"Dēlu sadedzināja dzīvu"
Maršala un Makarovs Latvijas Televīzijas filmēšanas grupu sagaidīja vakarā savās mājā Odesā. Augšstāvā ir Maršalas darbnīca. Viņa ir Ukrainā pazīstama modes dizainere un savulaik veidojusi cepures arī Laimai Vaikulei. Pie sienas vairāki karogi, bet starp tiem goda vietā – Latvijas karogs.
Un tieši Latvija Maršalai un Makarovam palīdzējusi īstenot viņu sirds misiju – sagādāt Ukrainas armijai ievainoto evakuācijas mašīnu.
Taču viss sākās ar stāstu par viņu vienīgo dēlu – Ostapu, kurš vasarā krita kaujās pie Zaporižjas. Ostapam tobrīd bija 28 gadi.
Makarovs stāstīja: "Sanāca tā, ka dēls jau bija ievainots, bet viņš mēģināja glābt arī savu ievainoto biedru. Un abi uzkāpa uz mīnas. Viņus, joprojām smagi ievainotus, neizdevās glābt un izvest no kaujas lauka. Viņus nepameta, bet pie viņiem vienkārši nevarēja piekļūt. Sestajā dienā līdz abiem tika krievi un dzīvus sadedzināja. Mūsu dēlu sadedzināja ievainotu, dzīvu, bet nepadevušos."
Dibina projektu "Es piesegšu" palīdzībai karavīriem
Vecāki, kuri zaudējuši savus bērnus, bieži savās sāpēs noslēdzas kā čaulā, sacīja Maršala un Makarovs, un uz brīdi tas piemeklēja arī viņus.
"Tās ir tik ļoti lielas bēdas, ka tevi pārņem rūgtums un netaisnības izjūta, ka tu neko nevari mainīt. Un tu esi dusmīgs uz visu pasauli un visu, kas notiek apkārt. Un, protams, tā bija arī ar mums. Mēs sākām domāt, ko varam darīt," pauda Maršala.
Savukārt Ostapa tēvs sacīja: "Mūsu dēlu nevarēja izglābt, bet karš turpinās, un, tā kā mēs vienmēr bijām palīdzējuši, mēs arī tad domājām, kā pietrūkst. Un, tiešām, ja tajā brīdī, kad dēls ievainots atšaudījās, tuvumā būtu bijusi kāpurķēžu evakuācijas mašīna, viņš būtu izglābts. Tāpēc mēs esam nolēmuši izglābt citus bērnus. Visi kāda bērni, kuri karo, ir arī mūsu bērni."
Abi tagad ir radījuši projektu, kas saucas – "Ja prikroju" jeb "Es piesegšu" un tas domāts ikvienam, kas jebkādā veidā var palīdzēt Ukrainas karavīriem.
Maršala dziļās sāpēs savā darbnīcā ierakstīja video ar aicinājumu, palīdzēt ziedot kāpurķēžu glābšanas mašīnai: "Lūdzu, palīdziet, mēs glābsim mūsu puišus. Mēs varēsim viņus izglābt pat tad, ja viņi ir ievainoti. Manu zēnu nevarēja izglābt. Viņu nepaguva izvest."
Īsā laikā atsaucās daudzi cilvēki, arī ģimenes, kuras karā bija zaudējušas savus bērnus. Izdevās savākt līdzekļus pat divām evakuācijas mašīnām, kas kopā maksā vairākus desmitus tūkstošus un kuras ražotas Zviedrijā. Galu galā tās izdevās atrast Latvijā.
Mašīnas Ukrainā nonāk, pateicoties Latvijas atbalstam
Maršala kopā ar Olgu – brīvprātīgo no Odesas – devās uz Rīgu, jo Makarovs kara dēļ nedrīkst atstāt valsti. "Kad Līna izbrauca no Odesas, pie mums vēl jūrā peldējās, bet pie jums jau sniegs. Viņam man zvana un saka – esmu Eiropas ziemeļos. Visapkārt sniegs un milzīgi latviešu vikingi. Visi bārdaini," stāstīja Makarovs.
Kopā ar Latvijā satiktu mehāniķi Agni, palīdzības fondu "Tev" un organizāciju "Angels for Ukraine" visurgājējus izdevās gan atrast, gan uz brīdi uzglabāt, gan pārvest pāri robežai.
Makarovs un Maršala Latvijas cilvēkiem ir no sirds pateicīgi. "Jūsu valsts mums patiešām atvēra sirdi. Mēs nezinājām, ka jūs atbrauksiet. Jūs karogs šeit vienmēr ir bijis vienmēr," pauda Makarovs.
Pati pirmā mašīna, kas atvesta līdz Odesai, pagaidām atrodas drošā novietnē, un gaida, kad nonāks kaujas laukā. Tā ir pilnībā aprīkota ar visu nepieciešamo un gatava tūlītējam darbam. Un ir īpaša, jo nosaukta kritušā Ostapa segvārdā "Makars". Kā Maršala sacīja, tā ir teju simboliska viņas dēla iemiesošanās dzelzs karavīrā.
Oļegs un Alīna uzskata – apstāties palīdzēt nav tiesību
Bet rajonā, kurā Makarovs un Maršala dzīvo, dēla piemiņai izveidots murālis. To pats pēc savas iniciatīvas uzgleznojis ukraiņu patriotiskais mākslinieks Andrijs Jermolenko. Gleznojumā Ostaps redzams ar eņģeļa spārniem, no kaujas lauka iznesot savu ievainoto biedru. Tieši te evakuācijas mašīna svinīgi tika nodota Ukrainas armijas brīvprātīgo mediķu vienībai, un to simboliski izdarīja kritušā Ostapa biedri.
"Ziniet, es reizēm tā domāju, kad runā par Ostapu, es domāju, – vai es tā spētu? No kurienes šiem puišiem ir tāds spēks. Un es teikšu tā – aiz viņiem ir visa Ukraina. Man dēla vairs nav, bet es ar viņu lepojos. Mūsu dēls dod mums spēku tam, ko darām mēs, lai cilvēki mums ticētu. Mūsu dēlam palika maza meitiņa, mūsu mazmeitiņa. Viņai tagad ir gadiņš. Ostaps viņu ir redzējis tikai vienu reizi dzīvē. Viņa piedzima, kad viņš bija frontē," sacīja Makarovs.
Savukārt Ostapa mamma piebilda: "Bet tik un tā viņš bija tur, viņš nevarēja citādāk. Tā ir paaudze, kura nevar citādāk."
Lai cik noguruši esam, mums nav tiesību apstāties, sacīja Ostapa vecāki, uzsverot – ja kaut viens bērns varēs atgriezties mājās, viņu uzdevums būs izpildīts.
