Just piederību savai ģimenei, dzimtajai vietai un reģionam – tās ir dažas no vērtībām, kuras novadmācībā skolotāji pārrunā ar bērniem un jauniešiem. Tomēr vēl joprojām novada mācība nav obligāts mācību priekšmets. Latgales skolās tā visbiežāk ir viena stunda nedēļā, kas iekļauta interešu izglītībā vai fakultatīvo nodarbību klāstā.
"Tas, kas ir fakultatīvi, tas uzreiz zemapziņā rosina ne visai nopietnu attieksmi. Tātad tas ir vieglāk, tas droši vien nebūs saistīts ar eksāmeniem. Es gribu - eju, gribu - neeju. Tas ir attieksmes jautājums gan no bērniem, gan no vecākiem, gan no pašiem skolotājiem," saka literatūrzinātniece Ilga Šuplinska.
Lai pārrunātu iespējas novada mācību iekļaut obligāto priekšmetu sarakstā, Rēzeknē notika diskusija par novadmācības lomu reģionos un valstī. Pirmo reizi vienuviet kopā pulcēti Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji, pedagogi un profesori, kas atzīst: vēlams būtu iekļaut novada mācību 4.-8.klašu programmās. Taču to kavē gan valsts finansējuma trūkums, gan arī liela šā brīža mācību stundu slodze.
"Jāpārskata arī priekšmetu skaits. Stundu daudzums dažā labā priekšmetā. Un jāpārdomā arī mācību saturs. Tad par to var runāt. Iespējams, ka tie var būt kaut kādi moduļi, ko katrs skolotājs paņem un izmanto savā priekšmetā. Par to ir jādomā vēl," atzina Latvijas Universitātes profesore valodniece Anna Vulāne.
Literatūrzinātniece Šuplinska piebilst: "Sākumā tas var būt arī pulciņš, kurā ir rotaļas, dejas, dziesmas, un interaktīvā veidā tas tiek apgūts. Vidusskolā tas ir nedaudz savādāk. Tas jau ir patiešām varbūt padziļinājums ar zinātniski pētniecisku darbu rakstīšanu. Bet tieši tajā vidus posmā, kad tā personība veidojas, tur būtu svarīgs, ka [būtu] tieši priekšmets."
Latvijas normatīvie akti ļauj pašvaldībām pašām finansēt novadmācības nodarbību norisi. Rēzeknē šāda prakse uzsākta pirms trīs gadiem. Veiksmīgi sevi pierādījuši arī suiti, piemēram, Alsungas skolotāji paši veido mācību materiālus un iekļauj novadmācības tēmas arī citās mācību stundās.
"Teiksim, stāstot par mūziku, viņi, protams, pieskaras arī vietējām tradīcijām. Un mums palīgs ir mūsu materiāli, ko mēs esam izveidojuši kā palīgmateriālus," norāda etniskā kultūras centra "Suiti" pārstāve Māra Rozentāle.
Latgalē gan pagaidām nav izstrādāti vienoti metodiskie materiāli. Neskatoties uz to, novada mācību un latgaliešu rakstu valodu iespējams apgūt vairāk nekā 30 skolās reģionā, rosinot skolēnus interesēties par savas dzimtās puses savdabību un novērtēt citu reģionu kultūras bagātības.
"Ja cilvēkam mēs iemācīsim, pastāstīsim, kas ir vērtīgs viņa dzimtā, viņa apkaimē, viņa novadā un visā Latvijā, tad viņš sapratīs, ka tā ir viņa sakņu vieta. Tā ir vērtība, un viņš pats ir nozīmīgs šajā sistēmā. Un viņa paša uzdevums ir to visu vairot un tālāk nodot," uzskata valodniece Vulāne.
"Novadu mācība šajā brīdī, protams, nav brīnumu līdzeklis, kas mainītu gan pašu cilvēku, gan arī valsts attieksmi pret izglītības sistēmu kā tādu. Bet tas ir mēģinājums satvert šajā brīdī vēl tās vērtības un tās, jāsaka, arīdzan attieksmes, kas zūd nemanāmi, kas globalizācijas gadsimtā pārvēršas par masu informācijas patēriņa preci ar izklaides kultūru," piebilda Šuplinska.
Diskusija par novadmācības attīstību ir tikai viens solis pretī vienota mācību standarta izstrādei. Pagaidām par dzimtā novada vēstures, valodas un gadskārtu tradīciju nodošanu no paaudzes paaudzē vecākiem un pedagogiem jārūpējas pašu spēkiem.
