Latvijas Radio Latgales Multimediju studija ir viens no medijiem, kas pēdējos gados arvien vairāk veido sižetus un raidījumus latgaliešu valodā. Tomēr, kā atzīst studijas vadītāja Renāte Lazdiņa, galvenokārt šo saturu rada cilvēki, kuriem nav žurnālistiskās izglītības, jo Latgalē trūkst kvalificētu žurnālistu, kas spētu veidot kvalitatīvu saturu latgaliešu valodā.
“Paskatīsimies uz jebkuru reģionālo laikrakstu un citiem masu medijiem, kas te darbojas, - pārsvarā cilvēki, kas te strādā, ir mācījušies šo profesiju, nu, tā kā pašmācības ceļā vai arī ir darba pieredze. Mums arī šobrīd ir tā, ka atsevišķi raidījumu vadītāji braukā no Rīgas,” stāstīja Renāte Lazdiņa.
Viens no iemesliem, kādēļ reģionos trūkst kvalificētu žurnālistu, ir finansiālais aspekts. Ne viens vien reģionālais medijs mēģina izdzīvot par līdzekļiem, kas iegūti, uzvarot dažādos plašsaziņas līdzekļu atbalsta konkursos.
“Ir neatkarīgi raidījumu cikli, kur ļoti labi būtu piesaistīt jaunas asinis, jaunus, profesionālus žurnālistus, bet viņiem, iespējams, tas nav tik interesanti, jo tas ir tikai uz kaut kādu projektu. Viņš tagad nepārcelsies tā projekta dēļ no Rīgas, kur, iespējams, ir kāds darbs atrasts, uz reģionu, teiksim, uz trīs mēnešiem,” skaidroja Renāte Lazdiņa.
Uz nepietiekamo finansējumu norāda arī vienīgā plašsaziņas līdzekļa, kura saturs tiek veidots tikai latgaliešu rakstu valodā, portāla lakuga.lv redaktore Vineta Vilcāne. Portāla darbību viņa nodrošina divatā ar kolēģi, jo nespēj samaksāt algu vēl kādam žurnālistam.
“Lai tu samaksātu cilvēkam plus mīnus adekvātu atalgojumu, sarēķinot visus nodokļus, vienkārši tu vari būt tikai divatā tajā projektā. Es domāju, ka vispār viss latgaliskais pēc būtības ir entuziasms,” atzina Vineta Vilcāne.
Līdztekus nepietiekamajam finansējumam būtiska problēma ir arī speciālistu trūkums medijos, kas mācētu rakstīt pareizā latgaliešu literārajā valodā. Lai arī, piemēram, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas Mūžizglītības centrā ir pieejami latgaliešu literārās valodas kursi, tie nav kupli apmeklēti.
“Ar žurnālistiem ir tā, ka ir dažāda tipa žurnālisti. Ir rakstošie un ir tie, kas ar balsi strādā. Aizpagājušajā gadā es meklēju kolēģi, un bija diezgan grūti atrast cilvēku, jo man bija viena no prasībām, ka viņam ir ļoti labas latgaliešu rakstu valodas zināšanas. Ar balsi es domāju, ka nav tik problemātiski atrast cilvēku, jo arī, teiksim, tā latgaliešu runātā valoda – tā netiek nekā normēta. Rakstītā valodā atkal ir šie nosacījumi, pie kuriem ir jāpieturas,” stāstīja Vineta Vilcāne.
Renāte Lazdiņa savukārt norādīja: “Lai mēs kvalitatīvi nodrošinātu latgalisko saturu rakstu formā, mēs piesaistām cilvēku no malas. Mums ir viens cilvēks, kuru mēs saucam par korektoru. Viņš mums labo rakstu valodā kļūdas. Ar runāto vārdu ir nedaudz vieglāk tādā ziņā, ka mēs te, Latgalē, visi runājam vairāk vai mazāk, labāk vai nedaudz sliktāk, latgaliski.”
Abas mediju nozares pārstāves uzsver, ka viens no risinājumiem situācijas uzlabošanā varētu būt bakalaura programmas izveide Latgales augstskolās, kurā var apgūt latgaliešu valodu un žurnālistiku, kā arī sniegtas priekšrocības, kas motivētu kvalificētus žurnālistus atgriezties strādāt reģionā.
