Indriksons uzsvēra, ka pats galvenais ir padarīt Latvijas futbolu par Latvijas vadošo sportu. “Tas izdarāms, manuprāt, tikai vienā ceļā – jāpaceļ nacionālās izlases rezultāti,” tā pauda pašreizējais LFF prezidents.
Savukārt Kļaviņa vīzija ir šāda: “Mums ir jāpanāk, ka astoņu-desmit-divpadsmit gadu laikā filozofija būtu pilnībā mainīta, lai mēs sagatavotu tehniskus, labi fiziski sagatavotus spēlētājus, kas spētu spēlēt, uzsveru, spēlēt futbolu. Nevis traucēt otrai komandai spēlēt.”
Abi kandidāti uzsvēra, ka ir tikušies ar vairumu no LFF 104 biedriem un aci pret aci izrunājušies, mēģinot izprast vajadzības un nepieciešamības.
Kļaviņš uzsvēra, ka vēlas dot katram LFF gadā 5000 eiro lielu finansējumu un neprasīt no jaunatnes futbola klubiem rezultātus.
“Mēs restrukturizēsim budžetu, viennozīmīgi, vispār nav divu šaubu. Ne tāpēc, ka Krišjānis Kļaviņš apsolīja 5000, bet tāpēc, ka šī starpība starp šiem vadošajiem naudas saņēmējiem un ēdējiem, tiem, kas tur ir reģionos, tā ir kliedzoši netaisnīga un ļoti liela. Apmēram 100 reizes,” tā pauda Indriksons.
Aktuāls ir haļļu jautājums. Kļaviņš piedāvā variantu celt pārvietojamās, piepūšamās halles, kuru izmaksa ir 250-300 tūkstoši eiro. “Manas uzvaras gadījumā halles parādītos Ventspilī, Liepājā, Jelgavā, Daugavpilī, Rēzeknē un Valmierā,” norādīja prezidenta kandidāts.
Taču Indriksons norādīja, ka šāds projekts bez valsts atbalsta nav iespējams. Viņš uzsvēra, ka ir nepieciešamas bāzes vietas tajās pilsētās, kur spēlē virslīgas klubi, un tur, kur attīstās bērnu futbols.
Runājot par stadioniem, ass bija Kļaviņš: “Šo afēru, kas ir Latvijas Universitātes stadions, tā ir kārtējā afēra slēptai privatizācijai, kā tas bija ar “Skonto” stadionu un vēlāk ar Ķeizarmeža sporta bāzi Rīgā. Mēs iesaldējam un nepabeidzam.” Savukārt Indriksons norādīja, ka Barona ielā plānotais stadions ir lēts, un to varot novērtēt eksperti. Kā arī norādīja, ka šajā projektā neesot nekādu slēptu shēmu.
Uz jautājumu, vai ievēlēšanas gadījumā Indriksons ir gatavs nākamos četrus gadus būt LFF prezidents, viņš norādīja, ka nē, un apsolīja jau kongresā iepazīstināt ar sava darba turpinātāju.
