Ina Strazdiņa: Cik drošs un pārliecināts Jūs esat, ka kādu dienu Krievija tiks saukta pie atbildības par pastrādātajiem noziegumiem?

Deniss Maļuska: Krievija jau tagad ir saukšanas pie atbildības procesā. Jau diezgan daudz kas ir šajā ziņā izdarīts. Kaut vai aresta ordera izdošana [Krievijas prezidenta Vladimira] Putina aizturēšanai. Tas ir izšķiroši svarīgi. Nekad iepriekš nav bijis tā, ka pret kādas tik lielas valsts – kodolvaras, ANO Drošības padomes dalībvalsts – prezidentu ir izdots aresta orderis. Pirms dažiem gadiem tas tiktu uzskatīts par neiespējamu. Tagad Putina ceļojumi ir ļoti būtiski ierobežoti. Viņš faktiski nevar izbraukt no valsts. Viņš jau ir saņēmis savu zīmogu, varbūt vēl ne kā oficiāls kara noziedznieks, bet kā cilvēks, kuru gaida tiesas priekšā un kurš, visticamāk, par tādu arī tiks atzīts un notiesāts.

Runājot par nākamo soli, tā būs komisijas izveidošana cietušo cilvēku, uzņēmumu prasību izskatīšanai un kompensāciju noteikšanai. Tas, cerams, sāksies ziemā.

Un pēc tam – jau visa iedibināšana praksē, lai izpildītu mūsu solījumus un izmaksātu kompensācijas visiem cietušajiem. Bet tā visā šajā procesā ir smagākā daļa, jo mums nav skaidras sapratnes, kad tas varētu notikt un kā līdzekļi ienāks kompensāciju fondā, jo gandrīz visi Krievijas aktīvi, ko šīm mērķim vajadzētu atsavināt, ir aizsargāti ar imunitāti. Tie ir iesaldēti Eiropā, G7 valstīs, un mēs tos joprojām nevaram konfiscēt. Taču tagad mēs diskutējam ar saviem partneriem, lai visas šīs imunitātes atceltu un visu šo naudu kā kompensācijas un reparācijas nosūtītu cilvēkiem, kuri ir cietuši.

Un papildu grūtība, manuprāt, ir arī fakts, ka tas viss notiek laikā, kad karš joprojām turpinās.

Juristi var strādāt arī attālināti.

Taču tas, kas ir barjera, mēs jūtam, ka dažas valstis ar šo iniciatīvu – konfiscēt Krievijas aktīvus – neiet uz priekšu, jo vēlas to paturēt kā tādu kaulēšanās variantu kādām citām sarunām nākotnē, iespējams, par miera līgumu ar Krieviju.

Neviens to nepasaka tieši, bet, tā kā nav arī īpaša skaidrojuma, kādēļ ar šī vienošanās īstenošanu iet tik lēni, mēs saprotam, ka valstīm ir padomā šāda pieeja. Tas, ko mums saka tieši, ir, ka ir grūti, vēl nav atrasts labākais risinājums un precīzākas diskusijas vēl ir priekšā.

Jūs nesen esat rosinājis pieprasīt izdot valstīm tās korumpētās Ukrainas amatpersonas, kas atrodas ārpus valsts. Kāpēc jums tas šķiet svarīgi un vai cīņa ar korupciju arī ir daļa no cīņas par uzvaru?

Jā, tā ir liela problēma.

Diezgan daudzas augsta līmeņa amatpersonas ir atstājušas valsti. Mums ir daudz krimināllietu un izmeklēšanu par šādiem cilvēkiem.

Cīņa ar korupciju ir ļoti augstu mūsu dienas kārtībā, ņemot vērā, ka pusi no mūsu budžeta finansē mūsu partneri, un dabiski, ka nedz mēs, nedz viņi nevēlamies, lai šo naudu nozog. Pretkorupcija tiešām patlaban ir numur viens prioritāte. Ir ļoti grūti panākt labu rezultātu, ka ikviens zina, ka virkne augsta līmeņa amatpersonu, kas tiek turētas aizdomās, kaut kādā veidā iegūst informāciju, turpina uzturēties Eiropas teritorijā un netiek atgrieztas Ukrainā.

Galvenais iemesls tam, vismaz kā to pauž Eiropas tiesas, proti, ka Ukrainā plosās karš un tāpēc šos cilvēkus nevar pakļaut briesmām. Es šos secinājumus neatbalstu. Tas varēja būt bīstami pirmajās Krievijas iebrukuma nedēļās vai mēnešos, bet tagad mēs varam nodrošināt šiem cilvēkiem pienācīgus apstākļus, jo Ukrainā tūkstošiem cilvēku ir cietumos un priekšlaicīgās izmeklēšanas izolatoros un nekas slikts ar viņiem nav noticis. Ja un vai Eiropas tiesas piekritīs pieprasīt izdot Ukrainai šīs amatpersonas, pret kurām ir ierosināta izmeklēšana, tas Ukrainai būtu ļoti svarīgi un liels sasniegums.