Ģērmane šosezon slaloma disciplīnā vairākkārt iekļuva desmitniekā Pasaules kausa sacīkstēs un trīs reizes izcīnīja 8. vietu. Izcilās sezonas noslēgumā viņai bija iespēja startēt arī Pasaules finālsacensībās, kur Dženifera izcīnīja 14. vietu, piedaloties tikai 25 labākajām kalnu slēpotājām.
Uz slēpēm Dženifera ir no nepilnu trīs gadu vecuma. Kopš astoņu gadu vecuma ziemas viņa pavada Eiropas kalnu valstīs.
Dāvids Ernštreits: Latvijā šīs sezonas laikā, šķiet, ļoti daudzi uzzināja, ka tu esi uz šīs pasaules. Cik daudz galvā un cik daudz kājās ir no tā, ko tu šogad esi paveikusi kalnu slēpošanā?
Dženifera Ģērmane: Es teiktu, ka 50/50 – galva un kājas.
Kā tas ir, nākot panākumiem, kad arvien vairāk un vairāk par tevi sāk rakstīt, no tevis sāk gaidīt?
Nezinu, laikam tās pirmās sacensības parādīja, ka es tur varētu būt. Pēc pirmajām sacensībām Pasaules kausā tas stress atkrita un es vienkārši varēju slēpot.
Tu esi tur piederīga. Cik ilgi jau esi mājās? Visas tās atslēpošanās un ledāju lietas – cik daudz tas tagad ir tavā ikdienā?
Pagājušajā pirmdienā atgriezos no pēdējiem pavasara treniņiem. Ar laikapstākļiem un sniegu bija tā, kā bija. Mums bija dažas dienas jāpasēž mājās, jo nebija ideālie apstākļi. Tagad ir viss uz kādu laiciņu – līdz vasaras beigām.
Cik sacensību šogad bija tādas, kad bija tā īstā ziemas sajūta?
Nebija daudz. Šosezon patiešām bija diezgan silti.
Tāds pavisam netipisks jautājums – vai sapņošana ir tavā dabā?
Es neteiktu – sapņošana. Ir jau kaut kādi mērķi, bet man liekas, ka vairāk ir jāstrādā, tad redzēs, kas notiek.
Tā ķēdīte drīzāk ir – mērķis, mērķtiecība, darbiņš? Tā sapņošana ir kaut kur pa vidu?
Jā, tā varētu teikt.
Ja par sapņiem, šis gads tev ir īpašs. 7. janvāris – 12. vieta slalomā, Latvijas visu laiku labākais sasniegums. 16. janvāris – 8. vieta slalomā Pasaules kausā. Pēc divām nedēļām 3. februāris – zelts junioru čempionātā. Pēc tam ir vēlreiz divas 8. vieta slalomā. Kā tavā vecumā ar to tikt galā?
Nezinu, kāda tur nozīme vecumam…
Jauns cilvēks...
Man slēpošana no bērnības ir pirmajā vietā, tā ir ikdiena. Diezgan dabiski liekas. Protams, ir kaut kāds spiediens izdarīt kaut ko labāk nekā pagājušajās sacensībās. Es tā mēģinu visu viegli ņemt.
Tas ir forši, tomēr vide, kurā tu nonāc, īpaši otrajā braucienā, kad nobrauc varbūt ātrāk par pasaules leģendām... Vai tu esi tā pieradināta, ka tas ir pats par sevi saprotams un jūs tajā katliņā kopā vārāties?
Ne gluži. Šogad ar visiem rezultātiem tas, ja ne gluži apstiprinājās, tad pašai deva ticību, ka es varu būt tur augšā. Arī tas, ka daudzās sacensībās uzlaboju rezultātu, īpaši jau pašā sākumā. Protams, otrajos braucienos mainās, kad numuri ir apgrieztā secībā, tad labākie brauc pēdējie. Tad liekas, ka ir mazliet godīgāk. Pirmajā braucienā brauc vairāk nekā 30 braucēji, tad no pašas aizmugures sniega kondīcijas dēļ ir grūtāk tikt uz priekšu. Ja, piemēram, ir ledus uz kalna, tad visiem ir diezgan līdzīgi, vienmērīgi.
Kā nu kuru dienu ar tiem laikapstākļiem. Man liekas, ka kalnu slēpošanu ļoti ietekmē visi ārējie faktori.
Tu ļoti pragmatiski šai lietai pieej. Mēs redzam rezultātus, bet vairums varbūt līdz galam nesaprot tās nianses – kurš no šiem rezultātiem tev pašai liek visvairāk iztaisnot muguru? Zinot, piemēram, ka sāncenses visvairāk palika trasē, vai arī "es tiešām nobraucu vislabāk."
Man liekas, ka tagad pavasarī Orē priekšpēdējās sacensībās 8. vieta, jau trešā 8.vieta, man bija tāds sezonas sasniegums. Es zinu, ka otrajā braucienā es mazliet atstāju trases beigās, tā kā bija vieta, kur izdarīt labāk. Es precīzi zinu, no kuras līdz kurai vietai es varēju labāk izdarīt. Kopumā bija sarežģītas trases, visām meitenēm bija tuvi rezultāti laika ziņā. Man tas likās vislabākais.
Cik daudz jūs vērojat viena otru? Redzēju kolēģes Aleksandras Straumes pārvestajā materiālā, ka tu treniņā brauci no kalna. Vīriem, kas stāvēja trases malā, visiem galvas tomēr gāja līdzi, kā tu brauc. Un tie nebija latvieši...
Jā. Treniņos mēs visi esam uz viena un tā paša kalna, kad ir oficiālie treniņi dažas dienas pirms sacensībām. Visas komandas tur ir reizē, ir vairākas trases, viens otram blakus. Protams, ka tur viens otram uzmet aci.
Kas ir tavs etalons?
E-talons?
Tavs etalons.
Nezinu…
Uz ko tu skaties?
Protams, [Mikaelu] Šifrinu gribētu skatīties, viņa šobrīd ir visaugstāk sieviešu slēpošanā, bet viņa ļoti bieži nav oficiālajos treniņos. Viņa kaut kur pati trenējas, viņu var diezgan reti redzēt. Protams, ir jaunas braucējas, piemēram, Zrinka Ļutiča no Horvātijas, kas ir gadu jaunāka par mani. Viņa jau ir sasniegusi dažus Pasaules kausa pjedestālus. Protams, skatās arī uz citām meitenēm.
Tā ir tāda vadlīnija, ka viss ir iespējams?
Jā, ir tāda forša sajūta, ka nav tikai vecākie sportisti ar lielāku pieredzi, kas varētu tikt uz pjedestāla.
Ko šī sezona mainīs tavā dzīvē tīri praktiski? Kādas sekas būs šai spožajai sezonai?
Šobrīd pozitīvākais ir tas, ka es esmu pabeigusi sezonu bez nekādām traumām.
Pēdējos trīs gadus man pavasarī ir kādas lielākais vai mazākas traumas bijušas, tāpēc vasaras periodā īsti nesanāk fizisko sagatavotību novest tur, kur tai vajadzētu būt.
Vienmēr ir vairāki soļi atpakaļ un tad jāmēģina tikt atkal uz kājām, nevis turpināt būvēt to, kas jau ir bijis. Šogad esmu labā vietā tagad un varu turpināt būvēt tālāk.
Tas ir par tevi pašu, tavu fiziskās formas būvēšanu, bet atbalsts no malas – vai tas ir jūtams? Ir interese no sponsoriem, no latviešiem?
No latviešiem, es teiktu, mazāk sponsoru ziņā. Taču ir interese un dažādas kompānijas, ar kurām ir parakstīti līgumi sezonas beigās. Tas mazliet atvieglos dzīvi nākamajā sezonā.
Kāds ir tavs statuss Latvijas Olimpiskajā vienībā?
Mani gada vidū pārcēla uz A sastāvu. Protams, tā ir arī ļoti liela atšķirība nākamajai sezonai.
Tādā ziņā tu esi novērtēta? Tas nav tas stāsts, ka, ja tu neesi TOP3…
Jā, šogad jau ir labi.
Šogad visi panākumi ir slalomā. Ko tu redzi – vai ir jāpieliek citas disciplīnas daudzpusībai, attīstībai? Kā tu redzi savu nākotni?
Treniņu ziņā noteikti. Trenējoties citās disciplīnās, dabū arī ātruma izjūtu – no ātruma disciplīnām to var pārnest arī uz slalomu. Protams, es iegūstu kaut ko no katras disciplīnas. Taču sacensību ziņā man milzu slaloms šogad izkrita, jo sezonas sākumā mēs vasarā pamēģinājām Jaunzēlandes nometnē, bet man celis nejutās tik labi tajā disciplīnā salīdzinājumā ar slalomu. Tad mēs izlēmām, ka koncentrēsimies uz vienu lietu, dabūsim to tā kā vajag – labā līmenī. Pēc tam meklēsim, ko citu pielikt klāt.
Tagad jūs esat tajā pašā punktā ar domām par nākotni?
Mazliet liksim klāt milzu slalomu treniņos.
Nobrauciens – tavas mammas specializācija 1980. gados. Latvietei ātruma disciplīnā 4. vieta, kas viņai bija Pasaules kausā nobraucienā, kur tev vēl viņa ir jāpārspēj. Vai tu to vispār vari iedomāties?
Kaut kad vairākus gadus uz priekšu – varbūt jā. Man ir bijuši daži treniņi, kad es biju mazākā vecumā. Protams, tas līmenis arī nav tik augsts tām trasēm, bet bija diezgan jautri pabraukt kaut ko citu. Šobrīd es neko tādu neredzu, bet varbūt pēc dažiem gadiem.
Kā ir ar padomiem ģimenē – ir tikpat daudz kā bērnībā vai mazinās?
Es mammai sūtu video no treniņiem, un tad viņa kaut ko komentē, bet mazliet mazāk, protams. Kad viņa sezonās bija ar mani, tad vairāk runājām. Tāpat gandrīz katru dienu sazvanāmies.
Komanda. Pastāsti, lūdzu, kā funkcionē "Apex Academy" komanda? Citos sporta veidos esam līdzīgas starptautiskās komandas redzējuši, bet kā tas notiek?
Tā ir sporta akadēmija. Mēs mācāmies līdz 12. klasei. Maziem sportistiem ir laba iespēja trenēties un mācīties. Pie manis atnāca Dinārs Doršs ar tādu piedāvājumu, ka viņi ir gatavi mani atbalstīt sezonas laikā, viņiem ir daži treneri un arī grupas pēc skolas, ko sauc par post graduate. Atbrauc sportisti no visādām valstīm, kas grib pirms koledžas to vienu gadu starp skolu un koledžu pavadīt slēpojot.
Tad jūs visi tā kopā, draudzīgi vienuviet?
Nē, mums tā kā ir atsevišķi. Ir skolas programmas un katrai grupai, protams, ir treneri. Pēc skolas tām grupām arī ir treneri.
Es biju komandā ar vienu meiteni no Amerikas, viņa pārstāv Lielbritāniju. Mēs bijām divas sportistes un divi treneri, un skaitījāmies kā Eiropas kausa komanda.
Mēs bijām augstākā komanda meitenēm. Tad mēs divatā ar diviem treneriem visu sezonu pavadījām kopā.
Bāzes vieta, tās Eiropas mājas ir Itālijā?
Pati akadēmija ir Francijā, bet grupas, kurām nav jāmācās un jābūt tur uz vietas, ir Itālijā. Tur ir lielākas iespējas treniņiem.
Kuru tu šobrīd uzskati par savu galveno treneri? Kurš visvairāk ar tevi strādā?
Simone no Itālijas. Viņš ir galvenais treneris. Mums sanāca tā, ka ar Pasaules kausa kvotām manai komandas biedrenei nebija iespējas braukt Pasaules kausā. Tad mums tas plāns no Eiropas kausa pārgāja uz Pasaules kausu, jo man bija tādi neparedzami rezultāti. Tad sanāca tā mazliet izšķirties – viņa brauca uz Eiropas kausa sacensībām. Tad mēs izšķīrāmies – viens treneris ar vienu meiteni, otrs ar otru.
Varēja redzēt, ka nekāda leiputrija nav. Slēpes taisīji tu pati, kas mazliet pārsteidza, ja godīgi. Tā ir ierasta lieta Pasaules kausā?
Nē, Pasaules kausā sportisti īsti sev netaisa slēpes. Tas tomēr aizņem diezgan daudz laika un paņem arī enerģiju. Sportisti to laiku pārsvarā pavada zālē vai kaut kur citur. Tā nav tāda ierasta lieta.
Kas un cik ir vajadzīgs, lai tu varētu būt zālē, nevis ar šmirģeli rokās? Nezinu, kā jums to instrumentu sauc...
Protams, serviss izmaksā diezgan daudz – to īsti nevarējām šosezon atļauties. Tāpēc paši to darām. Dažreiz sanāca pēc slēpošanas atlikt treniņus, jo bija jātaisa slēpes.
Manas paaudzes cilvēki, kuriem bērni sāk pieaugt, mēs sākam mazliet baidīties par to, kas ar viņiem notiek. Kā tavā gadījumā, kad astoņu gadu vecumā aizlaižas – vai viņi vispār ir latvieši? Tu runā brīnišķīgā latviešu valodā, bet, domājot, ka lielāko gada daļu jūs esat kaut kur, lai pilnveidotu sevi, kā tu jūties tur, kur droši vien vairums tavu draugu, treniņu biedru nav latvieši?
Šobrīd man draugi vairāk ir ārzemēs – pa visu pasauli izkliedēti.
Pēdējos gados esmu pamanījusi to, ka visu ziemu runāju angliski un, atbraucot mājās, man pat daži vārdi pazūd latviski.
Es zinu, kā pateikt angliski, bet tas viens vārds ir kaut kur pazudis latviešu valodā.
Vai emocionālā saikne vēl saglabājas? Mājas ir mājas?
Jā, vienmēr, kad lidostā redzu, ka ir nevis kāda Frankfurte vai Insbruka, bet Rīga, tad uzreiz ir sajūta, ka esmu mājās. Es teiktu, ka man arī tagad citās valstīs dažreiz liekas, ka esmu mājās.
Vasaras plāni? Kad būs pirmais sniegs?
Mēs šogad brauksim uz Jaunzēlandi augusta sākumā, varbūt pat mazliet agrāk – uz dažām nedēļām, jo ziema mums bija diezgan silta un neesam droši par apstākļiem Alpos.
Vai vizualizē sev kādu nākotnes plānu, mērķu attīstību? Kas ir nākamgad jāpaveic?
Tagad esmu TOP30 Pasaules kausa listē nākamajam gadam. Mērķis ir palikt tur un uzlabot, protams, iet uz priekšu.
Pasaules čempionāts?
Jā, arī pasaules čempionāts.
Cik tas ir svarīgi un atšķirīgi no Pasaules kausa?
Protams, ir fokuss uz to. Mēģināsim sagatavoties tā, ka labākā forma ir tajā laikā, kad ir pasaules čempionāts. Visam tāda diezgan vienmērīga uzmanība.
Mans novēlējums ir pavisam vienkāršs – veselību. Tad, domāju, viss būs kārtībā.
Paldies!
