Ideja par filmas tapšanu Ernštreitam radās, tiekot pie retiem dārgumiem – daktera Kārļa Uļļa filmētajiem video materiāliem 1992. gada spēlēs. No Kalifornijas atbraukušais Ullis iedeva Ernštreitam kartona kasti pilnu ar dažādām videokasetēm.

"Man bija pāris dienas laika, lai saprastu, kas tajās kasetēs ir. Ieliku pirmo kaseti kaut kādā VHS videomagnetofonā. Spītējot visādiem ekrāna bojājumiem, tinu uz priekšu, un pāris stundu laikā, redzot unikālos kadrus ar Latvijas sportistiem, man ātri kļuva skaidrs, ka tur kaut kas ir," atzina Ernštreits. "Piemēram, pats pirmais, kas mani saviļņoja, – Sandis Prūsis, kurš joprojām ir Latvijas bobsleja izlases galvenais treneris, pirms 30 gadiem sārtiem vaigiem Albērvilas olimpiskajās spēlēs gatavojas savai olimpiskajai debijai – un tas ir uzfilmēts tuvplānā, kadram neraustoties un noturot kādas 10 sekundes. Tobrīd atskārtu, ka tā ir vērtība un ka tas ir kaut kas vairāk nekā tikai viens sižets "Sporta studijai", kā tas sākotnēji tika plānots."

Tomēr stāsts filmā nav tikai par šo olimpiādi, bet par procesu, par notikumiem, kas risinājās, lai varētu atjaunot Latvijas Olimpisko komiteju (LOK) un mūsu olimpieši varētu atgriezties lielākajā sporta forumā ar savas valsts karogu.

Filma par laikmetu un tā smaržu

"Ir ļoti liela atbildība rekonstruēt šāda veida vēsturiskus stāstus, tam ir jāpieiet ļoti uzmanīgi," sarunā ar LSM.lv uzsvēra Ernštreits. "Cilvēki, caur kuriem konstruējām notikumus, proti, varoņi, jau ir radījuši savus stāstus šo 30 gadu laikā. Viņi visu zina, kā bija. Un katram ir sava taisnība."

Stāsti tika rūpīgi un ar pietāti šķetināti, pārbaudīti, "ielikti" tajā laikā, un ļoti lēnām veidojās tā puzle, dokumentālā filma. No brīža, kad sākās darbs filmas veidošanā, līdz pirmizrādei pagāja divi gadi. Varbūt ne garākais laika posms Dāvida ilgajā sporta žurnālista karjerā, bet darbietilpīgākais noteikti. Ernštreits neslēpj, ka

"bija arī savstarpējās sadursmes un to laiku lieciniekiem būtu grūti vienoties par notikumu gaitu, sēžot pie viena galda. Bet viņi pie viena galda nesēdēja – Dāvida galva bija tas filtrs, caur kuru veidojās stāsts.

Vai atbildības nasta nav par smagu? Dāvids, brīdi padomājot, teic, ka dīvaini bijis pašam vērot, kā paša viedoklis var svārstīties. Proti, vienā intervijā no sirds vairākas stundas izrunājies ar kādu stāsta dalībnieku, un šķiet, ka viņam ir pilnīga taisnība. Bet nākamajā dienā jau cits varonis stāsta par notikumiem, bet jau pavisam kaut ko citu.

"Šī nav ikdienas žurnālistika, kur ir trīs viedokļi, un tad palaid – lemiet paši, kam taisnība. Šeit ir savādāk. Smeldze un aizvainojums tā laika notikumos iesaistītajiem cilvēkiem vēl joprojām ir palicis – tas ir skaidrs, bet ne jau es būšu tas, kurš tagad izdomās to vienīgo pareizo atbildi un versiju par to, kādēļ pirms 30 gadiem kāds teica un darīja tieši tā un ne citādāk. Centos pavilkt dienasgaismā ārā tādus cilvēkus, kuri jau gadiem ir nogājuši no skatuves, un varbūt lielākā daļa no mums nemaz nezina, ka viņi bija iesaistīti tā laika notikumos," neslēpj Dāvids, piebilstot, ka filmas galvenais mērķis nav atbildēt uz jautājumu, kuram taisnība.

Filmas radošā komanda atzīst, ka bija milzīgs kārdinājums spēlēties ar neskaitāmiem unikāliem vēsturiskiem kadriem, tomēr bija nepieciešams rast līdzsvaru visā. Sākumā bijusi dilemma – vai veidot lineāru stāstu, vai arī iestarpināt Uļļa filmētos variantus.

Visbeidzot izvēle tomēr nosvērās par labu lineāram stāstam, lai arī cik kārdinoši būtu Uļļa unikālie kadri. Jo viena lieta veidot stāstu, zinot, kas un kā notika, bet pavisam cita, kā to uztvers skatītājs pie televizora – uztaisi tēju, atgriezies pie ekrāna, bet neko vairs nesaproti.

"Pēc labākās sirdsapziņas veidojām maksimāli tīru un objektīvu stāstu par konkrēto vēstures posmu, ne atsevišķa cilvēka portretējumu vai toreizējo sportisko sasniegumu atspoguļojumu – nē, filma ir par laikmetu un tā laika smaržu," filmas vadmotīvu atklāj Ernštreits.

Filmas uzbūve ir klasiska. Lai arī radošajai komandai bija daudz un dažādas idejas par to, kā būvēt filmas scenāriju, kā primārais mērķis tika izvirzīts izstāstīt stāstu pēc iespējas vienkāršāk un saprotamāk, lai arī skolēnam būtu skaidrs process un vēstures periods, par ko ir runa. Pateicoties Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvam, Sporta muzejam un LOK, filmas satura atklāšanā liels nopelns ir milzīgajam foto un videoliecību apjomam, tāpat arī intervijām ar notikumu dalībniekiem un aculieciniekiem.

"Katru frāzi vai apgalvojumu, ko uzklausīju no intervējamajām personībām, analizēju, velkot paralēles ar atrodamo informāciju citos vēstures materiālos, kas saistās ar konkrēto laika periodu – fotogrāfijās, videomateriālos, arī citātos, kas publicēti tā laika laikrakstos un citos avotos. Ceļš līdz sportiskās neatkarības atgūšanai ir bijis ārkārtīgi komplicēts, bet tas noteikti bija pamats tam, kāpēc man vispār bija interesanti rakt to visu. Ja man būtu parasts lineārs stāsts no iesaistītajām personām, tad noteikti es nebūtu to darījis. Bija interesanti pašķetināt," paskaidroja Ernštreits.

"Mūsdienu pasaulē, kad teju ik katram telefonā ir kamera, nav pat iedomājams, ka olimpisko spēļu laikā skatītājiem nebūtu pieejams ieskats ne tikai sacensībās, bet arī sportistu ikdienā. Taču pirms 30 gadiem situācija bija pavisam cita.

Aculiecinieks ar videokameru

Latviešu izcelsmes sporta ārsts Kārlis Ullis pērn Latvijas Sporta muzejam nodeva iepriekš neredzētus video materiālus, ko pats uzņēmis Latvijas atgriešanās olimpiskajās spēlēs.

"Man tie ieraksti stāvēja mājās un krāja putekļus," sarunā ar LSM.lv pastāstīja Ullis, kura safilmētie video materiāli kļuva par ierosmi Latvijas Televīzijā tapušajai dokumentālajai filmai par sarkanbaltsarkanā karoga atgriešanos uz olimpiskās skatuves.

Ullis ir dzimis bēgļu gaitās Gdaņskā, bet kopš piecu gadu vecuma viņš dzīvojis ASV Rietumkrastā. Ieguvis izglītību sporta medicīnā, viņš visu dzīvi saistījis ar to. Ullis strādājis Amerikā ar vairākām sporta leģendām, bijis klātienē vairākās olimpiskajās spēlēs, tostarp iemūžināja vēsturiskus kadrus pirmajās spēlēs pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

Emocionāls pacēlums uz sadzīvisku problēmu fona

Latvijas atgriešanās olimpiskajās spēlēs Ullis piedzīvoja ļoti dažādus notikumus, arī kuriozus no organizatoru puses. Pirmkārt viņš gan uzsver, ka tā laika LOK izpilddirektors Arnis Lagzdiņš un pārējā komanda paveica apbrīnojamu darbu, lai Latvija varētu startēt olimpiskajās spēlēs. Tikai 1991. gada septembrī SOK pieņēma lēmumu, ka Latvija varēs startēt Albērvilā, un jau februārī Latvijas delegācija ieradās olimpiskajās spēlēs zem sava karoga.

"Viens no vēstures pagrieziena punktiem bija pēc Barikāžu laika 1991. gada janvārī, kad virkne pasaules mēroga Latvijas sporta čempionu atteicās turpmāk startēt zem Padomju Savienības karoga.

Viņu vidū bija tādi meistari kā bobslejisti Jānis Ķipurs un Zintis Ekmanis, hokeja vārtsargs Artūrs Irbe un citi, kas, nezinot, kas un kā veidosies tālāk, uzteica Padomju Savienībai un tālāko sportisko ceļu izvēlējās iet neatkarīgi. Tas bija neskaidrību pilns laiks, jo PSRS izlasē viņi vairs nestartēja, pasaules mačos Latvijas pārstāvjus nepielaida, politiskā situācija bija neskaidra.

"Sevišķi bobslejistiem, kas pārtrauca dalību sezonas pīķa laikā, kad it kā būtu jāturpina startēt savā disciplīnā, sabruka pamats zem kājām. Nebija skaidrība, vai tiks sniegta iespēja startēt Albērvilā. It kā treniņi notika, bet bez lielā mērķa. Zināms, kā ir tad, kad dari kaut ko bez konkrēta mērķa – nav asuma, režīms izpaliek un rezultāts arī veidojas nosacīts," atzina Ernštreits.

Kad 1991. gada 18. septembrī neilgi pēc augusta puča LOK saņēma oficiālu uzaicinājumu startēt olimpiskajās spēlēs zem Latvijas karoga, sākās drudžains gatavošanās process, lai nodrošinātu 24 olimpiešu dalību olimpiskajās spēlēs pēc 56 gadu pārtraukuma. Tas laiks bija sajūtās duāls – sirdī bija saviļņojums, ka beidzot sportisti tiek oficiāli un neatkarīgi pārstāvēt Latviju, tomēr filmā ļoti spilgti atklājas, ka visu ietekmēja arī risināmas samērā daudzas praktiskas un sadzīviskas problēmas.

"Visi strādāja kā traki, 24 stundas diennaktī, lai savāktu komandu un tiktu uz spēlēm," sacīja Ullis.

Viņš uzteica LOK tālaika prezidentu Vilni Baltiņu un ģenerālsekretāru Aldonu Vrubļevski, kā arī izpilddirektoru Lagzdiņu.

Debitantiem visspilgtākie olimpiskie iespaidi

Ullis kā ārsts piedalījās arī vasaras olimpiskajās spēlēs 1984. gadā Losandželosā un 1988. gadā Seulā, tāpēc olimpiskā rutīna viņam nebija nekāds jaunums, tomēr 1992. gadā neiztika bez negaidītiem piedzīvojumiem.

"Mēs bijām autobusā ceļā uz atklāšanas ceremoniju, bet vadītājs nevarēja atrast stadionu," atklāja Ullis, piebilstot, ka tā gan notika tika vienu reizi. Sporta ārstam ļoti labi iespiedies atmiņā, ka

"bobslejists Zintis Ekmanis sacīja: "Varētu Saulkrastos noorganizēt labāku olimpiādi."

Šis komentārs ir arī iemūžināts viņa videolentā.

Ekmanim 1992. gada Albērvilas spēles bija jau trešās, tāpēc viņam bija radies priekštats par to, kādi ir olimpiskie standarti. "Viņš bija savā ziņā veterāns," teica Ullis.

Tomēr Latvijas delegācijā vairumam sportistu spēles Albērvillā bija pirmās karjerā. "Viņiem tā bija neticama pieredze, ļoti satraucoši," norādīja Ullis. Viņš arī pārliecinājies, ka atlēti ar iepriekšēju olimpisko pieredzi bijuši daudz relaksētāki.

Mūsdienu sabiedrībā vairums sportistu kameras priekšā neizjūt lielu diskomfortu un brīžiem pat cenšas iegūt iespējami daudz mediju uzmanības. Turpretim 1992. un 1994. gada spēlēs Ullis novēroja tieši pretēju parādību. "Viņi kautrējās kameras klātbūtnē, kamēr tagad visi cenšas maksimāli daudz pabūt kameras priekšā," vērtēja sporta ārsts.

Lai gan pirms 30 gadiem tehnoloģijas bija pavisam citā attīstības stadijā, arī Albērvilas olimpiskajās spēlēs netrūka cilvēku, kas mēģināja iemūžināt notikumus. Ullis atceras, ka nevienam pat neprasīja atļauju filmēt.

"Drošības līmenis bija tik vaļīgs, ka es atklāšanas ceremonijā ar kameru iesoļoju kopā ar delegāciju, lai gan man pat nebija caurlaides.

Un tā es biju vienīgais, kurš atklāšanas ceremonijā filmēja no sportistu pozīcijām," atmiņās dalījās Ullis. "Bija atsevišķi cilvēki ar vecām fotokamerām, bet neviens nefilmēja."

Ullis 1992. gadā bija aizrāvies ar ledus renes sporta veidiem, tāpēc ar tiem saistīta lielākā daļa iemūžināto notikumu. "Es tiešām kļuvu par bobsleja fanu, jo lielāko daļu laiku pavadīju ar bobsleja un kamaniņu komandām," sacīja Ullis.

Olimpiskās sacensības kamaniņu un bobsleja braucējiem notika Laplaņā, kas ir divu stundu braucienā no Albērvilas, tāpēc šie sportisti bija nedaudz nošķirti no pārējiem.

"Vienu dienu pirms starta Ullis manīja, ka Ekmanis izpīpē cigareti.

"Es sākumā domāju, ka viņš smēķē ikdienā, bet vēlāk viņu vairs neredzēju smēķējam," īpatnējo atgadījumu raksturoja sporta ārsts, kuru sākotnēji tas pārsteidza. "Ir zinātniski pētījumi, kur pierādīts, ka nikotīns stimulē smadzeņu fokusu un atmiņu, kas nepieciešamas pilotam."

Izcilākie pasaules atlēti Ullim nav nekas svešs – lielākoties viņš ir strādājis ar vieglatlētiem, piemēram, Florensu Grifitu-Džoineri, kura 1988. gadā Seulas spēlēs uzstādīja divus pasaules rekordus. Arī Albērvillā viņš guva neaprakstāmas sajūtas, esot starp pasaulē labākajiem.

"Esot labāko no labāko klātbūtnē, tevi pārņem interesanta sajūta, kaifs," paskaidroja Ullis.

Sporta ārsts priecājas par Ekmani un Prūsi, kuri pēc sportista karjeras beigām turpina gaitas sportā jau citā lomā. Prūsis ir Latvijas bobsleja izlases galvenais treneris, bet Ekmanis – Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas ģenerālsekretārs.

Iepriekš neiepazīts olimpiskās dzīves aspekts Ullim bija fakts, ka

"Krievijas izlases treneri, ko latvieši zināja iepriekš, nekautrējās lietot brieža ragu ekstraktu, kura sastāvā bija ļoti spēcīgs alkohols un vīrišķie brieža hormoni.

"Viņi nebija traki piedzērušies, bet tomēr," pārsteigts bija Ullis. "Tās ekstraktu pudeles bija liela lieta, jo tajās taču ir jābūt dažādiem hormoniem, kas palīdz dzīvniekiem augt. Es pamēģināju to lietu [ekstraktu], tas bija jautri."

Grūtībās rūdīti raksturi

Latvijas pārstāvji Albērvillā uzturēja labas attiecības arī ar bijušajiem Padomju Savienības atlētiem un treneriem, kas tagad startēja zem cita karoga. Ullis vērtē pozitīvi sportistu spēju politiskās attiecības nolikt malā spēļu laikā.

Sacensībās ir nepieciešama spēcīga emocionālā noturība, kas ne vienmēr piemīt jaunākās paaudzes sportistiem, uzskata Ullis. "Viņi nav pieraduši pie tādiem skarbiem apstākļiem, kādi bija padomju laiku latviešiem," paskaidroja sporta ārsts.

Ullis arī atminas, kā Ekmanis, Ķipurs un citi braukājuši uz sacensībām busā. "Viņi dzīvoja tajā busā un ēda desas ārā pie uguns," ļoti ierobežotā Atmodas laiku budžeta izpausmes sportistu sadzīvē aprakstīja Ullis.

Latvieši kamanas arī uz Albērvillas olimpiskajām spēlēm transportēja ar busu, kamēr citas valstīm tādas problēmas nebija, jo viņi varēja savu tehniku Francijā nogādāt ar lidmašīnu. Tehnika neapšaubāmi allaž ir bijusi viena no galvenajām lietām ledus sporta veidos. Albērvilas spēlēs vēl nebija stingru tehnikas ierobežojumu, kas izteiktas priekšrocības deva Vācijas, Šveices un citām bagāto valstu izlasēm, kas varēja testēt dažādas slieces labāko rezultātu sasniegšanai.

"Šeit ir labs piemērs, kur ir cilvēks ar savu mašīnu. Abiem ir jābūt augstākajā līmenī, lai uzrādītu labākos rezultātus," teica Ullis.

Ullis nešaubās, ka Latvijai iespējas 1992. gadā nebija tik labas kā citām sporta lielvalstīm. Arī treniņu plānu sastādīšana, lai labāko rezultātu sasniegtu īstajā brīdī, pirms 30 gadiem bija citā līmenī.

Kā sporta ārsts Ullis Latvijas delegācijā bija arī 1992. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Barselonā un 1994. gada ziemas spēlēs Lillehammerē, bet Albērvillas notikumi ir izpelnījušies Latvijas sportā īpašu vietu.

Kad 1992. gadā Albērvilā arēnā iesoļoja Latvijas delegācija, atskanēja informatora teksts: "Ar atgriešanos mūsu vecie un jaunie draugi! Sveicam Latviju atkal kā valsti!" – šī frāze spilgti atspoguļo tā gada olimpisko spēļu jēgu Latvijas olimpiešiem un tautai kopumā.

Olimpiskajā komandā pieredzējuši meistari un jauni amatieri

"Gan ziemas, gan vasaras olimpiskajās spēlēs Albērvilā un Barselonā komandas sastāvs bija interesants – to veidoja gan olimpiskie čempioni Jānis Ķipurs, Afanasijs Kuzmins, Ivans Klementjevs, gan medaļnieks Zintis Ekmanis un papildus bija vesels saraksts ar tādiem dalībniekiem, kuri nekad mūžā nebūtu tikuši uz spēlēm, ja Padomju Savienība turpinātu pastāvēt – viņi pēc saviem sniegumiem nebija ne tuvu izlašu sastāviem. Bet tas jau bija pats aizraujošākais tajā visā – tāda bija tā mūsu atgriešanās tolaik – forša, īsta un savā ziņā arī romantiska," uzsvēra Ernštreits.

"Manuprāt, tas ir tāds sava veida padomju laika uzskats – ja nedabū medaļu, ko tad vispār brauc uz olimpiskajām spēlēm. Arī mūsdienās ir cilvēki, kas tā uzskata. Bet tagad, studējot 1992. gada spēļu rezultātus, saprotu, ka absolūti nebija slikti toreizējie rezultāti," atzina Ernštreits. "Tikai pateicoties saviem veco laiku kontaktiem, spēlētāji varēja gatavoties startam, nemaz nerunājot par pārējām lietām, kas bija jānodrošina.

"Apmēram 80% mūsu sportistu gan ziemas, gan vasaras olimpiskajās spēlēs tajā gadā bija ar rezultātu dalībnieku skaita pirmajā pusē.

Piemēram, Oļegs Maļuhins, kurš startēja 94 dalībnieku biatlonā, ieguva 13. vietu – normāls rezultāts. Augstākās vietas ieguva kamaniņu braucēji Anna Orlova – 11. vietu – un Aivars Polis kopā ar Robertu Suharevu – 11. vietu."

Režisors Ernštreits gan brīdina, ka "Atgriešanās olimpiāde" nav sporta filma faniem. Tā ir iespēja neatkarības atgūšanas stāstu caur sportu izdzīvot vēlreiz. Filmā izmantoti daudzi kino hroniku un dokumentālo filmu materiāli. Strādājot pie filmas, bijis pirmreizīguma kārdinājums, un kuram žurnālistam gan nav ambīcijas būt pirmajam! Uļļa materiāls deva šādas iespējas. Filma ir pirmais vēstījums par zīmīgu laiku un notikumiem pirms trim gadu desmitiem – neitrāls skats no malas, nevis kādas organizācijas pasūtīts vai iniciēts.

"Filma palīdzēs izdzīvot sajūtu, ko vispār tajā laikā nozīmēja ieraudzīt karogu, ko nozīmēja brīdis, kad karogs tika uzvilkts mastā. Mūsdienās ir ļoti, ļoti grūti dabūt tādas izjūtas kā tolaik – daudz kas ir mainījies, daudzas vērtības ir mainījušās, mēs esam izšķīrušies, kur nu kurais. Nav vairs tā naivuma un patiesuma cilvēku acīs, kāds bija toreiz," atzina Ernštreits. "Ir atsevišķi momenti, kad, protams, varam noķert patriotisma stīgu, kad ir kādas sporta sacensības vai citas kopā sanākšanas, tā ir tā labā ziņa. Bet apstākļi ir krietni mainījušies.

"Toreiz nevienam nebija privātīpašums, savs dzīvoklis vai privāta zeme, katram bija savas shēmas, kā izdzīvot, varbūt kādam bija savas pazīšanās un veidi, kā dabūt kaut ko vairāk. Tā laika cilvēku apziņā bija lielāks ideālisms par to, kā varētu būt.

Ticu, ka filma daudziem tā laika lieciniekiem uzjundīs tās sajūtas un iekustinās arī mūsu prātos apziņu par to, kā bija tolaik un kur esam tagad – man liekas, tas būs forši."

Strādājot pie filmas, Dāvidam brīžiem uznākusi depresīva noskaņa – kā montāžas režisore Inese Kļava tiks galā ar materiālu, kura filmēšanā viņa nav piedalījusies un stāsta tapšanu uz papīra sākotnēji nav redzējusi. Bet bažas izrādījās veltas, un Dāvids saka: "Inese ir īsts zvērs". Sadarbība abiem izvērtās nevainojama – katram strādājot savā galā, izdevies atrast labākās "rozīnītes" un saķert laika sajūtu, bet gala vērtējums būs skatītāju ziņā.