tomēr. Taču gadījumā, ja mazais punktu skaits no Latvijas (un, ja kas, tajās 23 (!) valstīs, no kuras māsas nedabūja nevienu punktu vispār) ir saistāms ar pašreizējiem notikumiem Ukrainā, tad te, cienījamā Krievijas Pareizticīgo baznīca, ir Jūsu pieminētās “Eiropas kultūras” atbilde. Ne jau vīrietis kleitā te ir svarīgs. Svarīgs ir mačo džeks ar atkailinātām krūtīm, kurš patlaban cenšas pēc sava prāta pārkārtot teju vai visu bijušo PSRS. Lūk, kas ir “Eiropas kultūra.”
Un pēdīgi – malači tomēr mūsu "Aarzemnieki". Par sprīdi lielāks punktu skaits nekā tas, ko kādreiz saņēma mūsu tautas it kā spīdošākie mākslinieki, un prieks, ka Jorenam un viņa komandai tas izdevās. Diez vai pirms gada viņiem pat prātā varētu būt ienācis, ka reiz nāksies kāpt uz skatuves burtiski miljoniem cilvēku priekšā. Nācās. Un, manuprāt, viņi Latviju pārstāvēja godam. Zālē dziesmas laikā skanēja ovācijas un līdzi dziedāšana. Aplausi ievērojami. Un galu galā septiņi punkti no jau minētās Azerbaidžānas. Saku vēlreiz – malači!
Jauku visiem šo jauno darba nedēļu. “Skatā” šovakar apspriedīsim Vladimira Putina piepešo paziņojumu, ka Ukrainā viss ir labi un skaisti.
