Pēdējais Zviedrijas karš beidzās 1814. gadā, kad apklusa ieroči, ko tā mērķēja uz Norvēģiju. Kopš tā laika Zviedrija nav karojusi.
"Zviedrija tagad atstāj aiz sevis 200 neitralitātes un nepievienošanās gadus. Tas ir liels solis. Mums tas ir jāuztver nopietni. Taču solis, ko speram, ir arī ļoti dabisks," par Zviedrijas pievienošanos NATO sacīja Zviedrijas premjerministrs Ulfs Kristersons.
Zviedrijas neitralitātes saknes meklējamas 19. gadsimta sākumā. Pēc Norvēģijas iegūšanas Zviedrijas politikas mērķis bija palikt ārpus lielvalstu strīdiem un koncentrēties uz ekonomisko attīstību. Neitralitāte kā valsts politika pirmo reizi skaidri formulēta 1834. gadā, un kopš tā laika tā tikusi smagi pārbaudīta.
"Otrais pasaules karš Zviedrijai izrādījās gandrīz nāvējošs. Kad sākās karš, no četrām Ziemeļvalstīm, kas toreiz pastāvēja, visas gribēja būt neitrālas. Tomēr trim tika uzbrukts. Tikai Zviedrija spēja saglabāt mieru. Daudzi zviedri, protams, domāja, ka tas ir neitralitātes dēļ, bet patiesībā tas bija tāpēc, ka mēs bijām elastīgi, piemērojot neitralitāti, – kara sākumā piekāpāmies vāciešiem un vēlāk karā piekāpāmies sabiedrotajiem," vēsturiskos notikumus skaidroja Zviedrijas Aizsardzības pētniecības aģentūras vecākais analītiķis Roberts Dalsjo.
Aukstā kara laikā Zviedrija un Somija bija bufervalstis starp NATO un padomju bloka valstīm. Daudzi zviedri uzskatīja, ka atrašanās ārpus jebkura bloka ir labākais veids, kā izvairīties no spriedzes radīšanas ar Krieviju. Taču tas nenozīmēja pacifismu.
"Būt neitrālam nenozīmē būt naivam. Tas patiesībā ir domāšanas veids, ka mums ir jābūt pašpietiekamiem, ja sākas karš.
Tāpēc mums arī bija ceturtie lielākie gaisa spēki pasaulē 1950. un 60. gados, un kara gadījumā varēja mobilizēt ap 800 000 vīru, ieskaitot rezervistus. Tātad patiesībā būt neitrālam nenozīmē būt pacifistam," akcentēja Zviedrijas armijas muzeja kurators Andreass Ohlsons.
Tomēr ideja par Zviedriju kā miera balsi kļuva par Zviedrijas identitātes pamatu. Te bija mājvieta Nobela prēmijām, Zviedrija dāsni finansēja ārvalstu palīdzības programmas un paļāvās uz savu neitrālo statusu, lai darbotos kā starpnieks reģionālos konfliktos visā pasaulē.
"Šis paštēls bija liels šķērslis, lai Zviedrija pievienotos NATO.
Aukstā kara beigās Zviedrija pieņēma morālistisku neitralitātes versiju. Sākotnēji tā bija stingra, reālistiska politika, lai Zviedriju noturētu ārpus kara. Bet ar premjeru Olofu Palmi radās morālistiskā versija, ka mēs esam neitrāli, un tas dod mums tiesības izteikties par labu apspiestajiem. Un šī politika, protams, sevi apmierināja, un tāpēc tā ātri kļuva ļoti populāra," sacīja Dalsjo.
Liekas, ka šī politika iespaidoja arī Ungāriju, kurai nepatika Zviedrijas kritika par Budapeštas demokrātijas pārkāpumiem, un tāpēc tā kavējās dot zaļo gaismu Zviedrijas dalībai NATO.
Aukstajam karam beidzoties, Zviedrija bija samazinājusi aizsardzības izdevumus, taču šī drošības sajūta izrādījās īslaicīga. Četrus gadus pēc Krievijas veiktās Krimas aneksijas Zviedrija atsāka obligāto militāro dienestu, bet pēc pilna mēroga iebrukuma – ar steigu pieteicās iestāties NATO.
