Nīderlande ir viena no pirmajām ES valstīm, kas Covid-19 pandēmijas laikā izvēlējusies tomēr rīkot parlamenta vēlēšanas. Nepieciešamība pēc tām radās vien šī gada sākumā, pēc tā dēvētā bērnu pabalstu skandāla. Toreiz atklājās, ka laika posmā no 2013. līdz 2019. gadam Nīderlandes ieņēmumu dienests bija nepatiesi apsūdzējis aptuveni 26 000 ģimeņu pabalstu izkrāpšanā, pieprasot atmaksāt tūkstošiem eiro un daudzus iedzenot parādu jūgā. Šis skandāls nodokļu maksātājiem izmaksājis ap 500 miljoniem eiro un noveda pie sociālo lietu ministra Lodevījka Askera atkāpšanās un arī ilgi veidotās koalīcijas valdības krišanas.
Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka vislielākās izredzes uzvarēt vēlēšanās un iegūt visvairāk balsu ir līdzšinējā premjerministra Marka Rites vadītajai Tautas partijai par brīvību un demokrātiju. Tas nodrošinātu Ritem ceturto termiņu premjera krēslā, pat par spīti sabiedrībā pieaugošajai neapmierinātībai ar Covid-19 krīzes pārvaldību un ieviesto komandantstundu. Par šādu politiku valdība vislielāko kritiku izpelnījusies no Gērta Vildersa vadītās labēji populistiskās Brīvības partijas, kas, starp citu, ir otrā populārākā partija Nīderlandē. Partiju līderu televīzijas debatēs Rite savam konkurentam Vildersam, ar ko vēl 2012. gadā mēģināja kopā darboties valdībā, veltīja visai asus vārdus.
“Jūs aizbēgāt pašā ekonomiskās krīzes augstākajā punktā. Vildersa kungs, jūs dusmojaties, ka es neiekļāvu jūs valdībā. Es jums personiski vēlēšanās novēlu iegūt daudz vietu, lai arī Nīderlandei es to nenovēlu. Ja man būs jāsēžas pie galda un jāizvēlas, vai ar jums strādāt, es to nedarīšu. Jūs neesat spējīgs atzīt savas kļūdas, lai arī to vajadzētu. Tas padarītu jūs par spēcīgāku līderi. Bet jūs aizgājāt krīzes karstākajā punktā. Jūs izvēlējāties ievest Nīderlandi priekšvēlēšanu kampaņā tā vietā, lai uzņemtos atbildību. Es šeit joprojām esmu, bet Jūs neesat. Un es esmu par to dusmīgs. Tā nav atbildīga Nīderlandes politiķa rīcība,” norādīja Rite.
Proporcionālās vēlēšanu sistēmas dēļ ir iespējams, ka Brīvības partija varētu kļūt pat par lielāko partiju Nīderlandes parlamentā, taču iespējas, ka kāds vēlētos iesaistīties koalīcijas veidošanā ar Vildersu, ir ļoti niecīgas. Taču Vilderss arī šajā priekšvēlēšanu kampaņā neslēpj savu nepatiku pret ES institūcijām.
Viņš sacīja: “Kā politiķi mēs katrs savā veidā vēlamies visu labāko Nīderlandei. Mēs vēlamies padarīt Nīderlandi labāku un spēcīgāku. Mēs to darām ne tikai mūsdienu cilvēkiem, bet arī nākamajām paaudzēm, šīsdienas bērniem. Un mans lozungs ir “Atkal brīvība!”. Es ceru, ka nākotnē mēs spēsim Nīderlandi padarīt par brīvu valsti, kur katrs var izvēlēties savu darbu vai mācību programmu. Kur katrs varēs izvēlēties, kad un ar ko dibināt savu ģimeni. Bet pats svarīgākais – kur jūs varat būt jūs paši un teikt, ko gribat. Lai Nīderlande arī nākotnē joprojām ir brīva valsts.”
Līdz ar valdības kritizēšanu visai aktuāls politisko diskusiju temats ir arī Nīderlandes iespējamā izstāšanās no ES, pat par spīti tam, ka valsts ir viena no savienības dibinātājām. Lai arī atsevišķi komentētāji uzskata, ka nīderlandiešu eirooptimisms joprojām ir ļoti augsts un pamata par tā dēvēto “Nexitu” nav, diskusijām par valsts lomu Eiropā noteikti ir pamats. Kā uzsver Briseles domnīcas ''Bruegel'' direktora vietniece Maria Demertzis, šādas diskusijas ir veicinājis “Brexit”.
“Apvienotās Karalistes aiziešana nozīmē to, ka Nīderlande ir zaudējusi nozīmīgu sabiedroto, jo valsts vienmēr ir skatījusies uz rietumiem, lemjot par to, kā organizēt uzņēmējdarbību vai iesaistīties politiski. Līdz ar britu aiziešanu arī Eiropas lietās ir zudusi ļoti ietekmīga balss. Tagad, lai Eiropas Savienībā lietas virzītos uz priekšu, ir nepieciešama Vācijas un Francijas piekrišana. Tieši tāpēc ir bažas, ka citu valstu viedoklis netiks uzklausīts. Un Nīderlande vēlas panākt, lai arī citi tiek sadzirdēti,” skaidroja Demertzis.
Savukārt Nīderlandes ārpolitikas institūta Klingendāla pētnieks Luks Molthofs, izpētot partiju priekšvēlēšanu programmas, konstatējis, ka vairums partiju tomēr meklē stingrāku Eiropas balsi dažādu izaicinājumu risināšanā.
Viņš secināja: “Koronavīrusa pandēmija ir pierādījusi, ka mums ir nepieciešama Eiropa, lai tiktu galā ar šiem izaicinājumiem. Manuprāt, Nīderlandes valdība ir arī sapratusi, ka tādos jautājumos kā klimata pārmaiņas vai migrācija mums vienkārši ir nepieciešama Eiropas līmeņa atbilde. Tas viss ir jūtams partiju programmās, taču publiski kampaņas laikā par to daudz netiek runāts. Visticamāk, tieši tāpēc, ka mums ir šīs eiroskeptiskās partijas. Daudzi politiķi, īpaši labēji centriskās partijas, baidās runāt par Eiropu, jo tas viņiem var maksāt vēlētāju balsis. Turklāt dažas labēji centriskās partijas cenšas būt pietiekami stingras, piemēram, jautājumos par fiskālo disciplīnu eirozonā. Un šis kurss, visticamāk, paliks nemainīgs.”
Jāatgādina, ka pagājušajā gadā Nīderlande kopīgi ar Austriju, Dāniju un Zviedriju izpelnījās skopulīgā jeb taupīgā četrinieka iesauku, ilgi kavējot ES budžeta un Covid-19 atkopšanās fonda pieņemšanu. Hāga ne reizi vien ir uzsvērusi, ka tās galvenais mērķis ir panākt, lai līdzekļi tiktu izmantoti atbildīgi un gudri, taču četrinieks tika apsūdzēts par pārāk lielu taupīgumu, neiejūtību un nevēlēšanos iziet uz kompromisiem.
Aptaujas liecina, ka, visticamāk, pašreizējā koalīcija Nīderlandē vairs nebūs iespējama un labēji centrisko partiju vietā varētu nākt kādas kreisi centriskas partijas. Taču komentētāji brīdina, ka daudzām partijām darbība valdībā varētu nozīmēt arī popularitātes un vēlētāju balsu zaudējumu nākotnē.