"Karš Ukrainā ļoti sadalīja [krievvalodīgo] ģimenes," viņa saka, atzīstot, ka tā noticis arī ar pašas ģimeni. "Man no visiem radiniekiem ir palikuši tikai 3 cilvēki, un tas viss notika tādēļ, ka mums ir dažādas pozīcijas par to, kas notiek Ukrainā (..) Tā būtu liekulība no manas puses, ja es pilnīgi mierīgi turpinātu komunicēt ar to ģimenes daļu, kas atbalsta karu Ukrainā un kas nav manā pusē."
"Krievvalodīgie un krievi pieprasa uzmanību, kuru viņi nav pelnījuši," tā filmas autore komentē visas tās pēdējo 30 gadu aktivitātes, kas saistītas ar attiecībām starp krieviem un latviešiem Latvijā.
Viņa arī ir pārliecināta, ka nav tāda cilvēka, kas saglabātu neitralitāti, domājot un runājot par karu Ukrainā.
"Vienkārši mēs to nezinām. Viņi to publiski nepauž, un es vienmēr arī saku, ka vistrakākās lietas notiek aiz aizvērtām durvīm," viņa vēl piebilst.
Bērnību Vladislava aizvadījusi Daugavpilī, un tad viņai licies, ka dzīve ārpus Daugavpils nevarētu būt citāda. Viņa dzīvojusi izteikti krievvalodīgā burbulī – runājusi krieviski, skatījusies Krievijas TV kanālus, klausījusies krievu mūziku un lasījusi grāmatas krieviski. Šis burbulis nozīmēja arī atšķirības ideoloģiskā izpratnē. Vecgada vakarā mājās klausījušies Putina uzrunu. "Tas bija mans prezidents," viņa tagad saka un šaubās, vai tolaik būtu zinājusi, kas ir Latvijas prezidents.
"Visu šo laiku krieviem un krievvalodīgajiem bija dotas ļoti lielas atlaides, un tās atlaides nav pieņemamas. Tās ir atlaides par valodu, tās ir atlaides uz to, lai krievvalodīgajiem un krieviem ir iespēja nest ziedus 9. maijā pie pieminekļa un svinēt datumu, kas latviešiem sagādā ļoti lielas sāpes," saka filmas autore.
Viņasprāt, latvieši ir bijuši pārāk toleranti pret krievvalodīgajiem un atļāvuši dzīvot kā saimniekiem.