Raidījuma apjautātie cilvēki nebija droši, kā jārīkojas šādā gadījumā. Apjukumu izjuta arī Agnese Dance. Pirms mēneša viņa izglāba sešus mēnešus vecu kaķenīti, kura bezpalīdzīgi gulēja uz ceļa.
"Braucu pa Juglas ielu un tur iela ir četrās joslās, un, protams, visas joslas bija pilnas ar mašīnām un ļoti lielu satiksmi," stāsta Agnese.
"Ieraudzīju, ka mašīna, kas man ir blakus, sāk bremzēt, un es arī automātiski sāku bremzēt, un piebraucot tuvāk, sapratu, ka manā priekšā ir mazs melns kaķītis," saka Agnese.
Kaķis izmisīgi centās nokļūt ielas otrā pusē, stumjoties tikai ar priekškājām – pakaļkājas vienkārši vilkās līdzi, jo bija savainotas.
"Pirmā reakcija, protams, ir šoks, ko darīt, bet es uzreiz sapratu, ka man ir jāapstājas, līdz ar to meklēju pirmo ielu, kur es varu iegriezties iekšā, atstāju mašīnu pagalmā un skrēju atpakaļ, kur tas notika.
Es sāku domāt, kam zvanīt, ko darīt, kur vest un tajā mirklī stresa situācijā pirmais, kas ienāca prātā, bija zvanīt 1188, kas man uzreiz īsziņā atsūtīja numurus veterinārajām klīnikām, kurām es varu zvanīt," atklāj Agnese.
Tā kā visas izsaukumu mašīnas bija aizņemtas, Agnesei pašai nācās nogādāt ievainoto dzīvnieku klīnikā. Par laimi, kaķis nepretojās, ļāva sevi ietīt šallē un ielikt mašīnā. Tomēr meiteni šokēja pārējo cilvēku vienaldzība – neapstājās pilnīgi neviens.
"Es tieši nodomāju, ka šī ir tā situācija, kad liekas, gan jau, ka kāds uzzvanīs, un tā domā visi un beigās neviens neko neizdara, neuzzvana un nepadod šo informāciju tālāk. Cilvēki ir vienkārši pārņemti ar savu ikdienas rutīnu, ar režīmu un aizmirst, kas ir svarīgākais dzīvē, jo tajā brīdī visiem acu priekšā bija dzīvības un nāves jautājums un neviens uz to nereaģēja," stāsta Agnese.
Kaķenīte dzimusi laimes krekliņā – viņa izdzīvoja. Tomēr ir lauzts gūžas kauls un bojāts labās kājas nervs, paralizējot pakaļkāju. Cik stipri nervs cietis, pateikt nevar – to rādīs laiks un ārstēšanas metodes. Daudzi izmanto fizioterapiju, masāžas un akupunktūru, tomēr rezultāts katram būs savs.
"Ir mums bijuši arī gadījumi, kad viņiem drusku vēlāk atiet tā problēma, jo tas ir saistīts ar nerva bojājumu vai nerva traumatizāciju, ja, vai šis nervs ir pilnībā pārrauts vai viņš ir tikai stipri sasists," stāsta vetārsts Aigars Briņķis.
Kā vispareizāk rīkoties, ieraugot notriektu dzīvnieku?
Pirmkārt, jāapstājas un jānovērtē situācija. Nekādā gadījumā nedrīkst dzīvnieku aiztikt kailām rokām. Dzīvnieks aizsargājoties var kost un sliktākajā gadījumā inficēt savu glābēju ar kādu slimību.
Ja dzīvnieks ir miris, tas jānoceļ no braucamās daļas un jāpiezvana attiecīgās pašvaldības policijai. Ja suns vai kaķis ir dzīvs, jāsazinās ar tuvāko veterināro klīniku. Traumēts dzīvnieks var izrādīt agresiju.
Drošākais veids ir uzmest virsū segu vai jaku un tikai tad apskatīt, vai ārēji redzamas brūces.
"Tie, kas ir mežonēni, viņi tik viegli nedodās rokās un jūs tik viegli nevarat arī viņu paņemt. parasti mēs to varam tikai izdarīt ar tiem, kas ir smagi traumēti vai atrodas tādā bezpalīdzības stāvoklī, kontūzija, šoks vai kaut kas tamlīdzīgs," saka Briņķis.
Jāatceras – ceļot dzīvnieku mašīnā, cilvēks tam rada sāpes. Nav iespējams zināt, kas un cik smagi ir cietis, tādēļ tas jādara ļoti uzmanīgi un tikai kritiskā situācijā, kad nav iespējams sagaidīt attiecīgo dienestu pašam.
"Ja ir traumēti tikai kauli, ja, tad tā it kā nav problēma, tā izdzīvošanas iespēja ir daudz lielāka. Ja ir traumēti kaut kādi krūškurvja orgāni, plaušas, sirds vai pārrauta kaut kādi lielie asinsvadi, iekšējas asiņošanas, tad dzīvnieki parasti mirst ļoti ātri," saka Briņķis.
Pēc neatliekamās palīdzības sniegšanas – kas notiks ar dzīvnieku?
"Diemžēl, tālāk tas risinājums ir ārstu rokās un tad ārsti meklē palīdzību pie "Dzīvnieku SOS", lai mēs palīdzētu rast risinājumu, savākt ziedojumus un palīdzēt tālāk atrast tam dzīvnieciņam mājas, ja ir iespējams, arī ārstēt," saka Gita Grantiņa, biedrības "Dzīvnieku SOS" vadītāja.
Ja cilvēks, kas atved traumēto dzīvnieku, nav viņa saimnieks – tātad kurš turpinās rūpēties un maksāt par ārstēšanu? Šajā posmā iesaistās biedrības, kas izglābtajiem kaķiem un suņiem tālāk meklē mājās. Protams, visu apmaksājot no ziedojumiem.
"Protams, ka tas ir daudz, ka viņš ir atvedis to dzīvnieku un izglābis, bet jums jāsaprot arī tas, ka veterinārmedicīnas pakalpojumi, viņi nav bezmaksas, mums nav neviena organizācija, kas sniedz bezmaksas palīdzību," norāda Briņķis.
Šā iemesla daudzas klīnikas atsakās pieņemt nobrauktus bezsaimnieka dzīvniekus vai lemj par lētāko variantu – eitanāziju. Ja cilvēks, kurš suni vai kaķi atveda, ir gatavs maksāt no savas kabatas, ārstēšanu, protams, var turpināt – bet tādu gadījumu ir maz.
Agnese turpretī ir viena no retajiem, kas nolēmusi izglābto minci adoptēt pati!
"Es negribētu, ka kaķītim pēc tik lielas traumas vēl ir jābūt patversmē vai nedod dievs pie kādiem saimniekiem, kas īsti neapzinās, uz ko parakstījās," saka Agnese.
"Sapratu, ka tas ir mans kaķis, man iekšā bija sajūta, ka viss, es nevienam citam to kaķīti negribu atdot, līdz ar to šodien es braucu pakaļ, un tad brauksim uz mājām," viņa saka.
Galvenais – nepalikt vienaldzīgam un apstāties. Varbūt tieši no tevis atkarīgs tas, vai ievainotajam dzīvniekam būs lemts dzīvot!
