Ar Limbažu novada Liepupes pagasta pārvaldnieci Ilzi Ozoliņu Latvijas Radio devās pie vienas no pagastā izveidotajām ūdens ņemšanas vietām, kas sakārtota tā, lai te ūdeni ugunsdzēsēji varētu iegūt arī ziemas laikā.
Ozoliņa stāstīja: "Pagājušajā gadā mainījām slūžām dēļus, un līdz ar to arī bija tā iespēja tikt pie akām, visām tām komunikācijām, cauruļvadiem, iztīrīt un nomainīt cauruļvadus, līdz ar to tagad tas ūdens tiek nodrošināts arī mīnus grādos – ja ir mīnus 20 grādi, valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests tiek klāt pie ūdens."
Otra ūdens ņemšanas vieta izveidota Tūjas ciemā.
"Tagad mēs esam Tūjā, arī šeit ir iztīrīta viena ūdens ņemšanas vieta, te bija vecs, aizaudzis dīķis, iztīrījām divas akas, un šeit arī glābšanas dienests var ņemt ūdeni," sacīja Ozoliņa.
Laukos attālumi, kurus nākas veikt glābējiem, lai iegūtu ūdeni, bieži vien ir lieli, un tas nozīmē, ka tiek zaudēts laiks.
"Tālāk no šīs vietas ir problēmas ar ūdens ņemšanas vietām, attālumi ir palieli, šeit ir Liepupe, Tūja, augšā Liepupes ezers nenodrošina, nav piekļuves, ir problēmas, tad ir Duntē atsevišķi mazie dīķi, vai arī ir redzēts, ka viņi ņem no upes," pastāstīja Ozoliņa.
Liepupes pagasta pārvaldniece atzina, ka sakārtot ūdens ņemšanas vietas, diemžēl likusi negatīvā pieredze: "Tas nebija pamudinājums no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, – vērojot situāciju un pieredzot krīzes brīžus, tā bija mūsu iniciatīva."
To, ka ūdens iegūšana glābšanas darbiem laukos ir problēma, apstiprināja arī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā (VUGD). Vēl sliktāka ir situācija, ja ugunsnelaime skārusi kādu attālāku lauku sētu.
VUGD Limbažu daļas vadītājs Arnis Banders skaidroja: "Ir mums hidrantu kartes, ir mums ūdenskrātuvju kartes, ir ceļu tīklojumu kartes, kur mēs varam braukt, bet vai mēs tur tiksim, vai netiksim klāt, to ne vienmēr varam pateikt."
Ugunsgrēka dzēšanai ūdens ugunsdzēsēju mašīnā pietiek vidēji 5 minūtēm, tādēļ nereti iedzīvotājiem rodas priekšstats, ka glābēji atbraukuši bez ūdens. Ir bijuši arī gadījumi, kad pēc ūdens jādodas vairāku kilometru attālumā.
"Ja mums jāsāk braukāt, protams, piesaistīsim resursus, bet tas sākums, tās pirmās sekundes ir visvisvisbūtiskākais," pauda Banders.
Un ir bijušas arī situācijas, kad kaimiņš aizliedz izmantot savu privāto dīķi.
Banders sacīja: "Mēs nevaram nevienu privāto piespiest, lai dotu kaut ko; diemžēl ir bijuši arī gadījumi, kad blakus mājas – sēta tikai starpā, vienam ir dīķis, otram nav dīķa, [mēs] uzstādāmies, ņemsim ūdeni no dīķa, ierodas kaimiņš un pasaka – man šeit ir tādas zivis, aizmirstiet, ka var šeit kādu ūdeni paņemt..."
Par to, kam tad būtu jārūpējas par ārējām ūdens ņemšanas vietām, stāstīja VUGD Prevencijas un sabiedrības informēšanas nodaļas vecākā inspektore Sandra Vējiņa: "Ar ūdens ņemšanas vietām ir tā, ka par tām atbildīgi ir īpašnieki un, vērtējot šīs ūdens ņemšanas vietas, ir jāsaprot, ka, jo mēs tālāk atrodamies prom no citiem cilvēkiem, ēkām, infrastruktūras, jo par šīm lietām mums jādomā katram pašam, tātad, ja dzīvojam meža viducī, tad pašiem ir jādomā un jārūpējas par to, kur nelaimes gadījumā būs iespējams ūdeni paņemt un nelaimi novērst."
Tātad par ugunsdrošības noteikumu ievērošanu ir jārūpējas pašvaldībām vai objektu īpašniekiem. Un to, ka tas nav velts darbs, apliecināja Liepupes pagastā izveidotās ūdens ņemšanas vietas, kas jau lieti noderējušas glābšanas darbos.
"Šīs abas vietas – Liepupi, Tūju – esam jau izmantojuši, veiksmīgi izmantojuši, ja mēs varam ar cisternu piebraukt, paņemt, tas mums ir stipri ātrāk, kamēr vilkt kādas maģistrālās līnijas vai likt motorsūkņus," atzina Banders.
VUGD arī aicina lauku māju īpašniekus pašus painteresēties, kur viņu apkaimē varētu būt tuvākā vieta ūdens ņemšanai, lai uguns nelaimes brīdī varētu par to informēt operatīvos dienestus.
