Asistente pati savam dēlam
Velgas Polinskas dēlam Madaram ir Dauna sindroms. Puisēns sācis apmeklēt bērnudārzu, un Velga uz pusslodzi atgriezusies darbā skolā. Velga ir viena no ļoti daudzām mammām, kuru īpašajiem bērniem asistenta nav. Tāpēc viņa pati ir asistente savam dēlam Madaram.
"Kad es aizgāju uz sociālo dienestu parakstīt līgumu kā asistents, tad man lika rakstīt paskaidrojumu, kā es nodrošināšu savam bērnam asistēšanu, ja es strādāju? Kamēr tu par to neprasi naudu, nevienam neinteresē, kā tu to dari?" jautā Polinska.
Atrast citu asistentu ģimene nemaz nevarēja un arī paši sociālā dienesta darbinieki teikuši, ka viņiem tas, visticamāk, arī nemaz neizdosies. Asistents ir mazkvalificētais darbinieks, tātad saņem likumā noteikto minimālo stundas likmi. Un, tā kā nauda pienākas tikai par ceļā pie ergoterapeita vai par uz bērnudārzu pavadīto laiku, tad mēnesī minimālā alga nemaz nesanāk. Velgai sanāk ap diviem simtiem pirms nodokļu nomaksas.
"Par tādu algu pat nevar noīrēt dzīvokli. Cilvēks pat nevar samaksāt par jumtu virs galvas.
Tu esi strādājis pilnu slodzi, astoņas stundas dienā, bet tu pat nevari samaksāt par jumtu sev virs galvas. Kurš cilvēks to darīs?" vaicā Polinska.
Turklāt, tā kā darba laiks nav klasiskās 40 stundas nedēļā, tad asistents kļūst par pašnodarbināto. Viņam nav darba līguma, bet gan uzņēmuma līgums ar sociālo dienestu. Un šāda forma nozīmē, ka asistentam nav arī nekādu sociālo garantiju - nav apmaksātas slimības lapas un apmaksāta atvaļinājuma. "Es zinu pāris ģimenes, kurām ir paveicies atrast asistentu, bet viņas piemaksā no savas kabatas," atzīst Polinska.
Taču ar pusslodzes skolotājas darbu to nevar atļauties. Un Velgas gadījumā, viņai saslimstot, asistēt savam dēlam un par to saņemt naudu, viņa vairs nedrīkst. Un arī vīrs vai omīte dēlu nedrīkst vest kā asistents, jo asistents ir tikai Velga pati.
Velgas atskaite par nepilnu jūnija mēnesi: logopēds – pretī paraksts, vēl kāds speciālists – pretī viņa paraksts. Pielikumā desmitiem atskaišu. Piemēram, uz aptieku drīkst doties tikai tajā pašā dienā, kad pie ģimenes ārsta un arī aptiekā vajadzīgs zīmogs, pirkuma čeks.
"Es domāju, ka tas būtu tāpat, kā es no rīta ieietu skolā, tad es ietu pie direktora, kurš parakstītos par to, ka viņš mani ir redzējis, pēc tam sekretāre uzspiestu zīmogu, kas apstiprinātu, ka direktora paraksts ir patiess. Un tad pēc katras stundas katrs bērns parakstītos, ka viņam stunda pie manis tiešām ir notikusi.
Tad mēneša beigās es vēl sarakstītu atskaites, cik stundas man notika vēl ar katru bērnu atsevišķi," norāda Polinska.
Vai nav pazemojoši vecākiem likt vākt visus parakstus un zīmogus un galu galā, vai ar minēto atalgojumu cilvēks vispār var izdzīvot? Labklājības ministrijā atbild, ka nauda jau tiek novirzīta tam, ka vecāks pats pavada savu bērnu. "Mēs jau novirzām naudu tam, ka vecāks pats pavada savu bērnu, kuru viņš pavadītu jebkurā gadījumā. Ir atrasts finansējums un tiesiskais regulējums, lai to ļautu. Esošajā pieejā nav iespējams noņemt nost atskaitīšanos," saka Sociālās iekļaušanas politikas departamenta direktore Elīna Celmiņa.
Ja valsts nedara - darīšu pati
Ja valsts to nedara, tad darīšu pati. Tā saka Gunta Ķilkute. Viņa pati sākusi veidot asistentu sagatavošanas programmu, jo valstī tādas nav. Gunta divreiz nedēļā nāk pie Bendiku ģimenes vecākā dēla Hermaņa, par kuru plašāk stāstījām šīs rubrikas pirmajā sižetā. Asistentei ir medicīniskā izglītība, vēl studē psiholoģiju. Neslēpj aizvainojumu, ka asistents pielīdzināts mazkvalificētam darbam.
"Lai nenodarītu bērnam pāri, ir jābūt ļoti daudzām zināšanām, ko mēs iegūstam tikai ar laiku un ar ļoti lielu mācīšanos, tāpēc ka nav jau ne profesijas, ne profesijas koda patiesībā. Mēs ejam zem auklītēm vai kādiem aprūpes darbiniekiem," norāda Ķilkute.
Viņa neslēpj, ka par valsts tarifa likmi viņa arī, visticamāk, nestrādātu. Ģimenes, kuru bērnus viņa pieskata un ar kuriem nodarbojas vairākas reizes nedēļā, viņai piemaksā. Apmaksā arī atvaļinājumu, ko valsts negarantē, bet to var atļauties retais, jo, kā esam stāstījuši, “mūžīgo bērnu” vecāki ir nabadzības riskam pakļauta grupa.
"Protams, ka šī summa ir vairāk nekā neadekvāta, un mēs visi zinām, ka par šo summu reti kurš gribēs strādāt, un tai pašā laikā mums ļoti trūkst to cilvēku," pauž Ķilkute.
Viņa gan nav klasiskais asistents, kas bērnu aizved pie speciālista vai uz skolu un atpakaļ. Viņa ar bērnu arī pati darbojas. Piemēram, liek Hermanim stāvēt vertikalizatorā – speciālā ierīcē, kas bērniem, kuri paši nestaigā, ļauj atrasties stāvus pozīcijā, zīmēt, skatīties multfilmas un pie reizes uzlabo bērna spējas noturēt, piemēram, savu galvu. "Mērķis ir palīdzēt tam bērnam. Palīdzēt viņam kļūt patstāvīgākam, palīdzēt viņam kaut ko sākt darīt, runāt, iet," tā Ķilkute.
Ķilkute sākusi pārrunas ar ministriju un pašvaldībām, aicinot izstrādāt profesionāla asistenta kvalifikāciju, to sertificēt un ieviest. Piedāvāt kļūt par tādiem asistentiem, kas ne vien pavada vai aizved bērnu, bet arī palīdz viņam attīstīties un tāpat palīdz vecākiem atgriezties darba tirgū.
