Ar rupjiem zvaniem žurnālistiem un viņu tuviniekiem, ierakstiem sociālajos medijos, kāds vīrietis ilgstoši terorizēja pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” redakciju. Līdz kādu dienu vajātājs ar sēru vainagu ieradās redakcijā. Tad žurnālisti vērsās policijā.
“Re:Baltica” redaktore Sanita Jemberga stāstīja, ka sākotnēji policisti nevēlējās braukt uz izsaukumu. Tomēr atbrauca, jo visi notikušā pierādījumi bija redakcijā.
“Atbrauca, uzklausīja liecinieces ar tādu attieksmi, ka nekas taču nenotika, ko jūs ņematies. Un pēc tam tā vajāšana turpinājās. Līdz ar to viss, ko mēs saņēmām no policijas, bija paziņojums, ka sākta resoriskā pārbaude,” stāstīja Jemberga.
Pēc 27 dienām žurnālistes tika izsauktas uz liecību sniegšanu. Tur abas uzzināja, ka vajātājs nemaz nav pratināts, jo dzīvojot citā pilsētā.
“Uz jautājumu, ka mēs varam sevi pasargāt, ja gadās nevis vienkārši kāds trakais, bet cilvēks, kurš gatavs īstenot savus draudus, atbilde bija – nu, cerēsim uz to labāko.
Es nejutos tā ļoti droši valstī, kur man policija saka - “cerēsim uz to labāko”,” sacīja Jemberga.
Šis gadījums liecina, ka policija nezina, kā rīkoties, ja žurnālisti, kuru profesija ir atzīta par īpaši aizsargājamu, sava darba dēļ saskaras ar vajātāju. Jemberga uzskata, ka policija vajāšanu neuztver kā nopietnu draudu.
Pirms aptuveni pusotras nedēļas Latvijas Žurnālistu asociācijas valde vērsās policijā, aicinot tās priekšnieku Intu Ķuzi tikties, lai pārrunātu rīcību šādos gadījumos.
Asociācijas valdes priekšsēdētāja Arta Ģiga sacīja, ka žurnālisti bieži saskaras ar dažāda veida kritiku un māk atpazīt, kad izteikumi patiešām jau ir policijas kompetencē.
“Mēs, žurnālisti, esam ar diezgan stipriem nerviem un lieki neuztraucāmies par lietām, bet, ja uztraucāmies, tas nozīmē, ka tur ir kaut kas. Un mēs gribam iemācīt policiju izveidot sistēmu, kā to var atpazīt uzreiz un reaģēt ātri, nevis tad, kad jau ir stipri par vēlu,” norādīja Ģiga.
Eiropas Padome jau sen ieviesa rekomendācijas, nosakot, ka policijā nepieciešama viena kontaktpersonu žurnālistiem, ar kuru draudu gadījumā sazināties. Igaunijā šāda prakse ir. Jemberga sacīja, arī žurnālisti Latvijā vēlas šādu sistēmu.
“Mēs gribētu, lai, pirmkārt, policija vadības līmenī nozīmētu cilvēku, kas sasniedzams 24 stundas diennaktī šādos gadījumus,” norādīja Jemberga.
Ja ir draudi, žurnālisti varētu zvanīt šim cilvēkam, zinot, ka viņš pārbaudīs draudus, novērtēs, vai draudi ir reāli. Žurnālisti arī gribētu, lai policija sāktu šos iesniegumus uztvert nopietni.
Policijas priekšnieks Ints Ķuzis sacīja, tagad par “Re:Baltic” gadījumu ir sākts kriminālprocess par vajāšanu. Cilvēks, pateicoties asiem izteikumiem interneta platformās, jau iepriekš bijis policijas redzeslokā.
Pagājušajā pavasarī par šī paša vīrieša aktivitātēm internetā pašvaldības policijā vērsusies arī sabiedrisko attiecību padomniece Beāta Jonīte. “Aizgāju, ļoti jauki aprunājos ar policistu. Viņš izskatījās, ka nevarēja īsti neko ar šo situāciju izdarīt, jo tas ir internets un tā ir tāda brīvās izpausmes diezgan neregulēta arēna. Viņš teica, ka viņš izsaukšot šo jauko kungu uz pārrunām uz policiju. Šī profilaktiskā saruna, kas viņam iepriekš bija pirms mēnešiem pieciem, sešiem, nav palīdzējusi,” pastāstīja Jonīte.
“Kas attiecas uz vardarbību, uz vardarbības pielietošanu, nav bijušas šādas situācijas. Policija zina, kur viņš ir, policija monitorē šo situāciju,” sacīja Ķuzis.
Tomēr Ķuzis piekrīt, ka žurnālisti ir īpaši aizsargājama profesija un policijai jāmācās, kā rīkoties šādās situācijā.
Viņš pieļāva, ka varēja būt gadījumi, kuros policija rīkojās neprofesionāli, un tas nav pareizi. Ķuzis arī sacīja, ka viņa uzdevums “to novadīt caur apmācībām, skaidrošanu uzdevumiem, ka šīm lietām jāpievērš uzmanība, jāizvērtē un jābūt reakcijai”.
Viņš uzsvēra, ka galvenais uzdevums ir novērst draudus, un krimināllieta ne vienmēr ir galvenais, bet būtiski ir novērst situāciju, un to var panākt arī ar preventīvām metodēm, pārrunām.
Policijas šefs otrdien ir atsaucies uz Latvijas Žurnālistu asociācijas aicinājumu un piektdien ar tās valdes pārstāvjiem tiksies, lai kopīgi meklētu risinājumus šādām situācijām.
Vairāk nekā gadu krimināllikumā ir ieviests pants, kurš par vajāšanu paredz kriminālatbildību.
Jāpiebilst, ka, žurnālistiem nonākot šādā situācijā, ir daudz lielākās iespējas pievērst problēmai uzmanību un, iespējams, šādi sekmēt tās risināšanu, bet citiem cilvēkiem, kas neatrodas šādā vai līdzīgā pozīcijā, atliek vien paļauties uz to, ka sistēma strādā.
Resursu centrā “Marta”, kas palīdz no vardarbības cietušām sievietēm, stāsta –
vajāšana ir klātesoša vairumā vardarbības ģimenē gadījumu, īpaši ja sieviete šādas attiecības mēģina pamest.
“Tiek izteikti draudi, ka tiks darīts gals šai sievietei vai viņas bērnam, vai ka viņš izdarīs pašnāvību pats. Ir gan labie stāsti par policijas darbu, gan ne tik labie, kad sievietes drošība ir pašas sievietes rokās,” stāsta centra valdes locekle Iluta Lāce.
Krīzes centrā gan atzīst, ka šajā laukā policijas darbs arvien uzlabojas, un arī pati policija uzsver – līdz šim vajāšanas jēdzienu pārsvarā attiecinājusi tieši uz vardarbību ģimenē, ne uz situācijām, kad vajātājs to dara profesionālās darbības dēļ.
