Rosina diasporas skolās maksāt vismaz vienam profesionālam pedagogam

Portāls "latviesi.com" ļāva LSM ielūkoties diasporas skolotāju semināros spriestajā. Interneta medijs arī uzklausījis ekspertus, diasporas latviešus un tautiešus, kas atgriezušies Latvijā.

Lai gan no Latvijas izceļojuši jau vairāk nekā 350 000 cilvēku, un aptuveni 70% no tiem dzīvo Eiropā, latviešu nedēļas nogales skolas apmeklē tikai 6% bērnu (aptuveni 2 000), liecina Eiropas Latviešu apvienības dati. Tomēr diasporas skola ir nozīmīga latviskās identitātes veidošanā:

“Latviešu diasporas skolas piedāvā latvisko vidi, un nekur citur ārzemēs nevar dabūt to latvisko vidi,”  uzskata Berlīnes latviešu nedēļas nogales skolas vadītāja.

Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārstāve valsts valodas politikas jomā Vineta Ernstone atzīst, ka Latvijas valstij ir svarīgi nodrošināt latviešu skolas un kultūras centrus diasporai, tas savukārt nodrošina bērniem iespēju apgūt un pilnveidot latviešu valodu, kā arī uzturēties latviskā vidē.

“Svarīgi ir tas, ka tiek uzturēta saite ar Latviju, ka tiek uzturēta latviešu valoda un ka Latvijas iedzīvotāji ārpus Latvijas ir latviešu valodas vēstnieki.”

Vecumdienās atgriežas Latvijā un novērtē, ka mācījušies valodu

Ģirts un Velga Zēgneri gandrīz visu mūžu dzīvojuši Vācijā, un nu pensijas gados atgriezušies savā tēvzemē - Latvijā. Abi dzimuši bēgļu nometnēs. Ģirts esot nonācis pilsētā, kurā tolaik mitinājās aptuveni pustūkstotis latviešu, tur arī sākusies viņa latviskā izglītība - ar teātri, tautas dejām, vēlāka ar latviešu bērnu nometni Dienvidvācijā. Ik pa divām nedēļām viņš kopā ar 30 citiem latviešiem, arī no jauktām ģimenēm, apmeklēja sestdienas skoliņu latviešu valodā. “Tā es tur arī ieguvu savus pirmos latviešu draugus, kuri man vēl daļēji ir līdz šai dienai.”

Savukārt Velga sestdienas skolu neapmeklēja - viņas izglītība latviešu valodā sākās bēgļu nometnē, kur tika izveidots latviešu bērnudārzs. Par deviņus gadus ilgo dzīvu nometnē viņa stāsta: “Mēs arī daudzas dziesmas mācījāmies, mums bija Jāņos jāuzstājas, 18.novembrī, arī tautas dejas mēs dejojām.” Vēlāk Velgas izglītība latviešu valodā turpinājās Minsteres latviešu ģimnāzijā:

“Man tā bija tā kā paradīze, ka kaut vienreiz visa ikdiena notiek latviešu valodā, ka ir latviešu draugi no visas pasaules!” atceras Velga.

Arī Eiropas Latviešu apvienībā uzsver diasporas skolu nozīmi: “Latvijas skolām diasporā ir nākotne, jo bērni tomēr jutīsies kā latvieši, un mums ir jādod viņiem tās iespējas, lai viņi ir latvieši un lai viņi var uzturēt saiknes ar savu tēvzemi.”

Vajadzīgs stabils finansiāls atbalsts

IZM pārstāve stāsta, ka šogad dubultots tiešais finansējums diasporai, sasniedzot 120 tūkstošus eiro, un ka šobrīd izsludināts konkurss diasporas skolu atbalstam un pasākumiem diasporā. Tomēr ar šo finansējumu ir grūti rēķināties, jo tas nav stabils – nevar zināt, cik daudz tiks piešķirts nākamgad. Tādēļ šobrīd tiek strādāts pie Diasporas likuma, kas nodrošinātu stabilu finansējumu.

“Ministriju līmenī ir šī sapratne, ka finansējumam [diasporai] ir jābūt stabilam.”

Diasporas skolām finansējums tiek piešķirts pēc noteiktiem kritērijiem – skolai ir jāstrādā vismaz vienu gadu un tajā ir jābūt vismaz vienam pedagogam ar pedagoģisko izglītību.

Šajos līdzekļos ietilpst arī mācību materiālu izstrāde un atbalsts trīs vasaras vidusskolām - divām Amerikā un vienai Austrālijā, un šobrīd tiek izvērtēta iespēja šajā gadā izveidot vienu vasaras skolu Eiropā, informē IZM pārstāve.

Eiropas Latviešu apvienībā norāda, ka situācija saistībā ar valsts atbalstu diasporas skolām uzlabojas – agrāk varēja sadarboties tikai ar Latviešu valodas aģentūru, bet tagad atbalsts jūtams arī Latvijas politikā, piemēram,  pirms pāris gadiem Ministru prezidents esot izteicies, ka latviska izglītība diasporai ir ļoti svarīga un aktuāla. Tomēr visas problēmas vēl nav atrisinātas, lielākoties tās rodas no nestabilā finansējuma, kas neļauj plānot nākotni.

 “Mums nav garantēts, ka tās telpas ir labas, varbūt pat tās mācību programmas nav interesantas.”

Rosina maksāt vismaz vienam skolotājam

Diasporas skolās pasniedzēji atlīdzību nesaņem. Štutgartes latviešu skolas vadītāja Līga Dukure-Oelke stāsta, ka vidējais skolotājs diasporā ir sieviete vidējā vecumā, kas pati ir mamma vienam vai vairākiem bērniem. Līgas motivācija strādāt par skolotāju ir prieks un gandarījums, kas rodas, kādam iemācot latviešu valodu: “Tas ir milzīgs prieks redzēt bērnus, strādāt ar bērniem, redzēt, kā viņi progresē valodā, kā viņi arvien vairāk un vairāk runā latviski, kā viņi nomaina savu sarunu valodu”.

Luksemburgas skolas “Strops” skolotāja Marija Fadula domā līdzīgi, arī viņa uzskata, ka lielākais gandarījums ir brīžos, kad bērni runā latviski. Viņasprāt, mums pašiem ir jāuzmana latviešu valoda, paši vien atbildam par to, lai latviešu valoda neizmirtu. Marija darbu skolā veic ar misijas apziņu:

“Tas ir viennozīmīgi misijas darbs, to nevar atmaksāt, es to dara personīgi savu bērnu dēļ, mūsu latvietības uzturēšanai.”

Eiropas Latviešu apvienība iesaka sākt domāt par diasporas skolotāju atalgojumu, jo ar diplomu jau nepietiek, turklāt, pēc viņas domām, cilvēks pēc laika sāk izdegt - vajadzētu vismaz apmaksāt ceļa un materiālu izdevumus. Viņasprāt,

noderīgi būtu piešķirt atalgojumu kaut vai vienam skolotājam,

jo tad šis cilvēks varētu savu laiku veltīt programmu sastādīšanai, vīzijas plānošanai un izpildei, bērnu uzrunāšanā vai arī palīdzēt tiem, kas darbu dara bez atlīdzības.