Ir gandrīz pusnakts, kad ievainotie karavīri tiek nogādāti stabilizācijas punktā netālu no Bahmutas. Izmirkuši un pārguruši, viņi tiek izvaicāti par ievainojumiem. Uz nolietotajām flīzēm no karavīru zābakiem paliek dubļu kārta. Dienu iepriekš šeit uzņemti aptuveni 50 ievainoti karavīri, stāsta mediķi. Deviņi no viņiem neizdzīvoja.

"Vīrietim, kurš te tikko gulēja, bija traumēta kreisā acs, labais apakšdelms, savainota roka un arī augšstilbs," stāsta medmāsa Ivanka.

Kijivas 5. atsevišķās uzbrukuma brigādes mediķis Pavlo pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā strādāja intensīvās terapijas nodaļā kādā privātajā klīnikā. Bet jau pusotru gadu, strādājot šādos stabilizācijas punktos, Pavlo pieredzējis daudz. Sākumā pie Lisičanskas, pēc tam pie Bahmutas. Visspilgtāk gan atceras pirmās kara dienas.

"Pirmās dienas austrumos, bez pieredzes un uzreiz tik intensīvos apstākļos. Es joprojām nevaru aizmirst 28. jūniju," atceras Pavlo.

Kas notika 28. jūnijā? "Izdzīvojām!"

"Pārsvarā tie ir ievainojumi no šķembām," par karavīriem nepieciešamo palīdzību stāsta Pavlo.

"Šie laikapstākļi ir ļoti slikti. Daudz dubļu. Visus atved izmirkušus, pārsalušus, ar hipotermiju. Kad ir grūti, kad daudz darba, visi uzrota piedurknes, un strādā. No brīža, kad ievainoto atved uz šejieni, kamēr mēs viņu stabilizējam un nosūtām uz slimnīcu, tas principā ir plus mīnus tas pats, kas pretšoka palāta labā slimnīcā."

Par to, vai pēc kara būs gatavs atgriezties civilajā medicīnā, Pavlo saka – pats par to daudz domājis, bet visdrīzāk nē.

Asiņu redzējis tik daudz, ka pietikšot līdz mūža beigām.