Pašlaik Latvijā spēkā esošie likumi neparedz no valsts naudas finansēt smagi slimu bērnu ārstēšanu ārpus ES, un veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS) jau publiski paudis gatavību tuvākajā laikā ierosināt šāda apdrošināšanas fonda izveidi. Šis jautājums kļuvis aktuāls pēc smagi slimā Dāvja gadījuma, kuram bija nepieciešama dārga ārstēšana ASV.
Muciņš raidījumā pastāstīja, ka VM kopā ar bērnu slimnīcu izstrādās kritērijus, pēc kādiem var piešķirt valsts finansējumu ārstēšanai ārpus ES robežām, kā arī aprēķinās iespējamo naudas summu, kas būtu nepieciešama šāda fonda izveidei. Atbildot uz jautājumu, vai fonds varētu tikt izveidots jau nākamgad, valsts sekretārs atzina – tas ir iespējams tikai uz citu vajadzību rēķina.
„Budžets ir sagatavots, ja valdība ir gatava pārskatīt vajadzības, kas apstiprinātas, tad tas ir iespējams,” viņš teica, atsakoties gan nosaukt iespējamo summu.
Muciņš arī uzsvēra, ka valsts varētu piešķirt finansējumu tikai tad, ja ārstēšana ārpus ES nav eksperimentāla, proti, tai jābūt atbilstošai Rietumu medicīnas standartiem.
Risinājums valdībā tikšot piedāvāts tuvāko mēnešu laikā. „Šobrīd skaidra plāna nav, bet ir vīzija un apņemšanās to darīt – tie ir kritēriji, tā ir Rietumu medicīna un tas ir veids, kur šo naudu ņemt, vai tas ir rezerves vai kāds cits fonds, jo naudai ir jābūt pieejamai dažu dienu laikā, jo ārpus Eiropas Savienības klīnikas prasa priekšapmaksu. Tas ir izaicinājums, bet mēs to risināsim,” solīja Muciņš.
Viņš arī informēja, ka pēdējo četru gadu laikā summa, ko valsts tērē pacientu ārstēšanai ES valstīs, ir seškāršojusies – 2010.gadā tie bija nedaudz virs miljona, pērn – jau seši miljoni eiro.
Savukārt Bērnu slimnīcas fonda valdes priekšsēdētāja Liene Dambiņa uzsvēra, ka Dāvja gadījums bijis pirmais pēdējo sešu gadu laikā, kad ar ES klīniku kvalifikāciju nepietika un pacientam bija nepieciešama palīdzība ārpus ES. Arī turpmāk tādi gadījumi būs retums.
Tikmēr Reto slimību pacientu organizāciju alianses valdes locekle Dita Kļaviņa-Lauberte uzskata, ka fondā nav vajadzīga konkrēta naudas summa, bet gan ir jābūt skaidram mehānismam, kā ārkārtas gadījumā ātri savākt nepieciešamo finansējumu.
„Jābūt ārkārtas risinājumam, tāpat, kā zinām, kas jādara, kad notiek ugunsgrēks,” viņa salīdzināja.
Kļaviņa-Lauberte arī minēja meitenes Nikolas gadījumu, kura jau piecus gadus par ziedotāju naudu ik gadu ārstējas klīnikā Maskavā: „Tā ir tikai atruna, ka nav naudas, lai ārstētu retās slimības. Meitene, kas piecus gadus brauc ārstēties uz Maskavu par ziedotāju naudu, nevienam pat nav ienācis prātā to mēģināt risināt."
Savukārt kardiologs, plaušu hipertensijas speciālists Andris Skride uzskata, ka šāds fonds ārkārtas gadījumiem tomēr ir nepieciešams, jo arī reto slimību jomā ir iespējams plānot. Viņaprāt, ir jāievieš reto slimību reģistrs, lai zinātu, cik ir konkrētās diagnozes pacientu un lai varētu plānot naudu.
Skride atzina, ka valsts nemaz nezina par lielāko daļu reto slimību pacientiem. „Reģistrs ir divām, trim slimībām, bet tās ir daudz vairāk,” viņš piebilda.
Mamma Evija Buša, kuras dēls ārstēts Vācijā, raidījumā uzsvēra, ka tas ir maldīgs priekšstats, ka Eiropā ir pēcapmaksa, jo valsts sniedz galvojumu: „Nav tā, ka aizbraucam uz klīniku ar varbūtību, ka valsts samaksās. Ja nav ES2 veidlapas, klīnikā bērnu neuzņem. Tā ir garantija, ka valsts samaksās." Muciņš gan piebilda, ka Eiropā apmaksu var veikt gada divu laikā, bet ASV klīnika Dāvi ārstētu tikai pēc naudas saņemšanas.
Buša arī norādīja, ka Latvijā ir informācijas vakuums – nav vienas institūcijas, pie kuras vērsties, lai uzzinātu palīdzības sniegšanas iespējas un paātrinātu ārstēšanās procesu. Tāpat Kļaviņa-Lauberte piekrita, ka ir vairākas lietas, ko var sakārtot bez naudas, jo ne vienmēr reto slimību pacientiem ir vajadzīga dārga ārstēšana.
„Mēs nejūtam vēlmi šo jomu sakārtot, bet jūt politiķu bažas – ja piešķirs naudu vienam reto slimību pacientam, būs vajadzīgs milzu budžets un veselības sistēma sabruks, bet tā nav,” teica Kļaviņa-Lauberte.
