Latvijas karavīra zvēresta vārdi ir svēti, jo īpaši šie - “…netaupot spēku, veselību un dzīvību, sargāt Latvijas valsti un tās neatkarību…” Šos vārdus tāpat vien nevar teikt. Tos pasakot, iestājas pienākums. Pienākums, kura vārdā zvērestu devušais gatavs atdot visu.
Ja kādam šķiet, ka karavīra pamatapmācības kurss varētu būt tikai pieaugušo “kariņa spēlēšana”, tad visus, kuri tā domā, laipni aicinu šo programmu apgūt nākamgad! Patiesībā tā ir sviedru un pārguruma valstība, kuras laikā sevī nostiprini jaunas vērtības. Šādi bija arī ar mums – brīvprātīgajiem rezervistiem. Atnācām vieni, aizgājām jau pavisam citi cilvēki. Manuprāt, labāki.
Pēdējo gadu veiktajās socioloģiskajās aptaujās liela daļa sabiedrības paudusi gatavību kara gadījumā aizstāvēt Latviju ar ieročiem rokās. Tas priecē, taču te jānošķir divas lietas – anonīmā aptaujā pausts viedoklis vai paša cilvēka apzināti pūliņi, lai iegūtu prasmes, kā sekmīgi stāties pretī agresoram. Šovasar Nacionālie bruņotie spēki aizsāka brīvprātīgo rezervistu sagatavošanas programmu, kur šādas iemaņas varēja gūt iepriekš ar militāro jomu nesaistīti cilvēki. Interese bija liela, tomēr, lai sekmīgi pabeigtu mācību kursu, vairāk par fizisko sagatavotību bija vajadzīga motivācija.
