ĪSUMĀ:
- Lielvalstu rīcībā esošie kodolieroči gadu desmitiem bijuši būtisks faktors starptautiskajā drošības politikā.
- Krievija ar savu agresīvo ārpolitiku radījusi jaunus kodolieroču izmantošanas draudus.
- Putina režīms izmanto kodolieročus kā blefa elementu.
- ASV raizējas arī par Ķīnas militārās varenības pieaugumu.
- Pašlaik izjukuši līgumi, kas nodrošināja kodolieroču kontroli.
- Lai vienotos par jaunu bruņojuma kontroles kārtību, nepieciešama Ukrainas uzvara karā.
- Bruņošanās sacensība var pamudināt arī citas valstis izstrādāt kodolieročus.
Krievijas agresija pastiprinājusi risku
Kodolieroču izgudrošana mainīja starptautisko kārtību, ietekmēja valstu uzvedību un apšaubīja iepriekš pieņemtās doktrīnas. Tā transformēja cilvēka uztveri par pasaules politiku un savu vietu tajā.
Lai arī nereti klasificēta kā tabu tēma, kodolieroču loma starptautiskās drošības kontekstā ir neatsverama. Tā veicināja Otrā pasaules kara beigas, noteica Aukstā kara attiecības starp lielvarām, kā arī joprojām ietekmē mūsdienu starptautisko attiecību dinamiku.
Kodolieroči ir daļa no mūsdienu starptautisko attiecību kārtības. To izstrāde iedragāja iepriekš pieņemtās spēka līdzsvara un atturēšanas dogmas. Kodolieroči ienesa jaunus starptautisko attiecību konceptus un mainīja domāšanas veidu, kā valstis raugās uz savu un kopējo starptautisko drošību.
Pēc PSRS sabrukuma un Aukstā kara beigām diskusijas par kodolieroču ietekmi būtiski saruka, priekšplānā izvirzot krīzes menedžēšanas un mazāku konvencionālu karadarbību regulēšanu. Saspīlējums starp kodollielvarām mazinājās, kas ietekmēja arī, piemēram, NATO operacionālo un spēju attīstības plānošanu, lielāku uzsvaru liekot uz konvencionāliem aspektiem.
Pēc 2014. gada Krievijas uzsāktās agresijas Ukrainā kodolieroču loma un nozīme ir aktualizējusies.
To ir veicinājusi ne tikai Krievijas agresija, bet arī pieaugošie saspīlējumi starp kodolvalstīm, tajā skaitā pieaugošās Ķīnas ambīcijas.
Krievijas kodolieroču izmantošana tās vēstījumos (ieroču pārsviešana uz Baltkrieviju, spēku gatavības celšana, agresīva retorika), kā arī citu starptautisko aktoru vēlme pēc kodolieroču izstrādes un iegūšanas rada jautājumu par to, kāda būs nākotnes starptautiskā drošības arhitektūra. Neatkarīgi no iznākumiem Ukrainā jau šobrīd nostiprinās pārliecība, ka kodolieroču loma starptautiskās drošības un tās izaicinājumu kontekstā tikai pastiprināsies.
NATO pielāgojas jauniem draudiem
Pēc Krievijas uzsāktās agresijas Ukrainā starptautiskā drošības arhitektūra transformējās. Zuda caurskatāmība un uzticamība. Tā iedragāja iepriekš pastāvošus konvencionālās atturēšanas principus un bruņojuma kontroles režīmus. Šobrīd praktiski vairs nepastāv neviens bruņojuma kontroles režīms, kas veicinātu ticamību un mazinātu eskalācijas risku starp kodolieročiem bruņotām valstīm. Pastiprinājusies konvencionālā spēku attīstības sāncensība, kurā jaunu dimensiju iegūst tieši kodolieroči.
Krievijas agresija Ukrainā 2014. gadā ietekmēja ne tikai lielvaras, bet arī starptautiskās organizācijas, it īpaši NATO. Pēc 2014. gada NATO ir piedzīvojusi nozīmīgas pārmaiņas, ko lielā mērā veicināja tieši drošības bažas Austrumeiropā, ņemot vērā pieaugošo Krievijas agresivitāti reģionā.
Baltijas valstīs un Polijā NATO izveidoja vairākas daudznacionālās bataljonu kaujas grupas, pastiprinājusi savu centienus kibernoziedzības un hibrīdkara apkarošanas jomā, izveidojot jaunus centrus un iniciatīvas šo draudu novēršanai un apkarošanai. Vairākas dalībvalstis ir palielinājušas savu aizsardzības budžetu, lai sasniegtu NATO noteikto mērķi: 2% no iekšzemes kopprodukta aizsardzības izdevumiem.
NATO ir veicinājusi savu spēju ātri reaģēt uz krīzēm, izveidojot Ātrās reaģēšanas spēkus un uzlabojot koordināciju un reaģēšanas laiku. Alianse ir stiprinājusi sadarbību ar citām valstīm un starptautiskām organizācijām, lai risinātu plašākus reģionālos un globālos izaicinājumus, kā arī atjauninājusi un pielāgojusi tās militāro doktrīnu, lai stātos pretim mainīgās drošības vides izaicinājumiem.
Šīs adaptācijas un maiņas kontekstā alianse ir pārskatījusi un pastiprinājusi savu atturēšanas politiku, pievēršoties gan konvencionālajai, gan kodolatturēšanai. Kodoldraudi ir kā būtisks papildinošs un klātesošs elements alianses doktrīnā un vēstījumu sniegšanā potenciālajiem agresoriem. Tas izpaudies gan tajā, kā NATO uztver kodolieročus tās atturēšanas un aizsardzības stājas adaptācijas kontekstā, gan arī kādas militārās aktivitātes (mācības, testi) tiek izmantotas, lai akcentētu kodolieroču lomu aliansē.
Atturēšana noved pie eskalācijas
Starptautiskie satricinājumi un pārmaiņas pēc Krievijas uzsāktās agresijas Ukrainā 2014. gadā radīja nepieciešamību pārskatīt kodolieroču lomu starptautiskās un nacionālās drošības kontekstā ne tikai NATO, bet arī citu lielvaru un pieaugošo varu skatījumā. Lai arī kopējais kodolieroču galviņu klāsts kopš Aukstā kara beigām ir mazinājies (ņemot vērā vienošanos starp ASV un Krieviju – START), potenciālo valstu skaits, kurām ir ambīcija uz kodolieročiem, vairojies. Tieši ASV kā vienas no būtiskākajiem spēlētājiem, nosakot NATO darba kārtību, ietekmē starptautisko drošību.
Pieaugot Krievijas kodolretorikai, pastiprinoties citu valstu centieniem attīstīt vai pilnveidot jau esošo kodolarsenālu, ASV kodolpolitika pielāgojas, mainot uzsvarus un ietekmējot starptautisko domu. Pārskatītajā ASV Nacionālajā aizsardzības stratēģijā kodolieroču loma ir pastiprināta. Tā novieto ASV militāros spēkus Aukstā kara pozīcijās, galvenokārt pret Ķīnu un Krieviju, norādot uz nepieciešamību pēc plāniem, saskaroties ar diviem kodolieroču ekvivalentiem pretiniekiem. Stratēģija paredz pilnīgu ASV kodolieroču arsenāla pārskatīšanu.
Kā tas norādīts, pēc ASV valdības aplēsēm Ķīna plāno trīskāršot kodolgalviņu skaitu (kopumā 1000) līdz 2030. gadam, vienlaikus būvējot simtiem jaunu sistēmu, kas spējīgas izšaut tālās darbības ballistiskās raķetes, iespējams, vēršot tās pret ASV un tās attālajiem kodolspēkiem. Lai arī pašlaik ASV ir vairāk nekā 10 pret 1 priekšrocība pār Ķīnu attiecībā uz kodolgalviņu skaitu un ieročiem to piegādei, Pentagons uzskata, ka nepieciešams gatavoties nākamajām desmitgadēm. Ķīnas kodolieroču uzkrāšana ir bezprecedenta izaicinājums militārajai sfērai, kas kopš Otrā pasaules kara beigām ir koncentrējusies tikai uz viena tuvā spēka draudu novēršanu – agrāk Padomju Savienību, tagad Krieviju – no kodoluzbrukuma uzsākšanas.
Vairāku valstu kodolieroču programmu attīstīšana rada drošības dilemmu. Proti, lai nodrošinātu pilnvērtīgu atturēšanu, ir jāakcentē un jāstiprina kodolarsenāls. Tas starptautiskās attiecības atgriež pie Aukstā kara pamatuzstādījumiem. Lai atturētu pretinieku no jebkāda veida agresijas, kas potenciāli varētu eskalēties līdz kodoldimensijai, valstis izvēlas stiprināt to kodolarsenālu.
Vispirms nepieciešama Ukrainas uzvara karā
Šobrīd starptautiskajās attiecībās ir nepieciešamība pēc jauniem starptautiskajiem regulējumiem bruņojuma kontrolē, īpašu lomu piešķirot kodolieročiem, kuru aktualitāte pieaugošās lielvaru eskalācijas kontekstā tikai vairojas. Pirms Krievijas uzsāktās karadarbības Ukrainā eiroatlantiskajā telpā pastāvēja vairāki līgumi, kas veicināja drošību, piemēram, START, Atvērto debesu līgums, Vīnes dokuments. Katram no tiem bija sava funkcija un nozīme.
Lai arī bieži kritizēti par to efektivitāti, šie līgumi tomēr ieskicēja, ka visas iesaistītās puses ir gatavas uzņemties noteiktas saistības, kas skar kodolieroču neizplatīšanu, novērošanas vizīšu nodrošināšanu, kā arī informācijas apmaiņu par noteiktiem ar militāro darbību saistītiem aspektiem.
Pēc Krievijas uzsāktās karadarbības Ukrainā visi šie līgumi ir beiguši pastāvēt. Tas skaidri identificē neuzticības un caurskatāmības "plaisu". Valstis arī formāli nav gatavas sēsties pie viena galda.
No eiroatlantiskās drošības perspektīvas jaunu bruņojuma un kodolieroču kontroles režīmu kontekstā būtiska ir Ukrainas uzvara karā.
Eiroatlantiskā drošība un nākotnes arhitektūra būs atkarīga no tā, kā tiks "risināts" starptautiskā taisnīguma jautājums Krievijas agresijas Ukrainā kontekstā.
Lai izslēgtu turpmāku eskalāciju, kā arī lai mazinātu saspīlējumu eiroatlantiskajā drošības telpā, ir svarīgi, lai Ukraina un Rietumu sabiedrotie pie sarunu galda sēstos no "spēka pozīcijām". Jauna "Minskas vienošanās", kurā Krievija gūst ievērojamus labumus, kas ļauj tai ekonomiski un militāri atgūties, tikai veicinātu drošības izaicinājumus ilgtermiņā.
ASV un Ķīna nevēlas vairot saspīlējumu
Kodolieroču jautājuma kontekstā ir būtiska kodolvalstu savstarpējā uzticēšanās. Ja tāda vispār nepastāv, tas vairo eskalācijas iespējamību. Grūti iedomāties, ka ilgtermiņā kāda no Rietumu valstīm varētu uzticēties pastāvošajam režīmam Krievijā. Līdz ar to pilnvērtīga diskusija par jaunu režīmu un nolīgumiem var būt iespējama vien kontekstā ar iekšpolitiskajām transformācijām Krievijā.
Lai arī kā un kad sāktos jaunas sarunas par kodolvienošanos, tās nevar izslēgt Ķīnu. Ja ir kāda lieta, par ko šobrīd ASV un Ķīna ir vienisprātis, tas ir jautājums par kodolieročiem un bīstamību, kas saistās ar to izmantošanu (tajā skaitā vēstījumu veidā).
Šāda pieeja apstiprinājās 2022. gada nogalē, kad tikās ASV prezidents Baidens un Ķīnas līderis Sji. Viņi atkārtoti uzsvēra, ka kodolkaru nevar uzvarēt, kā arī akcentēja bīstamību attiecībā uz kodolieroču izmantošanu vai to izmantošanas draudiem Ukrainā. Tieši kodolieroču bīstamība šobrīd ir viens no nedaudzajiem saskarsmes punktiem starp Ķīnu un ASV.
Nedz Krievijas agresija Ukrainā, nedz pastāvošie saspīlējumi starp ASV un Ķīnu Austrumāzijas reģionā neveicina jauna kodolieroču kontroles režīma izveidi, drīzāk otrādi. Pieaugošā neuzticēšanās un atklātības trūkums tikai veicina saspīlējumu. Taču, lai mazinātu šādu saspīlējumu, stratēģiska vienošanās, iekļaujot visus trīs spēlētājus, būs vitāli svarīga ilgtermiņā.
Putins blefo ar kodolieroču izmantošanas draudiem
Jau 2010. gadā Krievijas militārajā doktrīnā tika noteikts, ka Krievija var preventīvi izmantot savus kodolieročus, ja tās suverenitāte un drošība ir apdraudēta. Pēc šīs doktrīnas apstiprināšanas radās plašas debates, kas tiek izprasts ar Krievijas "suverenitāti" un "drošību", ko vēl vairāk veicināja Krievijas vēstījumi, ka tās suverenitāte nebeidzas tikai ar oficiālajām valsts robežām, bet iekļauj arī tās ietekmes zonā esošās valstis.
Krievijas kodoldoktrīna balstās pieejā: "eskalēt, lai deeskalētu". Proti, lai iegūtu pārākumu un nodrošinātu sev izdevīgākas pozīcijas, Krievija ir gatava eskalēt, pirmām kārtām izmantojot kodolvēstījumus.
Līdzīga pieeja tika novērota arī Krievijas komunikācijā, uzsākot karadarbību Ukrainā. Lai atturētu Rietumus no jebkāda veida atbalsta un iesaistes Ukrainā, tika sūtīti kodolvēstījumi. Spēka izrādīšana, kas drīzāk aplūkojama kā vājuma izpausme.
Tomēr kontekstā ar Vladimira Putina pieeju starptautiskajās attiecībās šie vēstījumi kļūst neprognozējamāki un zināmā mērā bīstamāki.
Kamēr Rietumi spēlē šahu, Kremļa saimnieks Putins spēlē pokeru. Kodolieroči viņa arsenālā kalpo par blefa elementu, kas agresijas Ukrainā kontekstā nav nostrādājis.
Putins ar agresīvas retorikas palīdzību mēģināja pārliecināt pārējos iesaistītos spēles dalībniekus "atmest kārtis" un izbeigt dalību šajā ģeopolitiskajā spēlē. Ukrainas sabiedrotajiem bija cits redzējums.
Lai arī šis kodolblefs nav nostrādājis, vidējā un ilgtermiņā pilnībā izslēgt Krievijas kodolieroču izmantošanas risku būtu nepareizi, it īpaši ņemot vērā Krievijas pēdējā laikā īstenotos ieguldījumus taktisko kodolieroču attīstībā.
Turklāt, lai atgūtu ticamību savām darbībām un retorikai, nevar izslēgt, ka tieši taktiskie kodolieroči varētu tikt izmantoti, negūstot būtisku militāru vai politisku uzvaru, bet atgūstot spēju radīt bailes pretiniekos.
Putina režīms vēlas stiprināt savu arsenālu
Nākamā desmitgade būs piesātināta ar jauniem izaicinājumiem kodolpolitikas jomā, ko veicinās ģeopolitiskās spriedzes un lielvaru savstarpējā dinamika. Šobrīd var identificēt vairākus mainīgos, kas var ietekmēt turpmāku kodolieroču lomu pasaules politikā.
Pirmkārt, liela loma un ietekme būs tam, cik sekmīga būs Ukraina un tās sabiedrotie cīņā pret Krievijas agresiju. Ukrainas konflikta, kā arī NATO un Krievijas pieaugušās spriedzes rezultātā var būtiski mainīties arī starptautiskais kodolpolitikas regulējums.
Krievijas iekšpolitiskās attīstības dinamika ir otrs noteicošais faktors, kas var būtiski ietekmēt kodolieroču lomu.
Ja varu saglabā pastāvošais politiskais režīms, tad kodolieroču nozīme un akcenti (kā arī neizslēdzot potenciālu to izmantošanu) var pieaugt, kas kopumā radītu saspīlējumus starptautiskajās attiecībās.
Esošais režīms Krievijā uzskata, ka tam nepieciešams stiprināt savu kodolieroču arsenālu, kas, pēc Kremļa domām, var bremzēt tālāku NATO paplašināšanos.
Šādu pārliecību veicina apdraudētības sajūta, it īpaši, ja NATO turpinās pastiprināt tās sadarbību ar valstīm pie Krievijas robežām.
Lielvalstis neiegūst no kodolieroču sacensības
Treškārt, NATO Eiropas dalībvalstis visdrīzāk turpinās stiprināt savu kodolarsenālu, kamēr pastāvēs pieaugoši apdraudējumi gan no Krievijas, gan Ķīnas puses. Šie lēmumi var tikt stiprināti un motivēti ar nereti izskanējušām bažām par ASV apņēmību nodrošināt Eiropas drošību, kā arī Centrāleiropas valstu (un it īpaši arī Francijas) vēlmi veicināt Eiropas stratēģisko autonomiju.
Ceturtkārt, kodolieroču un to arsenālu stiprināšana nākamās desmitgades kontekstā var veicināt starptautisko vidi, kurā ir pastiprināta stratēģiska konkurence, kas attiecīgi veicina mazāku stabilitāti pasaulē.
Piektkārt, arvien agresīvāka lielāko kodolvalstu nostāja citām valstīm var radīt nepieciešamību iegūt kodolieročus kā stratēģisku atturēšanas elementu.
Tieši tāpēc Krievija, ASV un Ķīna ilgtermiņā neiegūst priekšrocības no nekontrolējamas kodolieroču sacensības, kas var mudināt iesaistītās puses pēc trīspusējas un tam pakārtotas daudzpusējas vienošanās.
Visbeidzot, lai ietekmētu kodolieroču dinamiku, uzsvaram jābūt uz atbruņošanās līgumiem un pašreizējo līgumu atjaunošanu, piemēram, Jaunā START vai vidējā darbības rādiusa kodolieroču (INF) līguma. Līgumi kopā ar saziņas līnijām, kopīgām mācībām un regulārām diplomātiskām sarunām var mazināt kļūdainas interpretācijas risku.
