- Pašvaldību vadītāji ieceri par maršruta tīkla samazināšanu vērtē kā sasteigtu.
- Vietvarās neizpratne par konkrēto maršrutu vai reisu nonākšanu slēdzamo sarakstā.
- Spāres internātpamatskolas darbiniekiem uz darbu nokļūt ar autobusu praktiski nav iespējams.
- Skolēnu autobusos citus pasažierus uzņemt liegts. Pašvaldībās šo kārtību vērtē kā absurdu.
- Nedublējot sabiedriskā transporta maršrutus, mobilitātes pakalpojumus varētu sniegt arī pašvaldības, uzskata transporta uzņēmumā "VTU Valmiera".
Sasteigts
Sasteigts – tā janvāra sākumā, kad tikko bija saņemta Autotransporta direkcijas vēstule par maršruta tīkla samazināšanu, vērtēja Amatas novada pašvaldības vadītāja Elita Eglīte (Zaļo un zemnieku savienība). "Katrs cilvēks grib, lai viņam personīgi izstāsta, kāpēc mazināsies, kas notiks, kas būs vietā. Un viņš nav gatavs, ka tā uzreiz viņam pasaka," saka Eglīte.
Līdzīgas domas pauž arī Gulbenes novada domes priekšsēdētājs Andris Vējiņš (Zaļo un zemnieku savienība): "Ja mēs skaidri zinām, ka šis ir nepopulārs lēmums, kas mūs sagaida tuvākajā laikā, tad vajadzētu būt dotam laikam mājasdarbam. Varbūt vismaz daļa no pašvaldībām, varbūt šeit uz vietas var atrast risinājumu. Es uzskatu, ka [šobrīd tas bija sasteigti].
Mēs jau arī savu infrastruktūru, novada mazo centru attīstību domājam un plānojam saistībā ar sabiedrisko autotransportu."
Kā protests šai steigai sekoja arī Vidzemes plānošanas reģiona vēstule. Administrācijas vadītāja Guna Kalniņa-Priede uzsver, ka tādā steigā nedrīkst risināt jautājumus, kas ir svarīgi un var skart ļoti daudzus cilvēkus. Turklāt tieši Vidzemei ir raksturīgi lieli attālumi un viensētas.
"Mums ir salīdzinoši vislielākais kilometru skaits un vissazarotākais maršruta tīkls, salīdzinot ar citiem reģioniem.
Mūsu specifika, ka cilvēki dzīvo viensētās, maz kas ir ap pilsētām. Tāpēc ir desmit reiz jānomēra, pirms tu nogriez, un šie ir skarbi lēmumi. Un iedzīvotāju intereses ir primāras, nevis kilometru skaits," saka Kalniņa-Priede.
Neizpratne par konkrēto maršrutu slēgšanu
Protams, visa pamatā ir skarbā realitāte – laukos iedzīvotāju skaits sarucis, tātad arī braucēju kļuvis mazāk, to saprot arī pašvaldībās. Bet neizpratni rada tas, kāpēc tieši konkrētais maršruts vai reiss iekļuvis slēdzamo sarakstā.
Par to jautājumi ir arī Amatas novada pašvaldības vadītājai Elitai Eglītei: "Rīga – Nītaure – Zaube, slēgt divus reisus svētdien. Mūsu sarunas ar iedzīvotājiem liecina, ka iedzīvotāji tam nepiekrīt. Cēsis – Krustkalne – Cēsis, slēgt sestdienu reisus. Paši savulaik cīnījāmies, tantes rakstīja vēstules, ka nevar viss tālais gals tikt uz veikalu un (..) kā tie cilvēki uz to slimnīcu nokļūs. Man liekas, ka tas ir bezatbildīgi, kā šobrīd rīkojas."
Līdzīgas pārdomas pauž arī transporta uzņēmuma "VTU Valmiera" valdes priekšsēdētājs Oskars Spurdziņš: "Piedāvā slēgt divus Cēsis – Valmiera, četrus Valmiera – Rīga – Valmiera. Attiecībā uz tiem valsts iet vieglāko ceļu. Autotransporta direkcija (..) nevis paņem nost, kur ir maz cilvēku, bet vienkārši paņem nost, lai nebūtu nobraukumu. Jo Valmiera – Rīga mums faktiski ir piepildīti maršruti, nav loģikas. Nu, tāda ir viņu loģika, jo vienkārši nav naudas."
Arī Gulbenes autoostā sastaptais autobusa vadītājs Jānis Vēverbrants stāsta, kā braucēju ir arvien mazāk. Kas brauc, tie jau brauc visu laiku. Kas ir dziļāk nomalē, tur kļūst arvien mazāk, un ir, kur vispār nav neviena."
Autobusa šoferis jau ir lietas kursā, ka paredzētais sabiedriskā transporta maršruta tīkla samazinājums skars arī viņa novadu. "Kļūs tautas mazāk! Uz darbu netiks, meklēs citas iespējas. Izmirs reģions. Bet ir jau arī tādi, kuri reizi mēnesī tikai aizbrauc: saņemt pensiju, saņemt kādu naudiņu, uz veikalu, viņam ir jānokļūst pie tiem pašiem ārstiem, un visas iespējas līdz ar to pazudīs," saka Vēverbrants.
Ar autobusu uz darbu nenokļūt
Jau šobrīd Vidzemē ir vietas, kur vispār nekursē sabiedriskais transports vai arī tas kursē reizi nedēļā. To savā ikdienā izjūt arī Spāres internātpamatskolas darbinieki. Ja nav sava auto, tad viņiem uz darbu nokļūt ir ļoti problemātiski.
Tāda situācija ir arī skolotājai Baibai Erlihai, kurai uz skolu ir jānokļūst no Ģikšiem: "Mums ir satiksmes autobuss vienreiz nedēļā, pulksten 9. Bet man ir jābūt darbā pulksten astoņos. Pat vienreiz nedēļā nevaru atbraukt, jo šis laiks nesakrīt. Meklējam šoferus, kuri brauc uz skolu strādāt, citi skolotāji, tad meklējam un braucam. Vienkārši kādam uz kakla uzsēžos, līdz ar to, jā, esam tādi kā pabērni."
Līdzīga situācija ir arī skolas darbiniecei Annai Zaduņenko: "Nāku ar kājām divus kilometrus, tad gaidu kādu darbinieku un braucu ar viņiem."
Viņa arī stāsta, ka problemātiski ir nokļūt ne tikai uz darbu Spārē, bet arī līdz Cēsīm, lai tiktu pie ārsta vai kārtotu kādu citu jautājumu.
Vienīgā ceturtdiena, tad mēs varam aiziet tos divus kilometrus, tad dienu nodzīvo pa Cēsīm un trijos braucam mājās. Bet, ja gribam citu dienu, tad uz Ģikšiem jātiek, tad atkal kaimiņam jārunā."
Tas, ka šobrīd satiksmes autobusi kursē tikai reizi nedēļā, būtībā nav izeja, lai, piemēram, nokļūtu pilsētā pie ārsta vai kārtot dažādus jautājumus, jo
ne jau vienmēr vajadzīgo speciālistu darba laiks sakrīt ar dienu vai laiku, kad ar autobusu iespējams nokļūt pilsētā.
"Maršruta autobuss vienreiz nedēļā ir ļoti sarežģīta lieta, jo tad mums ir valstiski jāiekārto dienas, kurās visi ārsti, viss strādās tieši tajās trešdienās, ceturtdienās, kur vienreiz nedēļā iet autobuss. Bet, ja tev ir vienā dienā viss jāizdara, nezinu, vai kāds no tiem, kas gribētu tos reisus kārtot, spētu vienā dienā iziet poliklīniku, nodot analīzes, aiziet uz veikalu, aiziet uz aptieku, nopirkt visu veikalā, iekāpt autobusā un vēl aizbraukt un aiziet uz māju," saka Zaduņenko.
To, ka izeja nav tā, ka autobuss kursē tikai noteiktās dienās, uzsver arī Gulbenes novada domes Īpašumu pārraudzības nodaļas vadītājs Zintis Skopāns: "Transporta direkcija grib likvidēt sestdienas, svētdienas maršrutus. Šie maršruti ir tie, ar kuriem iedzīvotāji pēc darba nedēļas var nokļūt uz pilsētu un pēc pusdienā nokļūt atpakaļ, svētdien tā ir iespēja iedzīvotājiem, kas strādā ārpus novada un skolniekiem mācās citās skolās, nokļūšana uz šīm mācību iestādēm."
Skolēnu autobusi tikai skolēniem
Bet tajos novados, kur ir savi skolnieku autobusi, it kā izeja būtu, taču slēgtajos sabiedriskā transporta maršrutos skolēnu autobusi nedrīkst uzņemt citus pasažierus bez skolniekiem.
"Nevaram mēs, jo tas ir komercpārvadājums. Un tagad prasīt, lai šādas mazas pašvaldības ieietu komercpārvadājumos, pirktu licenci, pirktu biļešu aparātus, krāmētu uz saviem skolēnu autobusiem slīdošo uzrakstu... Mums nav tādas naudas un kapacitātes. Ņemt mēs tos cilvēkus saskaņā ar valstī pastāvošo kārtību nevaram," skaidro Amatas novada pašvaldības vadītāja Elita Eglīte.
Skaļi to nesaka, bet ikdienā skolnieku autobuss garām sava novada iedzīvotājiem gluži nepabrauc.
Tomēr šo situāciju kā absurdu vērtē arī Vidzemes plānošanas reģiona administrācijas vadītāja Guna Kalniņa – Priede, vēl jo vairāk tāpēc, ka, slēdzot autobusu maršrutus, jādomā par alternatīvu.
"Mēs diskutējam ilgi par to, ka sabiedriskais transports nedrīkst dublēties ar skolēnu autobusiem, bet dzīvē gadās arī absurdas situācijas. Ja konkrēti tagad mums būs jāslēdz reiss Varakļānu novadā, jo tas ir nerentabls, tad Varakļānu pašvaldība vadās savus desmit bērnus uz skoliņu ar skolēnu autobusu, sabiedriskais transports tur vairs nebūs, tad jautājums – tas pieturā pabrauks garām audzinātājām, jo skolotājas un tehniskos darbiniekus nedrīkst ņemt. Varbūt tad mums ir jāmeklē kompromiss, jo tie ir konkrēti transporta līdzekļi, ir profesionāli transporta vadītāji, pašvaldība šo transportu uztur, tad ir par to jādiskutē," saka Kalniņa-Priede.
Pēc pieprasījuma, bet tikai noteiktā maršrutā
Braukt satiksmes autobusam uz attālu vietu, kur būs labi ja viens vai divi braucēji, protams, nav ne rentabli, ne loģiski. Tāpēc Vidzemes plānošanas reģiona speciālisti jau vairākus gadus pētījuši dažādu Eiropas valstu reģionu pieredzi, lai varētu īstenot arī Vidzemē pilotprojektu – transports pēc pieprasījuma.
"Pagaidu risinājums tur, kur šie reisi nav vai nebūs nekad, bet iedzīvotājs tur dzīvo un viņam ir jānokļūst ar sabiedrisko transportu līdz slimnīcai, skolai vai vienalga kur, uz lielāku pilsētu pēc kāda pakalpojuma," stāsta Kalniņa-Priede.
Tagad šo ideju – transports pēc pieprasījuma – izsaka arī Autotransporta direkcija. Transporta uzņēmuma "VTU Valmiera" valdes priekšsēdētājs Oskars Spurdziņš, kurš iepazinies ar šī projekta koncepciju, skaidro, ka konkrētā maršrutā būs reiss, kuru pasažieris iepriekš piesaka. "Valsts tā kā iesaldē to maršrutu, ja nav kas brauc. Ja cilvēks parādās, viņš dod ziņu, un mēs izbraucam to maršrutu tajā brīdī, kad viņš ir gatavs braukt pa šo maršrutu. Bet mēs nebraucam bezjēdzīgi, ja nav pasažieru," stāsta Spurdziņš.
Vēl gan nav īstas skaidrības, kā īsti varētu darboties transports uz pieprasījuma, bet katrā ziņā tas nebūs taksometra pakalpojums. "Savādāk jau, ja brauc pēc pasažiera vēlmes, tas jau ir taksometrs. Un taksometra pakalpojumi visiem ir pieejami, protams, par savu naudu," piebilst Spurdziņš.
Vidzemes plānošanas reģionā, kas jau bija iecerējis veidot savu pilotprojektu, tagad vērtē, ka Autotransporta direkcijas ierosinājums ir pirmais solis šīs ieceres īstenošanai. Pēc tā varētu spriest, vai vispār šāds pakalpojums iedzīvotājiem ir saistošs. Un pēc tam vajadzētu spert nākamo soli, lai pakalpojums, kā tas ir ārvalstīs, nav tikai saistīts ar konkrētu maršrutu.
"Mums ir virkne likumu, un tie nav elastīgi.
Ja tev ir reiss, tad ir pietura, tad ir maršruts, un nevar iebraukt pēc vecā cilvēka pie viņa mājas tos divus kilometrus,
ja viņam, piemēram, ir kustību traucējumi un viņu nevar izvest ārā, jo juridiski tas ir pārkāpums. Mēs esam iesaistījušies diskusijās arī ar Autotransporta direkciju, viņi mums arī ir projekta partneri, un es domāju – mēs arī atradīsim risinājumu," saka Vidzemes plānošanas reģiona administrācijas vadītāja.
Eiropas valstu pieredze liecinot, ka šādam pakalpojumam, kad transports pēc pieprasījuma iebrauc arī attālās lauku sētās, ir līdzfinansējums no pasažiera, pašvaldības, arī valsts.
Pašvaldību pakalpojums?
Transporta uzņēmuma "VTU Valmiera" valdes priekšsēdētājs Oskars Spurdziņš uzskata, ka, nedublējot sabiedriskā transporta maršrutus, mobilitātes pakalpojumus varētu sniegt arī pašvaldības:
"Manuprāt, šāda veida pakalpojums ir tieši loģisks pašvaldībai, nevis valstij.
Pašvaldībai ļoti bieži jau tas arī notiek, ka ir speciāli, arī invalīdiem piemēroti busiņi. Pašvaldības labāk arī zina, kādas vēlmes iedzīvotājiem ir, un viņi var arī nogādāt, kur šiem cilvēkiem visvairāk ir vajadzīgs. Tā ir sociāla funkcija: man kā cilvēkam vajag, es vēlos nokļūt tur un tur. Nav jau tam autobusiņam jābrauc pa maršrutu vai tajās reizēs, kad iet maršruta autobuss."
Gulbenes novadā, kur paredzēts likvidēt 15% no sabiedriskā transporta maršrutiem un reisiem, mobilitātes problēmu risināšanai saredz iespēju vairāk izmantot to potenciālu, kas ir pagastu pārvalžu pārziņā.
Novada domes priekšsēdētājs Andris Vējiņš vērtē, ka šajā jautājumā lielākai lomai jābūt pagastu pārvalžu vadītājiem: "Šī ranga vadītājiem arvien mazāk paliek vadītāja funkcijas, un viņiem vairāk jāpārkvalificējas par tādiem menedžera rakstura darbiniekiem, kuriem ir pašiem vairāk jāiesaistās praktiskajās darbībās. Un viens būtu šis. Mēs jau varam arī autotransportu prasmīgi sakoriģēt no novadu centra uz kādu pagastu un otrādāk. Tā kā apvienot šīs te darbības."
Andris Vējiņš min arī piemēru – ir taču dienas, kad no pagastiem uz novada centru brauc pašvaldības darbinieki. Kāpēc arī to nevarētu izmantot, lai pagasta iedzīvotāji, kuriem tas nepieciešams, nokļūtu pilsētā? "Kas traucē paņemt divus pasažierus pa ceļam, ja šī vajadzība ir, un iedzīvotājiem pateikt – mēs nākošnedēļ trešdien brauksim uz Gulbeni, mums būs četras vietas, un jebkurš no iedzīvotājiem var atbraukt uz novada centru kopā ar speciālistiem, un viņa rīcībā ir trīs stundas laika," saka Vējiņš.
It kā loģisks risinājums, bet te atkal ir jautājums – vai to drīkst darīt un ko par to saka likums. "Juridiski to pētām no savām pozīcijām, lai nepārkāptu, lai mums nevarētu kaut kādā veidā pārmest iespējamo kļūdu, kas tālāk jau ļoti smagi kvalificējas kā pārkāpums," piebilst Vējiņš. Gulbenes novadā šobrīd šos jautājumus pēta juristi.
Bet, kā valstī kopumā risināsies mobilitātes problēmas, lielas skaidrības jau nav. Tikmēr lauku cilvēki jau ielāgojuši – ja nav sava auto, laukos visstabilākā valūta ir labas kaimiņattiecības, kad vari palūgt kaimiņu atvest maizi vai aizvest līdz pilsētai.