Ēriks Tomsons svētkiem poš sunīti Loriju. Abi kopā īsina vecumdienas - dodas pastaigās uz Gaujmalu un brauc uz veikalu. Jubilārs daudz smaida un joko. Veselība turas, vien sadzirdēt grūtāk. Meita Daiga stāsta - tētis vasarās joprojām rosās siltumnīcā un ļoti patīk audzēt tomātus. Ērikam arī ļoti garšojot saldumi. Iespējams, tāpēc, ka simt gados piedzīvojis ļoti sūrus un smagus brīžus.
1944.gadā vasarā, jaunekli, kurš nesen bija beidzis Ainažu jūrskolu un izmācījies par kuģu mehāniķi, nosūtīja strādāt uz Mērsraga ostu. Bija vācu okupācijas laiks. Ēriks ar draugu Žani Fonzovu sprieduši, ka jātiek prom uz Gotlandi un gatavojuši sev laivu. Tad satikuši divus Latvijas Centrālās padomes (LCP) vīrus, kuri piedāvāja piedalīties slepenā satiksmē un palīdzēt nogādāt bēgļus Zviedrijā.
Par bēgļu pārcelšanu draudēja cietums. Vācieši uzmanīja, lai cilvēki nebēgtu pāri jūrai. "Pēdējā laiva bija lielākā. Tur bija 156 cilvēki. Cits cits citam virsū. Pārlādēta. Man laivā bija jauns dīzelis iekšā. Tās pārējas bija zvejnieku laivas. Vienā pāri par 115 .. kaut kur tā dzirdēju," atminas Ēriks.
Kopumā Ēriks pāri jūrai devās 8 reizes. Prom brauktgribētāju bijis daudz. "Teica, lai mantu neņem līdzi. Vienu vajadzīgo lietu koferi. Beigās katram 2 šitādi koferi.,. knapi stiepj. Pielādē laivu pilnu ar koferiem. Laiva smeļas iekšā. Mēs sakām: “Kungi, kā gribat aizbraukt? Var aizbraukt dzīvi vai .. vai šķirties no koferiem. Izvēle. Mēs negribam ar jums iet dibenā. Mēs ar varītēm izdarīsim. Vaiiii.. man tur sudrabs iekšā. Man tur dārglietas,” stāstīja Ēriks.
Viņš droši vien arī būtu palicis Zviedrijā, ja vien LCP radists Rihards Zande nebūtu pierunājis vēlreiz palīdzēt nacionālas pretošanās kustības dalībniekiem - no Gotlandes doties uz Latviju, kur jau bija padomju režīms.
"Naudas būs un kas tik viss. Nodrošinātas vecumdienas. Lai tik pārceļ uz Latviju raidstaciju. Es domāju.. johaidī, baigais risks. Viss krasts bija ar krievu apsardzi," teica Ēriks. Intuīcija nepievīla - čekisti bija nākuši uz pēdām laivu vīriem. Tomsonu apcietināja Rīgā uz ielas 1947. gadā. Apsūdzēja dzimtenes nodevībā un spiegošanā. Piesprieda 25 gadus stingra režīma nometnē Sibīrijā.
Sākumā Ēriks bija Noriļskā, kur piedzīvoja ieslodzīto sacelšanos, bet vēlāk tika vests projām uz Magadanu un ceļā saslimis ar cingu. "Knapi līdz galam tika. Visi akli palika. Nebija vitamīnu," teica Ēriks.
Staļina nāves sodu samazināja, un 1957. gadā atļāva atgriezties Latvijā. Viņš visu mūžu Ēriks nodzīvoja Valmierā. Par pašaizliedzīgo rīcību vedot bēgļus pāri jūrai, Ēriks apbalvots ar Trīs zvaigžņu ordeni.
