Vēstures doktors, Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīva vadošais pētnieks, Vidzemes Augstskolas Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūta pētnieks, Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības valdes loceklis.
1918. gada 25. martā Minskā baltkrievu politiķi proklamēja neatkarīgas Baltkrievijas Tautas Republikas izveidošanu. Tobrīd jau igauņi, lietuvieši un ukraiņi bija pasludinājuši neatkarību, bet latvieši pauduši nodomu izveidot neatkarīgu Latvijas Republiku. Līdzīgi kā Baltijas valstu gadījumā, arī pret Baltkrievijas neatkarību nostājās gan vācu okupācijas vara, gan Krievijas komunisti.
1918. gada 18. novembra pēcpusdienā mūsdienu Latvijas Nacionālajā teātrī proklamēja neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanu. Šajā pašā datumā darbu uzsāka Kārļa Ulmaņa vadīta Latvijas Pagaidu valdība. Tai nācās darboties ārkārtīgi grūtos apstākļos.
Šo trešdien, 15. novembrī, uz kopīgu domu apmaiņu pulcēsies Latvijas vēsturnieki un ar vēstures nozari saistītie cilvēki – studenti, skolotāji, atmiņas institūciju (muzeju, arhīvu un bibliotēku) pārstāvji, politiķi, atbildīgo ministriju ierēdņi un ar dažādiem publiskās vēstures projektiem saistītas personas.
1919. gada 11. novembrī Latvijas armija izcīnīja spožāko un asiņaināko uzvaru savā vēsturē, atbrīvojot Pārdaugavu un padzenot Pāvela Bermonta komandēto vācu un krievu armiju no Rīgas.
Pirms vairāk nekā simts gadiem Cēsu kaujās Ziemeļlatvijas brigāde un Igaunijas armija guva izšķirošu uzvaru pār Landesvēru un Dzelzsdivīziju. Šodien Tev ir iespēja pārbaudīt savas zināšanas par šo vēsturisko notikumu LSM.lv "Dzīvās vēstures" spēlē!
Pirms 104 gadiem, 1919. gada 22.–23. jūnijā Ziemeļlatvijas brigāde un Igaunijas armija izcīnīja uzvaru pret Landesvēra un Dzelzsdivīzijas daļām Cēsu kaujās. Līdz ar to tika sagrauti Vācijas ģenerāļa Rīdigera fon der Golca agresīvie plāni Baltijā un atjaunota Kārļa Ulmaņa vadītās Latvijas Pagaidu valdības pilnvērtīga darbība.
1918. gada 24. februārī Tallinā tika proklamēta Igaunijas neatkarība. Nākamajā dienā igauņu neatkarības cerības iznīcināja vācu okupanti, kuri ieņēma pilsētu. Igaunijai, līdzīgi kā Latvijai un Lietuvai, līdz savai faktiskajai neatkarībai bija jāgaida vēl gandrīz deviņi mēneši.
1918. gada 16. februārī Vācijas okupētajā Viļņā tika pasludināta neatkarīgas Lietuvas valsts atjaunošana (to likvidēja Krievija 1795. gadā, anektējot Lietuvas teritoriju). Tā bija jau otrā Lietuvas neatkarības deklarācija dažu mēnešu laikā. Atšķirībā no 1917. gada 11. decembrī pieņemtās un Vācijas varas iestāžu diktētās deklarācijas, 16. februārī pieņemtais dokuments runāja par pilnīgu Lietuvas neatkarību gan no Krievijas, gan Vācijas.
1918. gada 22. novembrī mūsdienu Latvijas Republikas robežu šķērsoja Padomju Krievijas Sarkanās armijas vienības. Šajā pat dienā Sarkanā armija arī pirmo reizi (tiesa gan, nesekmīgi) mēģināja ieņemt Narvas pilsētu Igaunijā. Līdz ar to Baltijas valstīm bija jāuzsāk bruņota cīņa par savu neatkarību pret Krievijas agresiju.
Pirms vairāk nekā simt gadiem, 1919. gada 21. novembrī, Latvijas armija guva savu pēdējo izšķirošo panākumu cīņā pret Pāvela Bermonta komandēto Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju, atbrīvojot Jelgavu. Tas bija Latvijas armijas pēdējais trieciens, kas pilnībā salauza Bermonta armijas pretestību.
1918. gada 17. novembra vakarā Rīgas Latviešu amatnieku biedrības krājaizdevu kases telpās Suvorova (tagad Krišjāņa Barona) ielā astoņas Latvijas politiskās partijas vienojās par Latvijas Tautas padomes (LTP) izveidošanu. LTP 18. novembrī pasludināja Latvijas neatkarību un kļuva par Latvijas Republikas pirmo likumdevēju. Līdz Latvijas Satversmes sapulces sanākšanai 1920. gada maijā LTP aizvadīja astoņas sesijas un noturēja 57 kopsēdes.
Pirms vairāk nekā simt gadiem, 1919. gada 14. novembrī, notika viena no ievērojamākajām Latvijas Neatkarības kara (1918–1920) kaujām. Šajā dienā Latvijas armijas vienības ar Sabiedroto valstu kara kuģu atbalstu atvairīja bermontiešu uzbrukumu Liepājai. Vēlākos gados 14. novembri atzīmēja kā Liepājas varoņu uzvaras dienu.
Rīgā 1919. gada 30. decembrī tika noslēgts Latvijas un Polijas militārās sadarbības līgums. Šo līgumu parakstīja Latvijas armijas virspavēlnieks Jānis Balodis, štāba priekšnieks Pēteris Radziņš un Polijas armijas pārstāvis Aleksandrs Miškovskis. Minētais līgums kļuva par pamatu sekmīgajai Latgales atbrīvošanas operācijai, kas sākās jau 1920. gada 3. janvārī un nepilna mēneša laikā noslēdzās ar Latvijas austrumu daļas atbrīvošanu no Krievijas Sarkanās armijas.
1919. gada decembrī, īsi pirms Ziemassvētkiem, Valmieras lauka kara tiesa piesprieda un izpildīja nāvessodu vienpadsmit Valmieras tuvumā sagūstītiem komunistiem un komjauniešiem. Šis notikums saviļņoja tā laika sabiedrību, izraisot debates parlamentā, bet vēlāk, jau pēc 2. pasaules kara, to bieži izmantoja padomju propaganda.
Pirms simt gadiem, 1920. gada 28. februārī, pirmais kuģis ar Imantas pulka karavīriem devās 25 000 kilometru tālajā ceļā no Vladivostokas uz Rīgu. Līdz gada beigām Latvijā no Tālajiem Austrumiem atgriezās vairāk nekā 2000 latviešu karavīru, kuri dienēja nacionālajās karaspēka daļās.
Pirms simt gadiem, 1920. gada 30. janvārī, Latvijas armija noslēdza Latgales atbrīvošanu, ieņemot Zilupi. Tāpat šajā dienā Maskavā tika parakstīts slepens pamiera līgums starp Latviju un Padomju Krieviju. Tas stājās spēkā 1. februārī, noslēdzot kara darbības aktīvo fāzi. Labvēlīgā kara darbības gaita ļāva Latvijas Pagaidu valdībai uzsākt gatavošanos Satversmes sapulces sasaukšanai.
Pirms simt gadiem, 1920. gada 13. janvārī, Padomju Latvijas valdība paziņoja par darbības pārtraukšanu. Tobrīd bija apritējis gads kopš Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas (LPSR) izveidošanas un Konstitūcijas pieņemšanas mūsdienu Nacionālās operas namā Rīgā.
Pirms simt gadiem, 1919. gada oktobra beigās un novembra sākumā, latviešu strēlnieku padomju divīzija piedalījās niknās kaujās pret ģenerāļa Antona Deņikina armiju. Latviešu “sarkanajiem” strēlniekiem bija svarīga loma šīs krievu “balto” armijas sakaušanā, kura strauji tuvojās Maskavai.
Latvijas Neatkarības kara (1918–1920) norisēs ārkārtīgi svarīga loma bija ne tikai latviešiem, bet arī citu Latvijā dzīvojošo tautību pārstāvjiem. 1920. gadā Latvijā dzīvoja 91 tūkstotis krievu, 79 tūkstoši ebreju, 66 tūkstoši baltkrievu, 58 tūkstoši vāciešu un 52 tūkstoši poļu. Mazākumtautības bija pārstāvētas gan Latvijas Tautas padomē, gan Latvijas Pagaidu valdībā (vairāki minoritāšu pārstāvji ieņēma ministru un ministru biedru posteņus, kā arī pildīja Valsts kontroliera pienākumus).
Latvijas armijas cīņas ar Pāvela Bermonta komandēto Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju 1919. gada oktobrī un novembra sākumā risinājās pašā Rīgas centrā. Tam laikam tā bija netipiska parādība – tolaik armijas izvairījās cīnīties pilsētās un iesaistīties ielu kaujās. Niknās kaujas bija kaut kas jauns arī Rīgas iedzīvotājiem, kuriem nācās pielāgoties un arī iesaistīties šajās cīņās.
Pirms simt gadiem, 1919. gada 15. oktobrī, tikai nedēļu pēc Bermonta armijas uzbrukuma Rīgai, Latvijas armija devās prettriecienā. Lielbritānijas un Francijas karakuģu uguns aizsegā Latgales divīzijas pulki šķērsoja Daugavu, ieņemot Daugavgrīvu un Bolderāju. Līdz ar to sākās niknākās un asiņainākās cīņas pret bermontiešiem, kas noslēdzās 11. novembrī ar Torņakalna atbrīvošanu.
1919. gada 8. oktobrī sākās izšķirošās cīņas Latvijas Neatkarības karā jeb tā dēvētā bermontiāde. Šie notikumi ir neatraujami saistīti ar Latvijai naidīgās Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas komandieri Pāvelu Bermontu. Bermonta odiozā un avantūriskā personība, kā arī gadu atstatums ir radījis daudzus mītus un nostāstus. Šoreiz piedāvājam iespēju pārbaudīt savas zināšanas par vēsturisko Bermontu.
Pirms simt gadiem, 1919. gada 8. oktobrī, Pāvela Bermonta-Avalova komandētais vācu un krievu karaspēks devās uzbrukumā Rīgai. Šajā dienā sākās gandrīz divus mēnešus ilgās cīņas pret bermontiešiem, kas kļuva par asiņainākajām Latvijas armijas vēsturē. Frontes līnija stiepās Daugavas krastos, sadalot Rīgu divās daļās. Tikai 11. novembrī pēc ļoti smagām cīņām Latvijas armijai izdevās sakaut pretinieku un atbrīvot Pārdaugavu. Šo uzvaru mēs svinam kā Lāčplēša dienu.
Pirms simts gadiem, 1919. gada 28. septembrī, Rīgā tika atvērta Latvijas Augstskola (mūsdienu Latvijas Universitāte). Līdz ar to tika realizēts latviešu inteliģences senais sapnis par iespēju iegūt augstāko izglītību latviešu valodā.
27. septembrī sākās Polijas armijas uzbrukums Daugavpils rajonā ar mērķi ieņemt Grīvas priekštilta nocietinājumus un panākumu gadījumā – arī Daugavpili. Cīņas par Daugavpili kļuva par vienām no asiņainākajām Latvijas Neatkarības kara (1918–1920) vēsturē. Tā bija arī vienīgā Neatkarības kara kauja ar tanku līdzdalību.
Pirms simt gadiem, 1919. gada 21. septembrī, Vācijas armijas ģenerālis Rīdigers fon der Golcs un Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas komandieris pašpasludinātais kņazs Pāvels Bermonts-Avalovs noslēdza slepenu līgumu, kas paredzēja vācu karavīru pāriešanu Krievijas dienestā. Bermonts savukārt apņēmās pakļauties provāciskajai Rietumkrievijas militāri politiskajai padomei jeb valdībai, kas bija izveidota Berlīnē. Līdz ar to varēja sākties ģenerāļa Golca avantūras kārtējais cēliens, mēģinot izrēķināties ar Latvijas Republiku un tās pagaidu valdību.
Krievijas pilsoņu karš savos mutuļos ierāva simtiem tūkstošu latviešu. Daļa latviešu entuziastiski atbalstīja boļševikus, citi ar tikpat lielu pārliecību cīnījās balto spēku pusē, kamēr pārējie šajā haosā centās atrast izeju un saglabāt savu kailo dzīvību. Šoreiz pievērsīsimies tiem latviešiem, kas atstājuši vislielāko iespaidu uz kara norisi.
Pirms simt gadiem, 1919. gada 11. septembrī, Latvijas valdība saņēma Padomju Krievijas ārlietu tautas komisāra Georgija Čičerina telegrammu ar piedāvājumu noslēgt miera līgumu. Šādus piedāvājumus saņēma arī Lietuvas un Somijas valdības. Savukārt Igaunija miera piedāvājumu bija saņēmusi jau 31. augustā.
Pirms simts gadiem, 1919.gada 26.augustā Rīgā notika reģionāla mēroga pretlieliniecisko spēku komandieru apspriede, kurā apsprieda kopīgas darbības plānus. Šajā sanāksmē Grāfa Kellera Rietumu brīvprātīgo korpusa komandieris Pāvels Bermonts-Avalovs piedāvāja plānu, kas paredzēja uzbrukumu Daugavpilij. Bermonta plāns, vācu karaspēka sadumpošanās Jelgavā, uzbrukumi latviešu komandantūrām un Lielbritānijas misijas telpām kļuva par priekšvēstnesi uzbrukumam Rīgai 1919.gada oktobrī.
Pirms simts gadiem, 1919. gada 20. augustā, Latvijas Pagaidu valdība lēma par divu mākslas augstskolu izveidošanu, ieceļot attiecīgi Jāzepu Vītolu par Latvijas Konservatorijas un Vilhelmu Purvīti par Latvijas Mākslas akadēmijas direktoru. 1919. gada augustā, veselu gadu pirms Latvijas Neatkarības kara beigām, tika radīta virkne Latvijas kultūras iestāžu.
1918.–1920. gads ne tikai Latvijā, bet visā Centrālajā un Austrumu Eiropā bija īsts avantūristu, laimes meklētāju un krāpnieku laikmets. Talantīgs, uzņēmīgs un pašpārliecināts cilvēks ātri vien varēja kļūt par kādas valsts dibinātāju, valdības vadītāju vai armijas virspavēlnieku. Latvijas gadījumā mēs varētu uzskaitīt veselu virkni ar šādiem leģendāriem cilvēkiem: pulkvedis Voldemārs Ozols, ģenerālis Rīdigers fon der Golcs un majors Jozefs Bišofs, pulkvedis Mihails Afanasjevs, leitnants Sergejs Staprāns, kapteinis Erdmanis-Birze, Pāvels Bermonts-Avalovs un daudzi citi. Viņu vidū viena no spožākajām komētām (bet varbūt asteroīdiem?) bija mācītājs Andrievs Niedra. Pirms simts gadiem Niedra devās pirmajā vizītē pie pašpasludinātā kņaza un vēlākā Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas komandiera Bermonta, lai pēdējam piedāvātu savus pakalpojumus.
1919. gada vasarā Kārļa Ulmaņa vadītā valdība bija izcīnījusi iespēju īstenot savu politiku Latvijā un uzsākt gatavošanos Satversmes sapulces vēlēšanām. Bet ceļš līdz šai iespējai nebija gluds. Pārbaudi savas zināšanas par Kārļa Ulmaņa politiskās karjeras pirmsākumiem un viņa vadītās valdības darba pirmo pusgadu LSM.lv "Dzīvās vēstures" spēlē!
