25. martā šogad Latvijā cilvēki atceras ne tikai Lielo piektdienu (Kristus krustā sišanas notikumu), bet arī piemin komunistiskā režīma upurus. Pirms 67 gadiem Latviju pārņēma otrais deportāciju vilnis, kad 1949. gada pavasarī uz Sibīriju tika izvesti tūkstošiem latviešu.
Iepriekšējās divas dienas raidījumā „Īstenības izteiksme” bija iespējams dzirdēt žurnālistes, Latvijas Radio Ziņu dienesta galvenā redaktores Daces Krejeres gatavotus ierakstus ("Nezināmie varoņi - padomju represijām nolemto glābēji" un "Edgara Kauliņa leģenda jeb kā kolhoznieks ļaudis no deportācijām izglābis") par to, kā atsevišķi cilvēki centās palīdzēt jeb glāba tos, kas bija nolemti izsūtīšanai. Latvijas Radio raidījumā „Krustpunktā” Krejere norāda, ka pētījumu trūkst, šķiet, tomēr nav pietiekami dokumentu, ticamu atmiņu stāstu, galu galā – valstiska atbalsta, lai tas tiktu darīts.
Okupācijas muzeja biedrības biedrs, vēstures doktors Ritvars Jansons gan bilda, ka dokumentu ir daudz, bet pētīšanai nepietiek resursu. Viņš noraida bieži teikto, ka latvieši ir nodevēju tauta – bija daudz cilvēku, kuri dažādi centās glābt citus gan komunistiskā, gan fašistiskā režīma apstākļos. Un par to ir jāstāsta, jāuzrunā jaunatne, jo tas ir svarīgi nacionālās pašapziņas un tautas gara stiprināšanā.
Arī jau 1941.gadā izsūtītā Hēlija Staņislavska apliecina, ka starp ļauniem bijuši godprātīgi cilvēki, kuri sniedza palīdzīgu roku, arī pēc atgriešanās no izsūtījuma, kad tāpat visapkārt valdīja baiļu sajūta.
Padomju režīma politiski represētā Lidija Doroņina-Lasmane telefoniski piedalījās raidījumā un apliecināja, ka netrūka tādu, kas bailes pārvarēja. Viņa cer, ka tiks apzināti tie, kas palīdzēja mežabrāļiem.
Grāmatas „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" autore Sandra Kalniete pauda, ka palīdzība nereti izpaudās kā sadzīviska labsirdība un tagad ir grūti pārbaudīt, vai tie, kas par to runā, bija īsti glābēji vai tādi, kas mēģina sevi par tādiem uzdot. Jāapzinās arī tas, ka izsūtāmo daudzums bija strikti noteikts, tādēļ – ja kādu paglāba, tad vietā aizsūtīja citu. Viņasprāt, eksistenciāli izšķirīgās situācijās izpaužas cilvēku īstā daba, un neviens no mums nevar droši apgalvot, kā tādā brīdī rīkosies, „bieži tad atmostas tādas īpašības, par kurām pašam nav ne jausmas.”
Kalniete uzsvēra, ka šobrīd trūkst politikās gribas, lai lemtu par līdzekļu atvēlēšanu budžetā pētījumiem par cilvēkiem, kuri centās glābt līdzcilvēkus no represijām.
