Metro stacija Harkivas ziemeļaustrumos Saltivkā – dzīvojamajā rajonā, ko netālu no pilsētas joprojām esošo Krievijas spēku artilērijas un raķešu apšaudes skārušas vissmagāk. Šajā stacijā dzīvo aptuveni 600 cilvēku, arī vismaz 30 bērni. Kara pirmajās dienās bijuši divi tūkstoši. Tagad daudzi jau aizbraukuši – lādiņi krīt arī stacijas tuvumā. Harkivā metro joprojām nekursē, un simtiem joprojām dzīvo šeit – jau nedēļām.

Olga uz lāviņas vienā no vagoniem – šeit jau no kara pirmās dienas.

“Esmu šeit kopš 24. februāra, jau sešos no rīta biju, jo sāka bombardēt Saltivku. Ļoti nobijos, uzģērbu mugursomu un atskrēju šeit. Esmu šeit jau vairāk nekā 50 dienas. Svētdien, 24., uz pareizticīgo Lieldienām būs jau divi mēneši. Sākumā vēl gāju uz mājām kaut ko paņemt, apģērbties, nomazgāties. Tad pārstāju. Jo vairākas reizes nācu atpakaļ, un bombardēja. Un man tad spiediens uz 190. Pārstāju iet, un tagad sēžu šeit," stāsta Olga.

Mājās Olga nav bijusi trīs nedēļas. 

“Meita paskatījās internetā manu māju. Es dzīvoju astotajā stāvā. Man balkons stiklots. Bet 6., 7. un uz leju stiklu vairs nav. Kas zina, kas pa trijām nedēļām ar manu māju noticis. Mājas stāv tukšas, cilvēku nav, apdegušas, stiklu nav, sabombardēti kioski un veikaliņi. Šausmas, armagedons. Kad tas beigsies? Varbūt jums tas zināms? Kad mēs iesim mājās?” jautā Olga.

Jautājumu, kad varēs atgriezties, šeit uzdod visi. Arī ģimene trīs paaudzēs – māte Larisa, viņas meita Anastasija un mazmeita. 

“Mums kāpņutelpā palikuši dzīvot pieci seši cilvēki. Jau padzīvojuši, 70–75 gadi. Viņi jau tā pieraduši pie apšaudēm, ka pa dienu iet pastaigās, pie kāpņutelpas sanāk un izrunājas. Nesen bijām mājās. Izgājām no kāpņutelpas un sākās apšaude, šķita tuvu. Skatāmies, tur tālāk uz soliņa sēž divas tantiņas. Bija apšaudes, un viņas pat nepakustējās. Jau tā pieradušas, ka pat nepievērš uzmanību," atklāj Larisa.

Šī ģimene neizbrauc, jo ir pavecāks tuvinieks, kurš atsākās doties prom, palicis dzīvoklī, taču viņam jāpalīdz ar ūdeni un produktiem. Tā te daudziem.

“Vakar brīvprātīgie atnāca, uz Ukrainas rietumiem vest. Sak – “ko jūs, brauciet taču, ko te sēžat, te var būt kā Mariupolē, jūs te nomirsiet!” Atbrauc un mums tādas lietas stāsta. Kaut gan, jā, daudzas ģimenes ar bērniem aizbrauca. Bet mēs pagaidām te sēžam,” saka Anastasija.

“Pārsvarā, kas aizbraukuši, tie uz citiem Ukrainas apgabaliem. Kuriem tur radi. Mums radu nav. Vispār mums radi bija Krievijā. No Krievijas atbraucām šeit, un tā sanācis. Sanācis tas, kas nu ir sanācis," atzīst Larisa.

Apstākļi te saspiesti.

Iečerkstas metro skaļrunis un skan paziņojums – uz pusdienlaiku slēgs tualetes uz 15 minūtēm. Vajag divus brīvprātīgos to sakopšanai. Prasa metro iemītniekus savā starpā vienoties. 

Daudzi slimo. Alla ar ģimeni te dzīvojusi jau pusotru mēnesi. Kaimiņš izskrējis līdz savai privātmājai, atnesis lociņus.

“Lokus atnesa. Zaļumus. Lokus un pētersīļus. Tagad šķiroju, lai nomazgātu. Un pēc tam ēst," stāsta Alla. Un uz jautājumu, kā šeit dzīvojat, ironiski atbild: “Ļoti labi,'' un paskaidro: ''Visu laiku slimojam. Bērns atkal saslima. Tikai nesen izārstējāmies, un atkal jau. Te pilns ar infekcijām. Tādēļ visi slimojam.”

“Sāka bombardēt no lidmašīnām, un redzējām, kā mums pretī trāpīja 15. un 16. stāvā. Un mēs dzīvojam 15. stāvā. Lifti atslēgti, bet noskriet lejā nereāli. Tādēļ nolēmām nākt šeit. Pagaidām uz mājām neesam gājuši, jo tur visu laiku šauj. Gribas ātrāk mājās. Viss jau apnicis. Kaut ātrāk karš beigtos. Nav saprotams, par ko karojam, ar ko karojam. Dzīvojām tik ilgi kopā, un pēkšņi...  Nesaprotu. Ko viņi [krievi] pēkšņi nolēma mums uzbrukt, nesaprotam. Kopā roku rokā karojām Lielajā Tēvijas karā, un te pēkšņi... Un galvenais, ka viņi tā nozombēti, ka netic. Radinieki Krievijā dzīvo, un prasa – “Bet jūs tiešām pa logu personīgi redzējāt, ka Krievija pa jums šauj?”," stāsta Alla.

Par spīti karam un dzīvei metro bērniem mācības turpinās – attālināti.

“Skolotāji atsūta uzdevumus. Dažkārt ir videozvana režīmā. Izpildām mājasdarbus un aizsūtām foto. Mācību process notiek, bet bērniem te ļoti grūti koncentrēties. Mums vēl arī interneta sakari slikti šeit metro," saka Jeļena.

Metro pārejā ieradušies brīvprātīgie ar pārtiku un higiēnas precēm. Simtiem cilvēku, kas nedēļām dzīvo metro un pazemē, nevar iztikt bez palīdzības no ārpuses.

Virszemē tuvumā vēl strādā kāds veikals, taču tur parādīties bīstami. Naktī pirms Latvijas Televīzijas ierašanās bija raķešu trieciens, aizdegās tuvējais tirgus. Sprādzienā nodrebēja arī metro stacija, trijos naktī no miega uzraujot tās iemītniekus.

“Šī stacija atrodas pilsētas nomalē, un šeit visvairāk lido raķetes. Te ļoti spēcīgi bombardē. Tās stacijas, kas tuvāk centram, tur jau mierīgāk, mazāk raķešu, un tur pārsvarā visi cilvēki brauc palīdzēt, bet šeit maz. Jo cilvēki baidās. Jo šeit jebkurā brīdī var nokrist raķete, neviens nezina, kad tas notiks. Tādēļ cenšamies palīdzēt pat šeit, lai ļaudis nepaliktu vieni," skaidro brīvprātīgais Sergejs.

Par to, cik bīstami var būt arī metro, stāsta Tatjana un pieved pie savas meitas Viktorijas. Aprīļa vidū viņa cieta no triecienviļņa. 

“Stāvēju metro pārejas kāpnēs, bija sprādziena triecienvilnis, un es vienkārši aizlidoju pa trepēm. Seja un acs – šis jau izskatās skaisti. Jo tas, kas bija – to nevar izstāstīt," saka Viktorija. "Man nebija bail. Tā bija sekundes simtdaļa. Pēc tam atjēdzies un vienkārši saproti, ka lūk, tāda situācija. Galvenais – esmu dzīva!”

“Man meita piedzima laimes krekliņā. Dievs viņai stāvēja klāt. Esmu ļoti priecīga, ka viņa palika dzīva,” bilst Viktorijas māte Tatjana.

“Harkivu mēs nepametīsim!” uzsver Viktorija.

“Mēs viņu atjaunosim. Būsim dzīvi, nemirsim. Bet Harkiva vienmēr atgūsies un būs mūsu mīļā pilsēta,” – tā Tatjana.

Metro atvestas pilsētas avīzes. Taču šeit dzīvojošajiem svarīgāko jaunumu – par iespēju droši atgriezties mājās – tajās pagaidām nav.