Latvijas izlasē rezultatīvākais spēlētājs pasaules čempionātā Rihards Bukarts saņem tik daudz ielūgumu uz dažādiem pasākumiem, ka viņam ir sarežģīti visiem atsaukties. Bronzas medaļu Rihards allaž tur kabatā, jo līdzjutēju pieprasījums pēc svētku turpinājuma arvien ir milzīgs. Uzbrucējs atzina, ka iepriekš tādu atsaucību nav izjutis, taču izlasei nav arī bijis tik lielu panākumu, ar ko palepoties.
Viens no izlases treneriem Artis Ābols grandiozajā komandas sagaidīšanā sajutis, ka savā ziņā ir izredzēts, ko tādu piedzīvot. Treneris izbaudījis prātam neaptveramas emocijas, tādēļ par pamatotu uzskata komandā vairākkārt pieminēto salīdzinājumu ar kosmosu.Hokejistiem pašiem gribas pagarināt svētkus un arī ļaut līdzcilvēkiem tos izbaudīt.
Izcīnītās medaļas treneri un hokejisti allaž nēsā līdz, bet ne tādēļ, lai lielītos, bet vēloties dot iespēju visiem ar to nofotografēties un izbaudīt, paskaidroja Ābols. Izlases kolektīvs vēlas dalīties ar līdzjutējiem, jo fani bija tie, kas dzina uz priekšu, un iekļūšana medaļniekos nav tikai komandas nopelns, uzsvēra treneris.
Par būtisku faktoru veiksmīgajam čempionātam Ābols uzskata grupas spēļu norisi Latvijā, kur komanda pēc necila sākuma ieguva pārliecību par sevi
un sagādāja pozitīvām emocijām bagāto turnīra noslēgumu. Ābols uzsvēra, ka nav ko kautrēties no tā, ka acīs sariesās asaras.
Savukārt Rubīns atzina, ka jau iepriekš bija vēlējies ko tādu noteikti piedzīvot un viņu vēl arvien brīžiem pārņem emocijas, liekot apraudāties. Aizsargs gan lēš, ka vēlreiz tikt līdz tādam piedzīvojumam būs ļoti grūti.
Rubīns uzteica komandas mikroklimatu, kas šoreiz bijis pozitīvi atšķirīgs un viņu komandā labi sagaidīja pēc ierašanās no Ziemeļamerikas. Kristiānu iedrošinājusi arī Harija Vītoliņa uzruna, kurā galvenais treneris paudis pārliecību par izlases spēku, sakot, ka komanda čempionātā uzvar visus pretiniekus. Trenera pārliecība deva spēkus arī Rubīnam, kurš izlasē debitēja iepriekšējā galvenā trenera Boba Hārtlija vadībā.
Spēlētāji viens otram ticēja un nebaidījās kļūdīties, kas ļāva tuvināt uzvaras.Valstsvienībā Rubīns šoreiz pārliecinājies, ka komanda laukumā gāja uzvarēt, nevis nezaudēt.
Par ceļu līdz bronzas godalgām komanda būtu pelnījusi kādu nelielu dokumentālo filmu, uzskata Bukarts. Viņš uzsvēra, ka ceļš līdz medaļām nebija viegls, jo vēl pārbaudes spēlēs tika zaudēts Polijai un Lielbritānijai, bet čempionātu izlase sāka ar diviem zaudējumiem. Taču Latvijas izlase turnīra gaitā ļoti progresējusi un spēlē par 3. vietu uzvarēja nevis tādēļ, ka amerikāņi būtu vāji, bet gan latvieši spēcīgi.
Ja čempionāta startā komanda bija kā kautrīgie latvieši, tad beigās jau ar lielu lepnumu bija gatavi izaicināt jebkuru,
sacīja Bukarts.
Viņš izcēla, ka bija svarīgi gūt uzvaru pār ASV, kas ir hokeja lielvalsts.
Savukārt uzvarā ceturtdaļfinālā pār zviedriem Bukarts saskata arī "Arēnas Rīga" pieticīgākās ledus kvalitātes lomu. Zviedri nav varējuši savaldīt ripu uz grubuļainā ledus, bet Latvijas hokejisti pie tā jau bija pieraduši, un vēlāk pašiem uz labāka ledus Somijā jau bijis vieglāk spēlēt.
Par svarīgu panākuma atslēgu Bukarts uzskata arī lieliski sabalansēto treneru kolektīvu. Ar Raimondu Vilkoitu spēlētāji varējuši no sirds parunāties, bet Artūrs Irbe gluži kā psihologs stāstījis savas NHL karjeras stāstus un palīdzējis atslābināties. Arī Peteri Nummelins devis savu artavu komandas pareizam noskaņojumam, savukārt Lauris Dārziņš vēl saglabājis sevī spēlētāja garu, un tas ļāvis hokejistiem ko pačīkstēt viņam uz auss un sadzirdēt atbildi, ka gan jau viss būs normāli.
Bukartam turnīrā patika Vītoliņa mērenība spēļu video analizēšanā.
Tieši uzsvars uz video uzbrucējam nepatika iepriekšējā galvenā trenera Hārtlija vadībā. Uzsvars analīzē uz kļūdām radījis bailes spēlēt ar ripu, un hokejisti vairāk centušies tikai nospēlēt droši. Bukarts gan uzsvēra Hārtlija ļoti nozīmīgo ieguldījumu izlases attīstībā un milzu soli uz priekšu.
Ābols piebilda, ka katram trenerim ir sava filozofija. Ja Hārtlijam 80% treniņu laika bija veltīti komandas spēlei bez ripas, tad Vītoliņam 80% ir par spēli ar ripu.
Jau pēc uzvaras pār Šveici, kas ļāva sasniegt ceturtdaļfinālu, Bukarts sajutis nelielu eiforiju, bet pēc uzvaras pār zviedriem vispār vairs nav varējis aizmigt. Pat nedēļu pēc čempionāta beigām Rihards arvien jūt emociju uzplūdus, un viņš apraudājies, noskatoties sociālajos medijos lidmašīnas stjuarta video, kurā atgādināts, cik milzum daudz cilvēku Rīgā sapulcējušies hokejistu veikuma dēļ.
Hokejs ir emociju un kļūdu spēle, bet bez līdzjutēju atbalsta diez vai tā medaļa Latvijai būtu,
atzina Ābols. Neveiksmīgais turnīra sākums, pēc viņa teiktā, paniku neizraisīja, lai arī pirmos četrus periodus čempionātā komanda bija apjukusi. Toties pēdējās divās trešdaļās jau spēlē pret slovākiem bija pavisam cits sniegums, un kopīgais komandas darbs ļāva puzlei pareizi salikties. Ābols uzsvēra, ka komandā nebija kādu dažu vilcēju, kamēr citi būtu tikai klātesoši, jo turnīra gaitā ikvienam bija savs devums.
Tiekoties ar lieliem un maziem atbalstītājiem, hokejisti gūst arī iepriekš nepiedzīvotu pieredzi. Spēlētāji ir gan parakstījuši šķīvīšus bērnu slimnīcā, gan atstājuši autogrāfu uz piecu eiro banknotes.
KONTEKSTS:
Latvijas hokeja izlase pasaules čempionātu 28. maijā Somijas pilsētā Tamperē noslēdza ar uzvaru spēlē par 3. vietu, pagarinājumā pārspējot ASV valstsvienību, un pirmo reizi izcīnīja medaļas.
Nākamajā dienā valstsvienību pie Brīvības pieminekļa Rīgā sveica, pēc dažādām aplēsēm, 30-50 tūkstoši sajūsminātu līdzjutēju.
Latvijas hokeja izlases uzvarētā spēle ceturtdaļfinālā pār Zviedriju kļuva par pēdējos 9 gados televīzijas ekrānos skatītāko sporta pārraidi.