Ventspilnieki vairs izbrīnā neiepleš acis, uz ielas vai kādā pasākumā ieraugot bērnus ar īpašām vajadzībām no atbalsta centra „Cimdiņš”. Tieši šī sabiedrības attieksmes maiņa visvairāk iepriecina centra vadītāju. Viņa aizvien atceras, kādas replikas nācies uzklausīt vēl pirms dažiem gadiem, izejot ar saviem rūpju bērniem pilsētā.
“Sabiedrības uztveres maiņa ļoti redzama, ļoti. Kādreiz arī sabiedriskos pasākumos baidījās lūgt, un, ja kāds uzdrošinājās, tad parasti kaut kur tā maliņā, tālāk, pie izejas, lai netraucētu. Tad tagad nebaidās mums dot arī labas vietas parastiem cilvēkiem blakus,” stāsta Sāmīte-Cērpa.
Doties ārpus atbalsta centra sargājošajām sienām, pārvietoties pa pilsētu, apmeklēt visiem kopā dažādus pasākumus un nodarbības – tas aprūpētājiem tomēr ir pārbaudījums. Katrs „Cimdiņa” klients ir īpašs, katram ir atšķirīgas veselības problēmas, nereti arī psiholoģiskās. Lai gan attieksme mainās, tomēr aizvien sabiedrībā ir stereotips, ka šie cilvēki jānoslēpj.
“Mums mazliet ir citādāks redzējums, jo sākot darbu divtūkstošajos gados, situācija, izejot uz ielas, bija pilnīgi atšķirīga,” saka centra “Cimdiņš” vadītāja.
„Cimdiņā” strādā tādi speciālisti kā logopēds, psihologs, fizioterapeits, montesori speciālists, sociālais darbinieks un aprūpētāji, kā arī iesaistījušies arī brīvprātīgie, pārsvarā jaunieši.
Brīvprātīgais Elvis Tanona stāsta, kāpēc gatavs brīvajā laikā pildīt šos atbildīgos pienākumus: “Tas varētu būt tāpēc, kad lai citiem ir vieglāk. Un nekas traks tas arī nav.” Viņš gan atzīts, ka grūtākais šajā darbā – būt ar šiem bērniem.
Viena no iemīļotākajām vietām, ko labprāt apmeklē „Cimdiņa” klienti, ir rakstnieka Herberta Dorbes memoriālais muzejs „Senču putekļi”, kura vadītāja Inese Aide vienmēr padomājusi par jauna veida nodarbībām. Šoreiz vājredzīgajiem bērniem sagatavotas īpašas glezniņas.
“Glezniņu pamatu ir veidojusi māksliniece Agnese Rudzīte no Liepājas. Un sadarbība mums ar Agnesi un viņas vīru Jāni Rudzīti, Liepājas māksliniekiem, sākās pirms vairākiem gadiem,” stāsta Aide.
Cilvēkam ar smagiem funkcionāliem traucējumiem nemaz nav citas iespējas, lai sajustos nedaudz tuvāks apkārtējai sabiedrībai – ir jāiziet no ierastās vides, pārvarot savu nedrošību un iepazīstot nezināmo. Tādēļ jau arī viena no māmiņām, kura pavadīja savu meitu uz muzeju, aizkadrā teica: „Neizsakāma ir mana pateicība „Cimdiņam”!”.
