Īsumā
- Svētais Krēsls ir Romas Katoļu baznīcas galvenā vadības organizācija, kas aktīvi iesaistās starptautiskajā politikā;
- Pāvesta spējas ietekmēt sabiedrību saistītas ar Katoļu baznīcas prestižu un reputāciju, tādēļ pāvestam ir svarīgi bieži doties vizītēs uz dažādiem pasaules reģioniem;
- Vatikāna īstenotā ārpolitika mainās atkarībā no tā brīža pāvesta, un baznīca konfliktos nereti ieņem neitrālu pozīciju;
- Politiskā neitralitāte Vatikānam palīdzējusi gan iesaistīties konfliktu risināšanā, gan arī saņēmusi asu kritiku, it īpaši par pret cilvēci vērstu noziegumu vai cilvēktiesību pārkāpumu nenosodīšanu;
- Vatikānam ir bijusi aktīva loma arī nozīmīgos ģeopolitiskos notikumos, un baznīca pastāvīgi nodrošina humanitāru atbalstu konfliktu zonās, kā arī uztur izglītības un veselības aprūpes iestādes valstīs ar augstu nabadzības līmeni;
- Tomēr Vatikāna opozīcija kontracepcijas lietošanai, abortiem vai viendzimuma attiecībām mūsdienās izpelnās aizvien vairāk kritikas, it īpaši ņemot vērā tās negatīvo ietekmi uz jaunattīstības valstu nabadzīgākajiem iedzīvotājiem;
- Tāpat pēdējos gados turpina atklāties milzīgs pret bērniem vērstu seksuālo noziegumu skaits Katoļu baznīcā, kā arī Vatikāna loma šo noziegumu piesegšanā;
- Pāvests Francisks tiek uzskatīts par vienu no pēdējā laika progresīvākajiem pāvestiem, tomēr kritiķi norāda, ka progress vairākos jautājumos nav bijis pietiekams;
- Šobrīd svarīgi pievērst uzmanību Vatikāna rīcībai, gan veidojot diplomātiskās attiecības ar Ķīnu, gan aktīvāk vēršoties pret garīdzniekiem, kas apsūdzēti par seksuālu vardarbību pret bērniem.
Rasmuss Filips Geks
Rasmuss Filips Geks ir LSM.lv un jauno politikas pētnieku kopprojekta – rubrikas "Status Quo" autors. Rubrikā analizē starptautiskās politikas aktualitātes no Latīņamerikas līdz pat Tālajiem Austrumiem. “Status Quo” latīņu valodā nozīmē "pašreizējais lietu stāvoklis". Tāds ir arī rubrikas mērķis – informēt par ziņu virsrakstos nepateikto, piedāvāt kontekstu un rādīt, kā notikumi pasaulē atbalsojas arī Latvijā.
Kā Katoļu baznīca atšķiras no citām reliģiskām organizācijām?
Salīdzinot ar citām vadošajām pasaules reliģijām, katolisms ir izteikti centralizēta reliģija. Katoļu baznīcas galvenā vadības organizācija ir Svētais Krēsls (turpmāk – Vatikāns), kuru vada pāvests. Baznīcā eksistē skaidra hierarhija tās struktūrai dažādās pasaules valstīs, un Bībeles, kā arī reliģiskās doktrīnas galvenā interpretācija nāk no Vatikāna un Romas Katoļu baznīcas vadības.
Salīdzinājumam - vairākas no vadošajām pasaules reliģijām, piemēram, islāms vai hinduisms, ir decentralizētas. Tajās nav vienas skaidras organizācijas vai balss, kas simboliski pārstāv visus reliģijai piederīgos. Tā vietā reliģijas tiek organizētas ap vietējiem līderiem, kuri piedāvā gan savu organizācijas struktūru, gan arī reliģiskās doktrīnas interpretāciju. Tādējādi reliģiskās vērtības un ticīgo nostāja bieži krasi atšķiras arī starp vienai reliģijai piederīgajiem dažādās pasaules valstīs.
Centralizācijai ir nozīmīgas sekas starptautiskajā politikā. Pāvests ir ne tikai baznīcas reliģiskais, bet arī politiskais līderis, un caur Vatikānu Katoļu baznīca iesaistās starptautiskajās attiecībās līdzīgi, kā to dara citas valstis. Vatikāns ir pārstāvēts Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO), veido diplomātiskas attiecības ar citām valstīm un reliģijām, paraksta starptautiskus līgumus, iesaistītās konfliktu risināšanā, kā arī ieņem politiskas pozīcijas baznīcai svarīgos jautājumos. Lai gan arī citās reliģijās eksistē starptautiski centralizētas struktūras, kā, piemēram, Pasaules Luterāņu federācija, Katoļu baznīcas īstenotā ārpolitika ir plašāka, ņemot vērā baznīcas ilgo diplomātisko attiecību vēsturi, lielo sekotāju skaitu, kā arī plašo humanitāro organizāciju tīklu.
Kādēļ Vatikāna nostāja ir nozīmīga?
Iesaistoties starptautiskajā politikā, Vatikāns uzņemas lomu kā baznīcas un katoļticīgo garīgo un morālo vērtību līderis. Pāvests aktīvi dodas vizītēs uz dažādām pasaules valstīm, un starptautiski mediji bieži vērtē pāvesta nostāju dažādos politiskos jautājumos. Tādējādi Vatikāns ietekmē ne tikai katoļu, bet arī pārējās sabiedrības politisko viedokli, un Vatikāna vēstījumi un rīcība var būt saistoši arī politiķiem un valstu vadītājiem, pieņemot likumprojektus un iesaistoties starptautiskajās attiecībās. Vatikāna nostāja ir īpaši svarīga valstīs, kurās ir liels katoļticīgo skaits un spēcīga vietējā Katoļu baznīca, tāpēc reliģija mēdz būt saistīta arī ar politiku, izglītību, kultūru un citām dzīves jomām.
Kādu politiku līdz šim piekopis Vatikāns?
Iesaistoties starptautisku konfliktu risināšanā, Vatikāns nereti izvēlas ieņemt neitrālu pozīciju.
Pāvests mēdz vispārīgi nosodīt konfliktus un vardarbību, taču tieši nenosaukt valstis vai grupas, kas atbildīgas par konfliktu izcelsmi vai konkrētiem noziegumiem.
No vienas puses, tādējādi baznīcas pārstāvji ir spējuši iesaistīties mediācijā starp konfliktos iesaistītajām pusēm. Tas palīdzējis, piemēram, panākt miera izlīgumu starp Čīli un Argentīnu septiņdesmito gadu beigās vai iesaistīties Venecuēlas politiskās krīzes risināšanā. No otras puses, Vatikāna neitralitāte un atteikšanās nosodīt atbildīgos par pret cilvēci vērstiem noziegumiem vai cilvēktiesību pārkāpumiem izpelnījusies arī kritiku. No tāda skatpunkta negatīvi vērtējama Vatikāna atteikšanās Otrā pasaules kara laikā atklāti nosodīt holokaustu vai kritikas trūkums par Fidela Kastro vēršanos pret Kubas iedzīvotājiem pēc nākšanas pie varas.
Tomēr ne vienmēr Vatikāna nostāja ir neitrāla, un vēsturiski Katoļu baznīcai ir bijusi pozitīva loma svarīgos ģeopolitiskos notikumos. Piemēram, tiek akcentēta pāvesta Jāņa Pāvila II īstenotā ārpolitika aukstā kara laikā, kas ievērojami atšķīrās no priekšgājēju izvēles atklāti nekritizēt PSRS. Un, lai gan viedokļi par pāvesta lomu PSRS sabrukuma veicināšanā dalās, viņš tiek vērtēts kā viens no iedvesmas avotiem 1989. gada revolūcijai Polijā, tai skaitā finansiāli vairāku gadu garumā atbalstot revolūcijas virzītāju kustību "Solidaritāte".
Lai gan pozitīvi vērtējama Vatikāna un baznīcas iesaiste starptautiskās humānās aktivitātēs, arī to ietekme kopā ar citām baznīcas pozīcijām nav viennozīmīga. Vatikāns nodrošina humānās palīdzības sniegšanu konfliktu zonās, un Katoļu baznīca ilgstoši aktīvi darbojas reģionos ar augstu nabadzības līmeni, veidojot un uzturot tūkstošiem slimnīcas, aprūpes centrus un izglītības iestādes. Tomēr Vatikāna un baznīcas konservatīvā nostāja dažādos morālos un ētiskos jautājumos radījusi nozīmīgas negatīvas sekas.
Piemēram, Vatikāna izvēle turpināt nosodīt prezervatīvu lietošanu tiek minēts kā faktors, kas ietekmējis HIV/AIDS epidēmijas izplatību vairākās Āfrikas valstīs, un baznīcas opozīcija kontracepcijai un abortiem, tai skaitā veicinot kontracepcijas aizliegumu iekļaušanu valstu likumdošanā, ir saistāma ar ģimeņu, un īpaši sieviešu, nabadzību jaunattīstības valstīs.
Tāpat Vatikāna doktrīna, iestājoties pret homoseksualitāti, ļāvusi tādām valstīm kā Nigērija, Uganda un Kamerūna pieņemt likumus, kas viendzimuma attiecības ļauj sodīt ar mūža ieslodzījumu vai pat nāves sodu. Vienlaicīgi jāuzsver arī baznīcas ilgstošie iebildumi pret seksuālo izglītību, kas bieži kavējis tās ieviešanu skolās un tādējādi traucējis efektīvāk novērst pusaudžu grūtniecības vai seksuāli transmisīvo slimību izplatību. Te gan jāatzīmē, ka pēdējos gados Vatikāns savu nostāju nedaudz mainījis, piemēram, izdodot savas vadlīnijas seksuālajai izglītībai.
Svarīgi uzsvērt arī Vatikāna pasivitāti saistībā ar apsūdzībām par garīdznieku bērnu seksuālo izmantošanu dažādās pasaules valstīs. Pēdējos gados turpina atklāties aizvien lielāks skaits šādu noziegumu – nesen publicētā ASV izmeklēšanas ziņojumā secināts, ka tikai Pensilvānijas štatā seksuālos noziegumus bija iesaistīti vairāk nekā 300 garīdznieki un cietuši vairāki tūkstoši bērnu. Vatikāna klusums un izvēle ilgstoši piesegt šīs apsūdzības ļāvusi šādiem noziegumiem nesodīti turpināties, kas šobrīd arī ievērojami pasliktinājis baznīcas reputāciju. Tiek lēsts, ka Vatikānam ir informācija par neskaitāmiem līdz šim neatklātiem seksuāliem noziegumiem, taču Vatikāns nav atsaucies aicinājumiem šo informāciju atklāt tiesībsargājošajām iestādēm.
Kā vērtēt pāvestu Francisku?
Kopš kļūšanas par pāvestu 2013. gadā Francisks un viņa īstenotā ārpolitika tiek vērtēta kā daļēji polarizējoša.
Lai gan pats Francisks bieži tiek vērtēts kā progresīvs pāvests, arī viņa vadībā vairākos svarīgos jautājumos Katoļu baznīcā redzams tikai neliels progress.
Līdz šim Francisks ir veltījis kritiku gan Jeruzālemes atzīšanai par Izraēlas galvaspilsētu (Vatikāns atbalsta divu valstu izveidi), gan arī ekstrēmismam un teroristiem, kas savu rīcību saista ar reliģisko pārliecību. Kritiku ir saņēmuši arī valstu līderi, kuri izmanto vardarbību politisko mērķu sasniegšanai, kā, piemēram, Filipīnu salu prezidents Duterte. Iesaistoties konfliktu risināšanā, Francisks atbalstīja diplomātisko attiecību atjaunošanu starp Kubu un ASV, kā arī miera līguma parakstīšanu starp valdību un FARC grupējumu Kolumbijā pēc vairākus gadu desmitus ilguša militārā konflikta.
Vienlaikus Francisks iesaistās arī tādu problēmu risināšanā, kas aktualizējušās tieši pēdējo gadu laikā. Kopš Eiropas migrācijas krīzes sākuma Francisks ir mudinājis valstis uzņemt un palīdzēt patvēruma meklētājiem. Viņš ir vērsies arī pret tādām pasaules mēroga problēmām kā nekontrolēta kapitālisma rezultātā veidojusies ienākumu nevienlīdzība, un, tiekoties ar Donaldu Trampu, Francisks kritizēja ASV valdības lēmumu izstāties no Parīzes nolīguma klimata pārmaiņu jomā.
Tomēr par spīti atbalstam bēgļu uzņemšanai Vatikāns nav kritizējis tās Eiropas valstis – galvenokārt Ungāriju un Poliju -, kuras bēgļus uzņemt atteikušās, ņemot vērā vietējo baznīcas priesteru atbalstu šādai valdību īstenotajai politikai. Līdzīgi kritizēta tiek arī Vatikāna atteikšanās mainīt pozīciju saistībā ar viendzimuma laulībām, tā vietā liekot uzsvaru uz vietējo kultūru un baznīcas pārstāvju lomu pieņemt lēmumus par baznīcai neērtiem jautājumiem. Tāpat pāvests vēl aizvien strikti iestājas pret abortiem, un par spīti pāvesta izteiktam publiskam aicinājumam baznīcai pārtraukt seksuālo apsūdzību piesegšanu kritiķi uzskata, ka arī Franciska rīcība līdz šim nav pietiekama.
Kādēļ šobrīd aktuālas Vatikāna un Ķīnas attiecības?
Šobrīd interesanta ir Vatikāna un Ķīnas diplomātisko attiecību attīstība. Jo īpaši tādēļ, ka tieši šajā nedēļas nogalē paziņoja par vēsturiskas vienošanās parakstīšanu, kas paredz attiecību normalizēšanos. Katoļu baznīca neatzīst Ķīnas Tautas Republiku, jo Vatikānam ir diplomātiskas attiecības ar Taivānu. Ķīnā šobrīd eksistē gan oficiālā, valdības atzītā Katoļu baznīca, gan arī pagrīdes Katoļu baznīca, ko līdz šim atbalstīja Vatikāns. Svarīgs jautājums šajās sarunās ir autoritāte iecelt garīgos baznīcas līderus, ko Ķīnas valdība vēlas paturēt sev. Vatikāna piekrišana šādiem nosacījumiem ļautu Katoļu baznīcai iegūt lielāku brīvību Ķīnā, tomēr tā tiktu uztverta arī kā pāvesta padošanās Ķīnai un tās valdības īstenotajai politikai.
Kam pievērst uzmanību nākotnē?
Par spīti populāram mītam par Katoļu baznīcas lomas mazināšanos, kopējais katoļu skaits 21. gadsimtā ir audzis straujāk nekā pasaules iedzīvotāju skaits. Tādēļ arī nākotnē pāvestam un Vatikānam būs nozīmīga loma, gan iesaistoties starptautiskajās attiecības, gan ieņemot pozīcijas dažādos morālos un ētiskos jautājumos. Tomēr Vatikāna pozitīvā loma pārmaiņu veicināšanā, humāns atbalsts konfliktos cietušajiem vai solidaritātes uzsaukumi nebūt neatsver negatīvās sekas, ko radījusi iestāšanās pret kontracepciju, abortiem un viendzimuma attiecībām, kā arī izvēle piesegt garīdznieku seksuālos noziegumus. Un, lai gan pat progresīviem pāvestiem ir grūti Katoļu baznīcā ieviest krasas pārmaiņas, pastāvīgā kritika par to trūkumu ir viens no labākajiem veidiem, kā tās veicināt.