2013.gada decembrī ES līderi apņēmās palielināt ES operacionālās, industriālās un finansiālās spējas, lai veiksmīgāk novērstu potenciālu starptautisko krīžu rašanos un iegūtu daudz lielāku stratēģisko autonomiju šādu krīžu risināšanā. Taču kā konstatēts jaunākajā Eiropas parlamenta ziņojumā, praktiski nekāds progress tā arī nav sasniegts.
Ziņojuma autors Arno Danžāns, kurš atbildīgs par kopējās drošības un aizsardzības politikas ieviešanu, norāda, ka ES un tās dalībvalstīm ir pienākums steidzami rīkoties, gan lai aizsargātu sevi, gan novērstu nestabilitāti mūsdienu apstākļos.
Kopš Eiropas Savienības drošības un aizsardzības politikas izveidošanas pirms 16 gadiem, mūsu drošības situācija nekad nav bijusi tik nestabila. Mums ir bijis jāsaskaras ar konfrontācijām, terorismu un konfliktiem, taču tagad šo izaicinājumu apmērs ir kaut kas jauns. Mums visiem ir radies iespaids, ka Eiropas atbilde uz šiem izaicinājumiem ir diezgan vāja. Eiropa nespēj spēlēt izšķirošo lomu nevienā konfliktā – vai tā būtu Ukraina, Sīrija, Irāna, Tuvie Austrumi, Lībija vai Āfrika. Viena pati Francija var izrādīt daudz lielāku labo gribu un vēlmi darboties, nekā visa Eiropas Savienība kopā. Taču viena pati valsts nevar stāties pretī visiem izaicinājumiem, tāpēc mums ir nepieciešama kolektīva darbība, un tās ir dalībvalstu valdības, kurām ir jāuzņemas atbildība.”
Pieņemot Arno Danžāna piedāvāto rezolūciju, parlamenta deputāti norādījuši, ka Eiropas aizsardzībai ir nepieciešams jauns grūdiens, kuru nepieciešams panākt 25.-26.jūnijā gaidāmajā Eiropadomes tikšanās laikā.
Deputāti arī aicinājuši augsto pārstāvi ārlietās un drošības jautājumos vadīt šos procesus. No savas puses Federika Mogerini atzinusi, ka nesaskata neko sliktu tajā, ka, palielinot Eiropas drošības spējas, kaut kādā veidā tiktu apdraudēti NATO mērķi, vai arī abu organizāciju darbības varētu pārklāties.
Mogerini arī norādījusi uz, viņasprāt, galvenajiem izaicinājumiem Eiropas Savienības drošības spēju vairošanā: „Spēcīgas un konkurētspējīgas Eiropas aizsardzības industriālās bāzes izveidei ir nepieciešama lielāka dalībvalstu sadarbība, daudz efektīvāks iekšējais tirgus, daudz skaidrākas drošības piegāžu garantijas, konkurētspējīgas un integrētas piegāžu ķēdes, kā arī pētniecība un inovācijas. Veselīga industriālā bāze ir atslēga uz jebkuru uzticamu aizsardzības politiku. Ja nekas netiks darīts, ilgtermiņā mēs varam saskarties ar tehnoloģiskās atpalicības risku. Mēs varam saskarties arī ar konkurētspējas samazināšanos, ar ražošanas spēju un darbavietu zaudēšanu, kas var novest pie atkarības no ārvalstu piegādēm.”
Eiropas Parlamenta deputāti arī norāda, ka ES civilajām un militārajām operācijām ir jākļūst par patiesiem un efektīviem instrumentiem kopīgajā rīcības stratēģijā, īpaši Eiropas Savienības kaimiņu reģionos. Turklāt Eiropas Savienībai būtu jābūt spējīgai risināt ļoti plašu krīžu spektru.
Atsevišķā rezolūcijā parlamentārieši Eduards Kukans un Indreks Tarands aicinājuši dalībvalstis uzlabot savu efektivitāti, izrādīt solidaritāti un beidzot savus solījumus aizstāt ar reāliem darbiem. Īpaši tas attiecināms uz operāciju kopīgo izmaksu sadali. Rezolūcijas autors Indreks Tarands paudis cerību, ka Eiropas Savienība beidzot pamodīsies no pragmatiskas mazākā ļaunuma metodes un aizstās to ar spēcīgu drošības vīziju. Varbūt pat ideālistisku vīziju.
