Valstiskumu nevajadzētu uzskatīt par pašsaprotamu lietu, ar šādu komentāru presei uz Kijevu devies Latvijas bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube. Lai nu kur, bet Ukrainā, kas tagad svin neatkarības 25.gadadienu, tas ir pat pārāk labi zināms.
Ārpus ētera
Karā uzbrucējam parasti ir priekšrocības, jo tas izvēlas triecienam pašu labvēlīgo laiku, lai pēc iespējas vairāk pārsteigtu pretinieku. Iespējams, uzsāktā Krievijas bruņoto spēku izvietošana pie Ukrainas robežas norisinās tieši tādēļ, lai attiecīgā brīdī pēc pavēles veiktu uzbrukumu.
Vēsturi vēl nevienam nav izdevies pagriezt atpakaļ, lai mēģinātu to aizvadīt pa citu sev vēlamāku ceļu. Tas, visticamāk, nebūs pa spēkam arī pirms nepilnas nedēļas notikušā Turcijas apvērsuma dalībniekiem.
Reportieri kara zonās tur palikušajiem civiliedzīvotājiem mēdz uzdot standarta jautājumu – kā dzīvojat šādos apstākļos, vai iespējams sarast ar briesmām ikdienā. Nav iespējams, taču kaut kā jādzīvo, tāda ir parastā atbilde. Un tā ir visa patiesība, ka ir bail, reizēm pat ļoti, taču dzīve turpinās.
NATO Varšavas lēmums par sabiedroto karavīru bataljonu izvietošanu Baltijā patiesi uzskatāms par vēsturisku, jo ne pārāk drošajos apstākļos Latvija līdz ar saviem tuvākajiem kaimiņiem un poļiem saņēmusi apliecinājumu, ka nestundā nepaliksim vieni.
Normālā valstī, turklāt miera apstākļos, ja valsts nacionālā līmenī nav iesaistījusies karadarbībā, iedzīvotāju lielākajai daļai sevi nav pārlieku jānodarbina ar domām par aizsardzības problēmām. Ar to galu galā nodarbojas speciālisti, taču šobrīd apstākļi nav tik mierīgi, kādus ap sevi tuvākajos reģionos gribētos redzēt. Daļā sabiedrības tas paaugstinājis interesi par situāciju militārajā sfērā, armijā un Zemessardzē, un tas jāvērtē pozitīvi.
Pensionēto Latgales darbmācības skolotāju Ojāru Lāci, kam pavisam nesen beidzies kārtējais darba cēliens ar noslēgušos mācību gadu Baltinavas Kristīgajā internātpamatskolā, šķiet, neviens nekad nav redzējis skumju.
Pacifists var justies ērti, it īpaši apstākļos, kuros šīs iespējas palikt par pacifistu un sludināt savus uzskatus nodrošina citi, vai tas ir Latvijas armijas karavīrs, zemessargs vai sabiedrotais amerikāņu karavīrs. Komfortablas pozīcijas, turklāt pilnīgi tiešā nozīmē.
Politiskās dzīves norises aizvadītajā nedēļā apstiprinājušas, ka dažādiem augstu amatpersonu paziņojumiem nereti ir maz kopīga ar realitāti. Kārtējo reizi to spilgti apliecinājis Vācijas ārlietu ministrs Valters Šteinmeiers, kas paviesojies trijās Baltijas valstu galvaspilsētās un visai noteikti paziņojis, ka jāmīkstina pret Krieviju noteiktās sankcijas.
ASV nesen paveiktā izrēķināšanās ar Afganistānas radikālās islāma kustības “Taleban” vadītāju mullu Ahtaru Mansūru uzskatāma par apliecinājumu moderno militāro tehnoloģiju spējām, jo negaidītais uzbrukums paveikts ar bezpilota lidaparātu palīdzību, tomēr jāšaubās, vai ar to izdosies piespiest talibus beidzot piekrist miera dialogam ar šīs valsts vadību.
Ierindā nostājusies vesela rota zemessargu, kopā ar viņiem ap divdesmit jaunsargu, kuru vidū netrūkst vairāku meiteņu, mastā uzvilkts valsts karogs, un ir laiks ierasties Zemessardzes 19.nodrošinājuma bataljona (atrodas Stopiņu novadā) komandierim, pulkvežleitnantam Intaram Kušneram.
1997.gadā varēju pārliecināties, ko nozīmē žurnālista darbs autoritāras varas izveidotos apstākļos Afganistānā. Bija pagājušas tikai dažas stundas pēc pārcelšanās no Tadžikistānas pāri robežupei Pjandžai, kā savu stingro uzraudzību man „piedāvāja” lielākajā Afganistānas teritorijas daļā valdošās radikālās islāma kustības “Taleban” pārstāvji.
Kad 2008.gada augustā Pekinas olimpisko spēļu sākumā Krievija iebruka Gruzijā, Rietumu politiķi un eksperti nebrīdināja, ka tas ir tikai sākums 2000.gadā varu ieguvušā prezidenta Vladimira Putina ambiciozajām iecerēm. Par to, ka līdzīgs scenārijs varētu skart citu slāvu apdzīvoto valsti Ukrainu, arī neviens nerunāja.
Komisks un skumjš skats Rīgas ielās – melns BMW „parketnieks”, pie stūres četrdesmitgadnieks, drīzāk pietiekami turīgs Eiropas Savienības iedzīvotājs, pie spogulīša salonā piesieta oranži melnā Georga lentīte.
No žurnālista un lauku iedzīvotāja sarunas. – Kas tad notiek Ukrainā?
Nīderlandes referenduma negatīvo iznākumu par Ukrainas asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību (ES) daudzi ukraiņi uztvēruši kā aukstu dušu, kas izsaukusi drebuļus, taču vienlaikus likusi atzīt, ka „norūdīšanās” jeb valsts reāla stiprināšana ar reformām un kvalitatīvas valsts aizsardzības izveidošanu galvenokārt svarīga pašiem Ukrainas iedzīvotājiem.
25.martā saprotamā kārtā savu vēstījumu valsts iedzīvotājiem (ne tikai viņiem vien, bet arī zināšanai citām valstīm) paudušas augstākās amatpersonas, kuru starpā izceļams prezidenta Raimonda Vējoņa un Saeimas spīkeres Ināras Mūrnieces teiktais.
Drosmīgās ukraiņu lidotājas un Ukrainas parlamenta, kā arī Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas locekles Nadeždas Savčenko „tiesas procesu” neiespējami nosaukt savādāk kā par klaju ņirgāšanos un pazemošanu. Ar nevainīga cilvēka notiesāšanu Krievijas vienpersoniskais valdnieks Vladimirs Putins demonstrē pārējai pasaulei – vairāk gan Rietumiem, taču galvenokārt pašiem Krievijas iedzīvotājiem - savu pieaugošo varu un spēku. Pēdējiem jāsaprot, ka varai nenākas iebilst. Ja tā nolēmusi kādu notiesāt, tad to arī izdarīs, un ar vainu tam nav nekāda sakara.
Gruzijas amatpersonu biežās vizītes Rīgā apliecina ne tikai labos abu valstu kontaktus - tādi Tbilisi pastāv ar visām trim Baltijas valstīm -, bet arī centienus tieši ar baltiešu starpniecību sasniegt savus stratēģiskos mērķus un integrēties Rietumu struktūrās – NATO un Eiropas Savienībā (ES).
Nopietnu atziņu pirms prāvu skatītāju auditoriju savākušās BBC filmas demonstrēšanas par karu Latvijā paudis Latvijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andrejs Pildegovičs, pēc kura vārdiem, bez Krievijas agresijas Ukrainā šādas filmas uzņemšanai nebūtu pamata.
Latvijā nav publiski zināmu militāro ekspertu, kas regulāri sniegtu savu izvērtējumu par situāciju valsts militārās aizsardzības jomā, tādēļ izeju nākas meklēt sarunās ar dažādu pakāpju karavīriem, tostarp augsta ranga pieredzējušiem virsniekiem. Pēc šo cilvēku domām, situācija bruņotajos spēkos visumā vērtējama pozitīvi, vienlaikus tiek izteikti atšķirīgi viedokļi par to, kas uzskatāms par galveno virzienu, kurā nepieciešami uzlabojumi.
Pirms gadu mijas ar aizsardzību saistītu augstāko valsts amatpersonu publiskie izteikumi par Latvijas drošību nesniedz viennozīmīgu izpratni par to, cik mierīgi var justies katrs no mums. Bieži esam dzirdējuši apgalvojumus, ka šobrīd tieša ārēja apdraudējuma neesot.
Gads lielā mērā aizvadīts karojošās Ukrainas zīmē. Ar domām par šo valsti, tās iedzīvotāju lielāko daļu, kam nav palicis citas izvēles, kā vien paņemt rokā ieroci, kā sarūpēt savas zemes aizstāvjiem dažādas nepieciešamas lietas, bet vēl dažam paveikt gandrīz neticamu varoņdarbu un daļu no savas necilās pensijas atdot ukraiņu karavīriem. Taču ne jau tikai domās vien, atrazdamies tālu mierīgā NATO 5.paragrāfa pasargātā valstī, esam atbalstījuši ukraiņus.
Gausā lēmuma pieņemšana bēgļu krīzes risināšanai un pretrunas šajā jautājumā starp dažādām Eiropas valstīm apliecinājušas jaunā izaicinājuma komplicētību un Eiropas Savienības apjukumu. Pēc patvēruma tīkojošo cilvēku skaits ir pārlieku liels, turklāt ne jau visi no tiem atstājuši savu dzimteni nāves draudu dēļ, un aizvien pamatotāka šķiet atziņa, ka „viesmīlībai” kaut kur ir arī robežas.
Tagad tikpat kā neviens vairs neapgalvo, ka valsts drošība attiektos vienīgi uz bruņoto spēku spējām pretoties ārējai militārai agresijai.
Krievu lidmašīnas notriekšana Turcijas gaisa telpā nav ikdienišķa parādība, taču jāatzīst, ka Krievijas militārās aviācijas nekaunīgā un agresīvā darbība ir novedusi pie likumsakarīga rezultāta.
Tiem, kas aicina „nerībināt kara bungas”, lai nepamodinātu drūmo lāci, derētu pievērst uzmanību, ka zvērs jau pamodies. Pieļauts daudz kļūdu, un tās plēsoņu tiktāl iedrošinājušas, ka tagad tā atturēšanai no turpmākiem izlēcieniem nepietiks ar paziņojumiem par citu kaimiņu labajiem nolūkiem un miermīlīgumu.
Gaidāmo Latvijas prezidenta vizīti Kijevā pavadīs nelāgas atmiņas par politiskās vardarbības aktu iepretim Ministru kabinetam, kur tika sagrauta Maidanam veltītā fotoizstāde. Divi atšķirīgi notikumi – vandāļu izrīkošanās un valsts galvas vizīte mums tuvā un draudzīgā valstī – atklāj atšķirības starp Latvijas valsts lielo politiku un dažādām iekšpolitiskām izpausmēm.
Vācijas kancleres Angelas Merkeles nesenā vizīte Turcijā drīzāk apliecinājusi izmisuša ugunsdzēsēja, nevis apdomīga un tālredzīga savas saimniecības (Eiropas Savienība) pārvaldnieka braucienu. Tā atsegusi pagalam nepievilcīgo ainu, ka Eiropas Savienības (ES) līderiem šobrīd pietrūkst skaidras stratēģijas par daudziem būtiskiem ārējās politikas virzieniem un vienā no tādiem atrodas Eiropai nozīmīgā valsts Turcija.
Gluži kā ar sagatavošanos eksāmenam, kam parasti pietrūkst vienas dienas, tāpat nav iespējams pilnībā sagatavoties karam, turklāt vēl tik nelielai un finansiāli ne pārāk nodrošinātai valstij kā Latvija. Pie tam jāņem vērā, ka runa ir par gatavību aizstāvēties Krievijas militāras agresijas gadījumā.
Uz Maidanam veltītās izstādes nopostīšanu Rīgā nosacīti varētu paskatīties arī kā uz "krievu pasaules" ideju pārņemtās sabiedrības daļas niknumu par Krievijas maskētā iebrukuma apstāšanos Ukrainā.
Sauso informāciju par Latvijā palielinājušos bruņoto spēku apmācību skaitu iespējams papildināt, viesojoties dažādās armijas un zemessardzes vienībās. Karavīri un dažāda ranga virsnieki stāsta, ka beidzamais gads patiešām pagājis sevišķi intensīvi.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
