No Mali galvaspilsētas Bamako līdz Koulikoro ir aptuveni 60 kilometru. Lai tiktu laukā no trokšņainās, sastrēgumu pilnās pilsētas un pa bedrainajiem ceļiem nokļūtu līdz gala mērķim, nepieciešamas krietnas divas stundas. Garām slīd vietas ar nosaukumiem Moribabougou, Noumoubougou, Tienpala un citas. Zirgu pajūgi, ciemati, tirdziņi, no dēļiem sastutēti ceļmalas veikaliņi, kur pārdod riepas, ūdeni, kokakolu, piedāvā nogriezt matus, apmainīt mobilā tālruņa karti un nokopēt fotogrāfijas.
Koulikoro ir pilsēta Nigēras upes malā. Tās krasti ir koši brūni, gandrīz oranži, un pelēkajos ūdeņos šūpojas garas, atvērtām zirņu pākstīm līdzīgas zvejnieku laivas. Koulikoro militāro skolu un armijas bāzi nevar nepamanīt. Tā dzeltenu, augstu mūru ieskauta plašā teritorijā stiepjas labu gabalu gar lielceļu. Aiz mūriem ir galvenās ēkas un tālāk barakas un laukumi, ko skatam aizsedz koki un citu māju sienas.
Agrā pēcpusdienā bāzē jaušams klusums, pie vārtiem stāv Mali armijas karavīrs ar šauteni, kas laipni atļauj vietu nofotografēt. Pie vārtiem sastopu vairākus vācu armijas karavīrus. Viņi tikko ieradušies un būs starp tiem, kuri turpmāk strādās ar Mali armiju, gluži kā drīz to šajā vietā darīs arī divi karavīri no Latvijas.
Viens no vācu karavīriem, kurš savu vārdu gan nenosauc, pastāsta, ko šeit darīs: „Es esmu apmācības misijas sastāvā. Mēs te esam, lai visu apskatītu un sagatavotu. Daudz pūļu būs jāpieliek, lai viss sāktu darboties. 22 valstis uz šejieni vedīs gan materiālus, gan karavīrus. Būs jāatjauno infrastruktūra un jārada tādi apstākļi, lai varētu strādāt. Un tikai tad sāksies darbs ar Mali armiju.”
Taujāts, vai šī misija no Afganistānas ļoti atšķirsies, karavīrs stāsta: „Jā. Afganistānas un Mali misijas nav salīdzināmas. Te ir pilnīgi citi apstākļi. Vietējie ir labvēlīgi noskaņoti pret eiropiešiem. Tā kā tā nav problēma.”
Pēc atkārtota lūguma mani bāzē tomēr neielaiž. To skaidro ar to, ka viss vēl ir tapšanas stadijā, un pagaidām šo vietu tur tālāk no publicitātes acīm.
Zināms, ka apmācības sāksies aprīlī. Ar Mali armiju strādās vairāk nekā 500 Eiropas karavīru un divi tātad arī no Latvijas.
Misijas uzdevums būs sagatavot Mali armiju, kas ir teju 10 000 tūkstošu karavīru liela, bet nepieredzējusi, vāji aprīkota, nabadzīga, un atalgojums, ko šeit saņem personāls, ir niecīgs.
Kādēļ armija ir tik vāja, ir dažādi skaidrojumi, bet neoficiāli tiek lēsts, ka tas ir politisks lēmums. Līdz šim sacelšanās pret valdību ir īstenojuši tieši militāristi, un tādēļ politiskā vara dara visu, lai armija būtu nespējīga īstenot puču. Bet tieši armijas vājums bija viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ Mali, samilstot nemieriem ziemeļos, bija spiesta saukt pēc palīdzības no ārienes.
Sākās ar valsts apvērsumu
Šonedēļ aprit gads, kopš Mali ir pasaules drošības kartes viens no epicentriem. Tas sākās ar valsts apvērsumu, ko īstenoja militāri dumpinieki. Kamēr galvaspilsētā Bamako bija ieņemti vairāki stratēģiski objekti un padzīts prezidents, valsts ziemeļos bez kavēšanās savu kārtību iedibināja ilgstoši slāpētie un ignorētie ceļotājcilšu tuaregu nemiernieki, kas gadiem cīnījās par ziemeļu daļas atšķelšanu. Taču, kā nereti revolūcijās, arī šajās neatkarības cīņās ātri un viegli iefiltrējās grupējumi ar gluži citiem nodomiem. Ar naudu un ieročiem šos centienus atbalstīja radikāla islāma grupējumi no Ziemeļāfrikas, Lībijas un citām valstīm, kas meklēja bāzes vietu un to bija to atraduši trauslajā, novājinātajā un nesakārtotajā Mali.
Tuaregu un islāma nemiernieku ceļi ātri vien šķīrās, bet ziemeļu daļas iedzīvotāji pēkšņi attapās drausmīga režīma apstākļos. Jaunie saimnieki ieviesa visnežēlīgākos islāma likumus, kas paredz nāvi un asiņainus sodus par nepakļaušanos. Mūzika, māksla, izglītība ir aizliegums. Sievietēm nav pat mājdzīvnieka vērtības.
Pasaules mediji un eksperti, sekojot līdzi notikumiem Rietumāfrikas valstī, cēla trauksmi, norādot, ka, necīnoties tagad, pasaules sabiedrība var palaist garām brīdi, kad Mali kļūst par „Afganistānu divi”, ar spēcīgām, nostiprinātām radikālā islāma un terorisma saknēm. Mali pirmā palīgā atsteidzās Francijas armija.
Gada sākumā Briselē Eiropas Savienības ārlietu ministri oficiāli vienojās sākt Eiropas Savienības Apmācības misiju Mali, kurā piedalītos dalībvalstu karavīri. Misija izmaksās vairāk nekā 12 miljonus eiro, un pagaidām tās ilgums paredzēts 15 mēnešu jeb mazliet ilgāk nekā gadu. Misiju vadīs franču armijas ģenerālis Fransuā Lekontrs.
Atzīst Mali armijas vājumu
Koulikoro armijas bāzei pretējā pusē tek rāmā Nigēra, un sievietes piekrastes ūdeņos mērcē un pret akmeņiem velē veļu. Tuvu lielceļam krasta garumā stiepjas stūraini, ar zaru žogiem nodalīti mazdārziņi. Vienā no tādiem, laistām kāpostus, sastopu Sokrātu, kurš strādā Mali armijas militārajā bāzē viņpus ceļam. Viņš apstiprina līdz šim dzirdēto, ka Mali armija ir ļoti vāja un tai vajadzēs milzum daudz palīdzības, tāpēc Eiropas karavīrus te gaida ierodamies.
Koulikoro reģionā mīt vairāk nekā miljons iedzīvotāju, bet pilsēta, kurā atrodas bāze, dzīvo nesteidzīgā Āfrikas lauku rajoniem raksturīgā ritmā. Vīri, kas sasēduši teltī ,veldzējoties no saules un sakās esam tirgotāji vairākās paaudzēs, neslēpj, ka vietējam biznesam, kopš karš no Mali aizdzinis tūristus, karavīru ierašanās tikai nāks par labu. „Tas ir labi. Karavīri gribēs ēst, dzert un smēķēt,” smejot saka kāds vecs vīrs.
Pilsētas pievārtē sastopu arī 29 gadus veco Papu Sisogu. Viņš stāsta, ka ir mūziķis un netālu ir atvēris viesnīcu un tagad, dzirdot, ka pilsētā būs ārzemnieki, domā par restorāna atvēršanu. Uz motocikla aizmugurējā sēdekļa sarkanā kleitā sēž viņa draudzene Sofija, kura ir no kaimiņvalsts Senegālas un būšot pavāre viņa jaunajā restorānā. Viņi abi tagad apbraukā apkārtni un noskatās vietu. „Te mums ir daudz karavīru un armijas. Mums ne par ko nav jāuztraucas. Koulikoro ir ļoti kluss. Tā visa ir politika. Normāli Mali cilvēki raugās vienā virzienā un ar vienām domām. Kopā ar vienu franču mūziķi es esmu sacerējis dziesmu par karu Mali. Varbūt cilvēki, to dzirdot, padomās," stāsta Papu Sisogu.
Ziemeļos turpinās smagas kaujas
Esot atpakaļ galvaspilsētā Bamako, tiekos ar ES delegācijas pārstāvi Mali Bertrandu Sorē, kurš Mali strādā jau trešo gadu. Tagad tas ir kā strādāt gluži citā valstī, saka Sorē. Gada laikā viss apgriezies kājām gaisā. Sorē ģimene bijusi spiesta atgriezties Francijā, jo drošības dēļ pēdējā gada laikā franču skola, ko apmeklējuši viņa bērni, ir slēgta, un arī ES delegācijas darbinieki no Bamako teritorijas drošības apsvērumu dēļ pēdējā gadā vairs neizbrauc.
„Kopš Francijas armijas un citu Āfrikas valstu sabiedroto spēku ieiešanas ziemeļos šā gada sākumā, tur situācija pakāpeniski ir uzlabojusies. Armija ir atkarojusi daļu no Mali teritorijas, taču ziemeļos joprojām turpinās smagas kaujas. Islāma grupējumi slēpjas kalnos un alās, un šāda cīņa ir ļoti grūta. Nedēļas nogalē dzīvību zaudēja jau piektais franču karavīrs. Čadas armija, kas arī palīdz, zaudējusi jau 30 cilvēku. Līdz ar to militārā iejaukšanās joprojām nav galā,” norāda Bertrands Sorē.
Mali šobrīd piedzīvo laiku, kad jāsaprot, kas notiek tālāk. Šobrīd procesā ir arī miera sarunas Mali valdībai ar nemierīgajiem ziemeļiem, taču tas, kā saka Sorē, top lielās grūtībās un nav skaidri šo sarunu nosacījumi. Sorē skaidro: „Es vēlētos, kaut es varētu teikt jā, atbildot uzjautājumu, vai šeit ir vēlme konfliktu risināt. Sarunās ar valdības pārstāvjiem viņi ir optimistiski. Bet kopumā rodas iespaids, ka cilvēki līdz galam nesaprot, cik dziļa šī krīze ir. Nupat runājām par vēlēšanu rīkošanu. Valdība paredz, ka tas varētu izmaksāt gandrīz 100 miljonu eiro. Šeit nav ne mazākas iespējas savākt tik lielu naudas summu. Un valdība gaida, ka to iedos no malas, kas tā te ir noticis jau gadiem.”
Korupcija, nabadzība un vāja lasītprasme
Valsts ar augstu korupciju visos valdības līmeņos, milzīgu nabadzību un lielu rakstīt un lasīt nepratēju skaitu, ir ļoti viegli pakļaujama, to atzīst arī paši Bamako ielās sastaptie cilvēki. Taču šaipus ziemeļu reģionam dzīvojošie uzskata, ka Mali ir viena valsts un to sadalīt nevajadzētu. Tas, ko dzirdu bieži - Mali nenotiek reliģiju karš, un nežēlībai, kāda valdījusi ziemeļos, nav nekāda sakara ar Islāmu. Tas ir naudas karš par tranzīta teritoriju ieročiem, narkotikām, dimantiem.
Eiropas armijas klātbūtni pat tad, ja tā kaujas darbībās nepiedalīsies, visā šajā stāstā redz kā uzmanību no ārpuses, kā drošības investīciju ļoti trauslajā valstī. Vēl pirms došanās uz Mali, Briselē tikos arī ar Pēteri Ustupu, kurš Eiropas Ārējas darbības dienestā atbild par Rietumāfriku un pats bieži dodas uz Mali.
Baidās no kara
Sibi, ciemats Mali, kas atrodas 40 kilometru attālumā no galvaspilsētas, ir viens no vecākajiem ciematiem pasaulē, un šī ir vieta, kur katru sestdienu notiek apkaimē populārākais tirdziņš. Ļaudis no tuvām un tālām vietām sarodas pirkt un pārdot, mazie mikroautobusi, dažkārt bez durvīm un logiem, ko vietējie, cieši saspiedušies cits pie cita, izmanto sabiedriskajam transportam, mājup atgriežas ar krāsainiem, milzu saiņiem uz jumta, augļu groziem, kazām un vistām salonā.
Šo ciematu līdz šim iemīļojuši arī tūristi, kas, protams, ir arī milzu atspaids valstij bez ražošanas. Taču bailes no nemieriem un kara Mali atbraucējus aizslaucījušas kā ar slotu.
Tikmēr citā no Sibi netālajā blakus ciematā Kamale gaida pienākam vakaru. Sievietes lielā akmens toverī ar pamatīgu koka milnu smalcina riekstus. Pagalmā kailām kājām spēlējas ducis bērneļu.
Na Keita, kura ir ciema galvenā māte un pavarda sargātāja, smeļ ūdeni no akas pagalma vidū. Viņu, koši dzeltenajā kleitā ar oranžu un zilas krāsas galvassegu, ir grūti nepamanīt. Na Keita šajā pasaulē piedzīvojusi vismaz piecus gadu desmitus un teic, ka katru dienu baidās no kara, ka tas atnāks pa gaisu un nometīs bumbas taisni pagalmā. „Ko gan es varu te teikt. Esmu ar bērniem mājās. To, kā to visu izbeigt, kā būt mieram, zina vīri tur ārā, kas visu sākuši, kas ir laukā un kas karo. „Mali nav jākaro”, viņa saka. „Mali ir miera zeme. Un tam taču būtu jābūt tik vienkārši un saprotami, kā šai akai, kā šim pagalmam."
