Daudzus no viņiem atpazina pēc ilgāka laika no ķermeņa fragmentiem un DNS analīzēm. Nedēļām ilgi Hrozas kapsētā notiek bēres. Pusi savas ģimenes zaudēja arī 23 gadus vecais Aleksandrs, kurš tagad kļuvis par tēvu 14 gadus vecajai māsai. Vēlāk nācis gaismā, ka ciema koordinātas Krievijas armijai nodevuši viņa paša bērnības draugi.

"Hroza" ukraiņu valodā nozīmē "pērkona negaiss". Teju trešajai daļai ciema iedzīvotāju pēdējo cirtienu no debesīm atnesa ienaidnieks.

Negaiss ir spēcīga dabas parādība, kad mākonī saduras lietus lāses un krusas graudi. Starp lādiņiem uzzibsnī milzīga dzirkstele – zibens. Visbīstamākie ir tie negaisi, kad satiekas frontes, atmosfēras frontes – aukstā un karstā. Zibens ilgst vien sekundes desmitdaļas. Tas sper kokos, baznīcu torņos, stabos. Cilvēks var kļūt par zibens upuri, ja apkārt nav nekā cita, kas būtu augstāks par viņu pašu…

Trieciens pa bēru mielasta dalībniekiem

Ceturtdien, 5. oktobrī, pulksten vienos dienā viņi visi vienkopus bija bērēs kafejnīcā ar nosaukumu "Sptuņik". Vairāk nekā 60 Hrozas ciema iedzīvotāji – ārsti, skolotāji, lauksaimnieki, pensionāri, veselas ģimenes, arī astoņgadīgais Ivans. Īsi pēc vieniem viņi grasījās sēsties pie mielasta galda. Un tad – trieciens… Nomaļā Hrozas ciemā nekad nebija krituši lādiņi vai raķetes, tāpēc viņi uzdrīkstējās.

"Tur bija bēres. Atveda karavīru. Viņš bija kritis Dņipropetrovskas apgabalā un tur bija arī apglabāts, bet pats bija no Hrozas. Viņš gāja bojā pirms pusotra gada, bet viņa vecāki te dzīvo. Tad nu viņu pārbedīja," stāsta vietējais iedzīvotājs Pāvels Millers.

Torīt daudzās mājās sakopa lopus, uzvilka goda kārtu un devās uz mazo, kluso kapsētu pie ciema vārtiem.

Mājās no pagaidu apbedījuma svešā pusē bija atvests Andrijs Kozirs, karavīrs, kritis kaujās īsi pirms savas 50 dzimšanas dienas.

Tā kā Hroza ilgi bija Krievijas okupācijā, Andriju apbedīt šeit nebija iespējams. Bet, kad Krievijas armija bija padzīta, to beidzot varēja izdarīt. Brīdī, kad kaprači pabeidza sakopt Andrija mūža mājas, sprauda zemē krustu, ciemā atskanēja sprādziens. Visa kritušā karavīra ģimene – sieva, bērni, vecāki – un daudzie draugi un kaimiņi pat nenojauta, ka nokļuvuši paši savās bērēs. 

Kozirs Ivans, viņam bija astoņi gadi

"Kozira Alīna. Viņai bija 44 gadi. Viņa bija sieva Andrijam, Ukrainas bruņoto spēku karavīram. Kozirs Deniss. Viņš ir Alīnas un Andrija dēls. Viņam bija gandrīz 24 gadi. Kozira Elizabete. Viņa bija Andrija meita. Viņai bija 22 gadi.

Bojā gāja abi Alīnas vecāki Hribs Mikola, viņam bija 66 gadi un Hriba Ņina, viņai bija 64 gadi. Viņi bija pensionāri. Ņina joprojām skaitās bezvēsts pazudusi. Viņas līķis vēl līdz šai stundai nav identificēts. Traģēdijas vietā mēs atradām viņas pasi," stāsta Harkivas policijas izmeklēšanas nodaļas vadītājs Sergijs Bolvinovs.

Mediju centrā Harkivā, kur policija sarīkojusi preses konferenci, valda dziļš klusums, runā tikai galvenais izmeklētājs. Viņa balss ik pa brīdim aizlūst. Kara laikā ir redzēts daudz, taču šis ir kas tāds, kas apdullina un uzplēš visrūdītāko sirdi un prātu.

"Brālēns – Kozirs Igors, 36 gadi. Ar viņu kopā bija viņa mazgadīgais dēls Kozirs Ivans, viņam bija astoņi gadi. Viņš mācījās otrajā klasē. Viņš gāja bojā," trieciena upuru uzskaitīšanu turpina Bolvinovs.

"Panteļejeva Olga. Viņai bija 38 gadi. Ar viņu bija vīrs Panteļejevs Anatolijs. Viņam bija 42 gadi. Viņš bija Andrija Kozira draugs."

Dvēsele lūst uz pusēm

Hrozas kapos zeme ir tumša un bieza. Nekad nebija domāts, ka tās vajadzēs uzreiz un tik daudz. Mīļos zaudējušie ciema cilvēki rokām plēš līdumu vietai, kur raks jaunus kapus – vietām divus, vietām trīs, vietām četrus uzreiz. Tālumā gabalu no labības lauka līdzina traktors – jauniem apbedījumiem.

"Te mēs glabāsim mūsu bērnus. Meitiņu, znotu, viņa vecākus, krustvecākus… Man ir 17 krustāmo ģimeņu, piecas šeit, brālēns. Tagad pilnīgi katrā mājā ir sēras. Pilnīgi katrā," sēro Valērijs Kozirs.

Valērijs ar sievu Ļubovu bija pazīstami kopš bērnu dienām, laimīgi, ciemā mīlēti cilvēki, kuri tagad ir zaudējuši pusi savas ģimenes. Abi no vecvecākiem ir kļuvuši par aizbildņiem trim savas meitas bērniem – Nastjai, Darinai un Dimam.

"Visi savējie… un vairs nav… Pusi telefona grāmatas tagad vajadzēs izsvītrot."

Hroza, kā saka Valērijs, ir ciems, kurā ģimenes un saimniecības savijušās krustu krustām. Te visi cits citam teju ir radinieki.

"Sāpes, sāpes briesmīgas. Dvēsele lūst uz pusēm," saka Ļubova.

Meita vēl ļoti gribēja dzīvot

"Jā, ciemā bijām. Atceros, pulkstenis bija 13 un 17 minūtes, kad nogranda sprādziens. Vēl telefonā skatījos. Uzreiz sapratu, ka tas ir pie mums. Tik spēcīgi nodārdēja, ka visi logi nodrebēja. Kafejnīca ir tur, mēs šajā ielā. Es uzreiz sapratu. Teicu: "Valērij, tas ir par turieni." Izskrējām no mājām. Un tur – melns dūmu mākonis," atceras Ļubova.

"Viņš uzreiz brauca uz turieni. Pēc divdesmit minūtēm atbrauc, raud, saka: "Ļuba, mūsu bērnu vairs nav."

Viss… Pēc tam atkal aizbrauca. Jau redzēja znotu guļam, šķemba bija viņam trāpījusi mugurā. Liela šķemba."

"Bet meitiņa… viņas seja un roka bija tādās plēstās brūcēs. Meitiņa vēl bija dzīva… pilnīgs brīnums. Pēc tam bija slimnīcā.

Vēl tur guļot teikusi – cik man ļoti gribas dzīvot, tūlīt atnāks mans Toļa un mani izglābs. Un tad ievilkusi elpu, izelpojusi un viss…"

Viņa tobrīd nezināja, ka Toļa jau vairs nav dzīvajos. Tad, kad Valērijs otro reizi brauca uz to vietu, mirušie jau bija iznesti uz ceļa. Iznesa tos, kuru ķermeņi bija kaut cik vienā gabalā. Bija jau arī tādi, kurus meklēja pa daļām. Joprojām trīs cilvēki ir pazuduši bez vēsts. Droši vien viņi ir pa gabaliņiem sabirzuši," stāsta Ļubova.

Dusmas uz nezvēriem

"Zvēri, nezvēri! Nu, vārdu nav! Ko vēl var izdomāt?" dusmās saka Valērijs.

"Šodien izbraucām ar bērniem, šo to nopirkt. Pienāk draugi. Viņi zina mūsējos, mēs viņējos. Vienkārši apskauj. Noliek galvu uz pleca. Un viss. Neko nesaka, jo ko gan var pateikt. Kā var tādas bēdas izstāstīt? Vārdu nav!"

"Tās noteikti Dievs Kungs nav izdomājis. Nezinu kādus vārdus atrast. Zvērs? Pat vilku barā – viens vilks pagulsies, pārējie viņu nekodīs un neaiztiks. Bet te...

Nu labi – ir karavīri tur un tur, ir tanki, ložmetēji, es nezinu, kas ir, bet šis bija tik mērķtiecīgi... Bija taču piemiņas pasākums, tas ir svēti, vietējie atnāca atcerēties cilvēku.

Zinu, ka jums Latvijā nav tādas paražas, bet mums Ukrainā tā ir tradīcija. Katrai nācijai ir savas. Un viņi, maitas, trieca pa to. Vai var vēl vairāk bēdu nest? Velns viņu zina! Es nezinu, kā to vispār var nosaukt?"

Grūti pieņemt, ka vecāku vairs nav

Ļubova un Valērijs tagad kopj un dzīvo divās mājās – savā, kas kaimiņos, un bērnu.

"Ļoti labs bija tētis," saka Nastja, kas raķetes triecienā zaudējusi abus vecākus.

"Viņš man neko nekad neatteica. Gādāja, lai mums būtu viss labākais," piebalso Darina.

Izdzirdēt, saprast un pieņemt, ka vecāku vairs nav, nevienam nebija viegli. Dima, kurš vidējais, atsakās tikties, par šo tēmu viņu neuzrunāt.

"Pirmās dienas bija smagi. Raudāja. Pa dienu vēl kaut cik, bet, kā nāk vakars, tā prasa mammu un tēti," stāsta Ļubova.

"Psihologi brauca, divas meitenes. Labas, zinošas. Trīs reizes atbrauca, pastrādāja, un tā it kā nekas pēc tam. Vecākā, Darina, gan vienas diennakts laikā kļuvusi pieaugusi. Pati ēst gatavo. Saka: "Vecmāmiņ, es pati. Te kaut kādi produktiņi, viņa atnāk, visu pati."

"Brauca kādi pie mums un piedāvāja izvest laukā uz Černivciem. Bet mēs ne, es negribu… Es negribu… Mēs visi kopā paliksim."

"Un ir taču saimniecība, kam to atstāt? Arī bērni negrib. It kā sākumā piekrita, bet tagad – nē un saka: "Mēs no mammas un tēta mājām nekur prom neiesim."

"Tēta un mammas māja paliek. Mēs taču to nepametīsim, uzreiz neaizbrauksim," nosaka Darina.

"Katru dienu ir bēres un bēres. Pa sešiem, pa astoņiem cilvēkiem glabā. Ciems ir tādās sērās," stāsta Ļubova.

"Labākos no labākajiem paņēma. Var teikt, ka ciema elites vairs nav. Nelieši, nelieši, citādi nenosauksi. Izdzimteņi. Sodīt, sodīt, mokoši sodīt. Paši par savējiem, savējiem... Es joprojām nespēju aptvert."

Mazliet nokavēja (savu) bēru mielastu

Pie sagrautās kafejnīcas visu dienu kāds piestāj, stāv, skatās, klusē, apstaigā drupas. Ne visi, kas bērēs bija lūgti, varēja ierasties. Jurijs gluži vienkārši vēl bija ceļā.

"Es plānoju būt, esmu tālbraucējs šoferis un tāpēc mazliet nokavēju šo pasākumu. Sāpīgi, ļoti sāpīgi. Pilns bija ar cilvēkiem. Manu bērnu krustvecāki te palika. Jūs nevarat iedomāties – te viss ciems guļ. Te vajag kādu memoriālu izveidot, pieminekli uzcelt."

"Odehova Aleksandra, viņai bija 74 gadi, pensionāre. Pazudusi bez vēsts, viņas līķis vēl nav identificēts. Fomenko Valentīna, viņai bija 70 gadu, bezvēsts pazudusi, viņas līķis vēl nav identificēts. Čikalo Hanna, pensionāre, viņai bija 61 gads," Krievijas veiktā uzbrukuma upuru uzskaiti turpina Harkivas policijas izmeklēšanas nodaļas vadītājs Bolvinovs.

Par sievas nāvi sēro Hannas vīrs Jurijs Čikalo.

"Vakar es redzēju sievu, un tad kaudzi ar līķiem. Nav vairs manas sievas. Viss. Esmu palicis viens. Lūk, ienāciet pie manis mājā. Man nav vairs, ko darīt."

Jurijs rāda, ka sieva audzējusi ziedus.

"Nezinu, vairs, ko darīt. Sirds visu laiku sāp. Piedodiet!" saka Jurijs, paņemot zāles no skapīša. "Atvainojiet! Sirds sāp. Nevaru."

Krievija melo par triecienu pa "neonacistiem"

Sāpes un upuri, kopš plosās Krievijas iesāktais karš, ir Ukrainas ikdiena, bet uzbrukums Hrozai un tik daudz zaudējumu vienlaikus satrieca pasauli un atbalsojās arī ANO, kur Krievijas sūtnis Vasilijs Nebenzja pārējām valstīm ANO mītnē Ņujorkā centās ieskaidrot, ka Krievija raidījusi triecienu pa neonacistiem.

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ziņu par Hrozu saņēma Spānijā, kur piedalījās Eiropas valstu līderu sanāksmē.

"Tas ir necilvēcīgs terorakts. Tur bija bēres, piemiņas pasākums. Piecdesmit cilvēku gāja bojā. Parasti civiliedzīvotāji," uzzinot par Hrozas ciemā notikušo traģēdiju teica Zelenskis.

Krievija tikmēr turpināja izplatīt savu propagandu par varonīgo cīņu pret Ukrainas "neonacistiem".

"Kā zināms, trieciena brīdī tur notika bēres vienam no augstu stāvošiem ukraiņu nacionālistiem. Protams, tur piedalījās daudzi viņa atbalstītāju – neonacistu. Ne velti fotouzņēmumos, kas redzami interneta soctīklos pēc trieciena, gandrīz visi līķi ir cilvēkiem iesaucamā vecumā," kārtējo reizi meloja Krievijas sūtnis ANO Vasilijs Nebenzja.

"Krievijas pārstāvis ANO paziņoja, ka Krievijas raķetes trieciens ir bijis pa Ukrainas militārpersonām. Jau piekto dienu bez pārtraukuma mēs atrodam civiliedzīvotāju mirstīgās atliekas," Krievijas melus atspēko Harkivas policijas izmeklēšanas nodaļas vadītājs Bolvinovs.

"Traģēdijas vietā eksperti atrada raķetes "Iskander M" šķembas. Šajās pakās, ko jūs redzat uz galda, ir raķetes gabali, ko atradām sprādziena vietā Hrozas ciemā. Šī ir lielākā, masīvākā traģēdija, kuras rezultātā vienas raķetes triecienā Harkivas apgabalā nogalināti tik daudzi cilvēki."

Šodien jāizrok piecas bedres, rīt vēl piecas

Kopš kara sākuma Krievija rāda, ka nekaro tikai frontē, bet tās mērķis ir civilie objekti, daudzdzīvokļu nami, privātmāju rajoni, skolas, slimnīcas, Hrozas "Sputņiks" nav pirmā kafejnīca, kas cietusi Krievijas uzbrukumā, taču upuru te ir bijis visvairāk.

"Līķus nesa šeit. Pēc tam tur, aiz žoga. Tur bija pa gabaliem, nu… vienu reizi tikai bija sprādziens un viss. Pirmo reizi kara laikā uz Hrozu ir šauts. Nekad iepriekš te nebija šāvuši," stāsta Pāvels Millers.

"Te ir tikai mierīgie iedzīvotāji. Rašisti pa televizoru paziņoja, ka karavīri bijuši. Kādi karavīri? Tur vieni civiliedzīvotāji. Septiņgadīgs bērns. Vai tad viņš arī karavīrs skaitās?"

Tikmēr Hrozas kapi paplašinās. It kā paši pret savu gribu.

"Mēs rokam bedres apglabāšanai. Esam no apbedīšanas biroja. Protams, visiem ir nepatīkami, smagi. Bet ko lai dara, vajag," atzīst kapracis Volodimirs Sokolovs.

"Ļoti daudz jārok, vēl daudz. Mums šodien piecas bedres ir jāizrok. Rīt arī piecas. 55 bedres vajadzēs. To tiešām nevar aprakstīt. Tas ir ļoti briesmīgi."

"Muhovatijs Volodimirs, viņam bija 47 gadi, viņš bija skolotājs ciema licejā, viņš bija ar sievu – Muhovatiju Svetlanu, 43 gadi un māti – Muhovatiju Tatjanu, kurai 65 gadi un kura bija pensionāre," Hrozas traģēdijas upuru uzskaiti turpina Bolvinovs.

"Te būs tētis, mamma un vecmāmiņa. Viņi tagad ir Harkivā vai Čuhujivā morgā. Tagad ir ekspertīze. Pagaidām vēl nav zināms, kad atdos līķus. Tēti atradu, bet mammu un vecmāmiņu tā arī neatpazina. Gaidām DNS testu," stāsta bojāgājušo dēls Aleksandrs Muhovatijs.

"Kriminālistikas ekspertu darba rezultātā ir identificēti 25 cilvēki, izmeklēšanas rezultātā – 11, pēc DNS analīzēm, kas iegūtas no ķermeņu daļām – 14, pieci patlaban ir bez vēsts pazuduši," skaidro Bolvinovs.

"Z" burts nenozīmē "Zelenskis"

23 gadus vecais Aleksandrs ir palicis viens ar māsu, 14 gadus veco Kseniju, un saimniecību, kuru vadīja viņa tēvs un mamma.

"Mans tētis bija skolotājs. Viņš mācīja arī fiziku, ekonomiku un informātiku," stāsta Aleksandrs.

Viņš atceras, ka tēvs bijis stingrs skolotājs. "Piektajā klasē viņš bija mans klases audzinātājs un nekāda atlaides man nedeva. Viņš man skolā ielika divnieku, bet, kad atnācām mājās, prasīja man: "Kas tas par divnieku?" (smejas)

Hroza, kas tagad atrodas ap 40 kilometru no frontes līnijas, karam sākoties, vairāk nekā pusgadu nonāca Krievijas armijas okupācijā.

"27. februārī redzējām jau pirmo tehniku ar Z burtiem. Es no sākuma pat nesapratu – vai tie ir vai nav mūsējie. No sākuma runāja, ka tie ir mūsējie un ka "Z" nozīmē – Zelenskis.

Es jau sākumā teicu, ka tas nav nekāds Zelenskis, ko jūs te, veči, ākstāties, tie ir okupanti. Mūs viņi neaiztika. Meklēja militāristus, ukrainiski noskaņotus cilvēkus, veda viņus uz pagrabiem. Spīdzināja," okupācijas laiku atceras Aleksandrs.

Pirms gada priecājās par atbrīvošanu no okupantu varas

"Kad mūs atbrīvoja, bija tāds prieks. Mēs jau tik ilgi gaidījām. 7. septembra rītā mani vecāki gribēja braukt uz Šenčenkovu pārdot pienu. Viņi nodarbojās ar piena lietām – biezpiens, piens, krējums. Mēs tikko izgājām pa durvīm, jūtam, ka izejošie šāvieni no mīnmetējiem lido no turienes un lido šurp.

Mēs pārdomājām braucienu, jo, ja būtu braukuši, tad okupanti būtu, domāju, savākuši tēva "kapeiku" – žiguli, jo viņi bēga ar visu ko – piekabēs, ar mopēdiem, visu, ko vien tik varat iedomāties. Okupantiem vairs nebija laika nest savu pakaļu uz šejieni. Vārdu sakot, laidās lapās, kā vien varēja," pagājušā gada notikumus atstāsta Aleksandrs.

"8. septembrī pamodos, prasu tēvam: "Kas notiek? Kur mūsējie?" Viņš saka: "Viss, pie Pervomaiskas blokpostenī jau mūsējie stāv. Zili zaļie. Es tajā brīdī domāju…bļāviens, zajibis."

Tēti un mammu atpazina pēc drēbēm

Tagad, pēc gada, šķita, ka okupanti vairs neatgriezīsies. Liktenīgajā 5. oktobra rītā nekas nešķita aizdomīgs vai bīstams.

"Sēdēju virtuvē, dzēru tēju, paskatījos pa logu, redzēju, kā viņi iesēžas mašīnā. Atceros, kā viņi bija ģērbušies, un viss. Tā es viņus redzēju pēdējo reizi," stāsta Aleksandrs.

"Tētim bija zili džinsi, tumši zils džemperis, kurpes. Mammai – melnas bikses un sarkani melna rūtaina jaciņa. Vēlāk es viņus pēc šīm drēbēm arī atpazinu."

"Kad bija sprādziens, es vēl piecas minūtes turpināju runāt pa telefonu. Pēc tam teicu – piezvanīšu tētim, uzzināšu, kas noticis. Piezvanīju tētim. Telefons bija atslēgts. Es padomāju, ka viņš ir ieslēdzis lidojuma režīmu, jo viņš tomēr ir bērēs."

"Paķēru riteni un uzreiz metos turp. Redzēju dūmus. Piebraucu tuvāk un redzēju, ka kafejnīcai nav jumta. Un viss…

Nometu velosipēdu, metos palīgā vākt drupas, meklēt cilvēku ķermeņus. Pēc tam sapratu, ka ir jāpasaka vectēvam un vecmāmiņai. Izgāju no pagalma vēl pie otra vectēva. Viņam teicu, lai met visu pie malas un nāk palīgā.

Meklēju pagalmā vecmāmiņu. Domāju, varbūt viņa ir šķūnī, vai kaut kur dārzā. Neatradu vecmāmiņu un pēc tam uzzināju, ka viņa arī bijusi tur, kafejnīcā.

Atkal skrēju turp. Atkal nometu velosipēdu. Sakām vākt drupas, vilkt ārā cilvēkus. Katrā ķermenī centos ieraudzīt savējos. Ātrāk ieraudzīt, lai viņus nogādātu ātrajā palīdzībā un izglābt. Minūtes desmit, piecpadsmit es stāvēju tādā kā kvadrātā, apkārt cilvēki, nu… ķermeņi. Meklēju savējos.

Nevarēju saprast, kur viņi ir, un tikai pēc piecpadsmit, divdesmit minūtēm sapratu, ka pie manas kājas guļ tētis."

"Es centos pats viņu pacelt, man neizdevās, jo daļa viņa ķermeņa aizvien bija zem drupām."

"Ieraudzīju traktoristu, teicu, ātri šeit norociet, jo te steidzami vajag izvilkt cilvēku. Viņš pāris bluķus un ķieģeļus novāca, un mēs ar vīriem uzlikām viņu uz nestuvēm. Katru ķermeni laukā vilka pa sešiem cilvēkiem.

Viņam blakus gulēja telefons. Varbūt viņš tajā brīdī gribēja zvanīt man, nezinu… Bet telefons nebija viņam kabatā, tas gulēja viņam blakus. Uzreiz paņēmu, atnesu Ksjušai, viņa sāka raudāt: "Tētis bija pats labākais, mīļākais!" Lūk, tādas lietas…"

Labākais draugs piegādāja informāciju okupantiem

Kā Krievija raidītā raķete varēja tik tieši un noteiktā stundā trāpīt nomaļa ciema kafejnīcai, bija jautājums, ko uzdeva daudzi, arī Saša un policija, nekavējoši sākot izmeklēšanu, aptaujājot vietējos, un nākot uz pēdām šokējošai atklāsmei – arvien paturot redzeslokā vietējos ļaudis, savus vecos draugus un kaimiņus, sarakstoties ar viņiem un vācot informāciju – kafejnīcas koordinātes un ziņas par gaidāmajām bērēm okupantiem bija nodevuši agrākie ciema iedzīvotāji – brāļi Momoni – 30-gadīgais Volodimirs un 23 gadus vecais Dmitro.

Abiem bija Krievijas pases un viņi pameta Hrozu un devās uz Krieviju, vēl pirms Ukraina armija to atbrīvoja no okupantiem.

"Sanāk tā, ka agrāk viņš bija mans labākais draugs. Lūk, es, un tas ir Momons. Piecus gadus vienā solā nosēdējām. Lūk, es, Momons un Dimončiks Panteļējevs. Viņam arī tagad nav nedz vecāku, nedz vectēva un vecmāmiņas."

"Un te mēs esam tajā pašā kafejnīcā. Es, Mamons un tas ir viņa vecākais brālis. Svinējām dzimšanas dienu," fotogrāfijā uz nodevējiem rāda Aleksandrs.

"Te mēs Harkivas planetārijā. Tētis kā skolotājs mūs pastāvīgi veda visur kur – tad planetārijas, tad zoodārzs, tad cirks. Lūk, es, un blakus abās pusēs – Mamoni."

"Un te ir četri mēneši līdz pilna mēroga iebrukumam. Un te, lūk, mēs stāvam. Tas ir novembris, 2021. gads."

Vaicāju, vai fotogrāfijā redzams Aleksandrs. "Jā, tas esmu es, bet tas ir tas pidars (mērglis)."

Vai okupācijas laikā viņi sazinājušies?

"Mazliet jā, bet pagāja divi līdz trīs mēneši okupācijā un es pārstāju ar viņu sazināties, jo viņš strādāja to sūdu labā un nemitīgi visur pie blokpostiem runāja, ka Putins ir labs, ka Buča un Irpiņa ir meli."

"Teicu viņam – ko tu tur murgo. Mūsu kopējais klases biedrs bija Avdijivkā, ko tu tur, galīgi pamulķis esi. Sāku uz viņu aurot, kārtīgi saķērāmies, kāvāmies."

"Bija vienpadsmit vakarā, bet okupācijas laikā mums komandantstunda bija jau astoņos. Tētis jau bija sācis uztraukties, bija iznācis mums pretī, pagriezienā mūs satika.

Es biju iedzēris, sevi nekontrolēju. Sāku kliegt, ka vācieties prom, no kurienes esat nākuši, nolādētie okupanti. Nokliedzos: "Slava Ukrainai!"

Tētis saka: "Kas tu galīgi traks? Aizver muti, citādi uzreiz atbrauks, tevi savāks, būs sūdi!"

Aleksandru tovakar nesavāca, bet agrākā drauga vietā viņš ieguva ienaidnieku uz mūžu.

Strauji jākļūst pieaugušam

"Ko šodien darīšu? Strādāšu saimniecībā, pabeigšu darbus. Jāpabaro cūkas, govis, visi jāpadzirda. Pēc tam apliešu kociņus. Tētis pastā pasūtīja kokus. Viņš arī teica – es nomiršu un varēsiet mani atcerēties. Ēdīsiet plūmītes un mani atcerēsities. Mēs ar Ksjušu vakar uzzinājām, ka sūtījums guļ pastā un paņēmām kociņus. Tur ir viens ķirsis, viena aprikoze un divas plūmes. Iestādījām, un tagad tos vajag apliet.

Vajag aiziet līdz draugam paņemt no viņa "kapeikas" (žiguļa) logu, lai tēta žigulim ieliktu, jo ar trieciena vilni to izsita, lai mašīna būtu, jo ar riteni un kājām diez ko daudz neizskriesies un neizbrauksies."

Aleksandrs savai māsai, 14 gadus vecajai Ksenijai, tagad būs tēva vietā.

"Jā, nokārtošu aizgādību, bet tas jau būs pēc bērēm. Vajadzēs visus šos jautājumus risināt."

Viņš apzinās, ka tagad dzīvē nāksies ļoti daudz ko mainīt.

"Jā, un ļoti strauji. Ļoti strauji jākļūst pieaugušam."

"Traģēdija, drausmīga traģēdija," par tuvinieku un citu ciema iedzīvotāju nāvi sēro Valērijs Kozirs.

"Negribu teikt kameras priekšā, bet teikšu, kā jau iepriekš jums sacīju: Lai Dievs dod, ka viņi simts gadus dzīvotu, bet tikai… Ziniet, kā tad, kad iegriež pirkstā un sāp. Bērnībā ar niedrēm sagriezāmies un divas nedēļas dzija… Tā, lai viņiem pēc iespējas ilgāk dzīst…"

Ir piektdiena, pusdienlaiks. Aleksandrs un Ksenija atdod savus vecākus zemei. Okupantu raidītais "zibens" ir izdarījis savu ļauno darbu – iecirtis dziļu brūci pašā viņu tikko sāktās dzīves vidū.

Pēc negaisa būtu jānāk mieram un cerībai, ka tas bijis pēdējais starp frontēm. Taču tās arvien ir tepat blakus. Arī mums...