Uz slēpēm sniega labirintos. Intervija ar ziemas orientieristu Raivo Kivlenieku

Ziemas orientēšanās ir izturības sporta veids, kas apvieno orientēšanos un distanču slēpošanu, bet Latvijā tā popularitāte gadu gaitā ir tieši proporcionāla laikapstākļu sagādātajiem sniega krājumiem.
 

Māris Bergs: Ar ko ziemas orientēšanās atšķiras no klasiskās orientēšanās?

Pirmkārt, viss notiek uz slēpēm. Tā kā sacensības notiek slēpojot, tā ir pa konkrētu trašu tīklu. Tā vairāk ir tāda kā orientēšanās pa labirintu.

Trašu tīkls – tās ir iebrauktas sliedes mežā vai kaut kas cits?

Jā, principā ir tā pati orientēšanās karte, var būt jebkāds apvidus, bet pamatā izmanto vietas, kur ir jau esošas distanču slēpošanas trases un slēpošanas stadioni. Papildus tam tiek izdzītas šaurākas vai platākas trases arī mežā, lai trašu tīkls būtu biezāks. Pamatā pārvietojies stumjoties, bet pa platajām trasēm var slēpot arī slidsolī.

Biežāk sanāk slēpot klasiskajā solī vai slidsolī?

Mums ir brīvais solis, izmantojam to pašu slidsoļa inventāru, kādu lieto biatlonā vai distanču slēpošanā. Tikai šaurajās trasēs sanāk tīra stumšanās.

Kas ir šaurās un platās trases? Cik tās ir atšķirīgas?

Platās ir iebrauktas aptuveni 5 metru platumā. Šaurās ir apmēram metru platas un tās ir izdzītas ar sniega motocikliem.

Iepriekš teici, ka daļa trases parasti ved caur slēpošanas stadionu. Kāds ir ierasts reljefs pārējā distancē?

Tas ir atkarīgs no tā, kurā valstī vai reģionā sacensības organizē.

Primārais nosacījums ir dabiskais sniegs, bez tā nekas nevar notikt.

Līdz ar to lielākā daļa pasaules reģionu atkrīt. Tas nozīmē, ka mēs to pamatā darām Skandināvijā, Āzijā vai kalnos Eiropā. Attiecīgi kalnos reljefs, protams, ir krietni smagāks, bet distances - izaicinošākas.

Kur bijušas smagākās sacensības Tavā karjerā?

Ir bijis daudz dažādu sacensību ar interesantiem piedzīvojumiem. Vienas no tām Francijas Alpos, aptuveni 2000 metru virs jūras līmeņa. Tur bija tāda migla, ka sev apkārt varēji redzēt kāda metra attālumā. Slēpju galus bija grūti saskatīt. Tad process bija ne tikai sarežģītāks, bet arī krietni bīstamāks. Apkārt bija klintis, tāpēc bija grūti. Tīri fiziski smagākās varētu būt sacensības Krievijā aiz Urālu kalniem, kur garā distance ir pa kalniem.

Slēpojot šādās sacensībās, var apmaldīties vai tas nav iespējams?

Nodarbojoties ar orientēšanos, vienmēr ir iespējams apmaldīties.

Zināmā mērā mums ir vienkāršāk, jo ir trases, pa kurām pārvietojamies. Līdz ar to nav tā, ka kaut kur varētu galīgi pazust.

Stāstīji par iedzītajām trasēm, bet vai ir atļauts slēpot pa taisno pāri mežam?

Protams! Tas arī apgrūtina distances gaitā plānot visu procesu, kā labāk veikt maršrutu. Sniega kondīcija bieži vien ir ļoti dažāda – var būt daudz sniega, maz sniega, var būt sērsna vai vēl kaut kas. Jau laicīgi jāparedz, kur varētu būt kaut kādi īsākie ceļi. Varbūt kāds no iepriekšējiem dalībniekiem kaut ko jau ir nogriezis pa taisno. Tas viss distances gaitā ir jānovērtē. 

Uz kāda sniega ir vislabāk slēpot orientēšanās sacensībās?

Protams, visforšāk ir, ja nesen svaigi sasnidzis sniegs, tas ir mīkstāks tādā kā pūdera veidā. Tad tas process ir visbaudāmākais, bet gadās visādi.

Orientēšanās sacensībās daļa procesa ir kartes un kompasa lietošana. Skrienot rokas ir brīvas un to darīt ir vienkāršāk. Kā to paveikt ziemas orientēšanās sacensībās, kad rokās vēl ir slēpju nūjas un cimdi?

Kompasu mēs neizmantojam, jo pamatā ir trašu tīkls.

Ja seko trašu tīklam, kompass principā nav vajadzīgs. Kartei ir speciālas planšetes, kuras lietojam. Tad tā vairs nav tāda problēma.

Kā notiek atzīmēšanās kontrolpunktos?

Jau kādu laiku nekur nav jāapstājas, ir elektroniska atzīmēšanās sistēma, kas kontrolpunktā reaģē metra vai divu metru rādiusā ap punktu. Viss, kas nepieciešams, ir pietuvināt roku. Kādā lielākā nobraucienā vari braukt garām ar 50-60 kilometriem stundā, bet atzīme tiks izdarīta.

Distanču slēpošanā ir disciplīnas, kurās sportisti maina slēpes sacensību laikā. Jums arī ir šāda iespēja vai visas sacensības aizvadāt ar vienu komplektu?

Tas ir atrunāts noteikumos. Garā distance parasti ir vairākos apļos, kas katru reizi iet cauri stadionam. Tad par slēpju mainīšanu vienojas – ir bijuši čempionāti, kad var mainīt. Tad uz distanci sagatavo, teiksim, trīs slēpju pārus. Garā distance parasti ir apmēram 30 kilometri. Ja slēpes sagatavotas perfekti, tad aptuveni 10 kilometriem pietiek.

Tikko pieminēji garo distanci, bet kādās vēl distancēs norit sacensības?

Ir sprints, vidējā, garā un stafete. Sprintā uzvarētāja rezultāts parasti ir ap 15 minūtēm, bet kilometri var būt dažādi – no trīs līdz astoņiem kilometriem apmēram. Vidējā distancē uzvarētāja rezultāts ir 35-40 minūtes, bet garajā distancē - apmēram pusotra stunda.

Distanču garumi ļoti atkarīgi no apvidus. Ja ir lieli kalni, kilometru būs mazāk, savukārt, ja distance ir ātrāka, tad arī kilometru būs vairāk.

Parasti vidējā distance ir apmēram 10-15 kilometri, bet garā kādi 25-30 kilometri.

Cik daudz laika pirms sacensībām pavadi, iesmērējot un gatavojot slēpes?

Braucot uz čempionātiem, mums līdzi brauc cilvēki, kas par to visu rūpējas un gatavo, tāpēc sportistam ar to nav jānodarbojas. Attiecīgi vadošās nācijas tam velta vairāk laika un uzmanības. Viss atkarīgs no tā, cik nopietni pieiet. Visaugstākajā līmenī tas ir ļoti laikietilpīgi, uz vienu sportistu strādā 2-3 cilvēki, kuri to vien dara, kā gatavo slēpes. Mums tā nav, jo nav arī tik daudz sacensību, tāpēc nav tik dārgi vai sarežģīti.

Šis nav starp pašiem populārākajiem ziemas sporta veidiem. Kā nonāci līdz dalībai ziemas orientēšanās sportā?

Sportā esmu, kopš sevi atceros. Man vecāki arī nodarbojās ar orientēšanās sportu, līdz ar to tajā visā biju iesaistīts no agras bērnības.

Nodarbojos gan ar orientēšanos, gan slēpošanu.

Ir bijis piedāvājums nodarboties ar biatlonu, tas varbūt nāca nedaudz par vēlu, bet studiju gados izmēģināju spēkus arī tur. Katrā ziņā tas ir tāds kompromisa risinājums, ja tu neesi tīri profesionāls sportists, tev tik un tā ir iespēja startēt slēpošanas sacensībās un parādīt sevi uz pasaules fona.

Cik daudz cilvēku Latvijā nodarbojas ar šo sporta veidu?

Tas ir ļoti atkarīgs no ziemām. Kad pirms pāris gadiem vēl bija 3-4 stabilas ziemas pēc kārtas ar sniegu un sacensībām, bija diezgan daudz dalībnieku, regulāri startēja apmēram trīs simti. Šobrīd, protams, ir krietni mazāk. Sacensībām pārsvarā gatavojas tikai tie, kuri brauc uz kādiem starptautiskiem čempionātiem. Dalībnieku pulks daļēji pārklājas ar tiem, kuri vasarā skrien orientēšanos. Ziemā kādreiz parādās kāds no slēpotājiem vai kāds bijušais biatlonists.

Slēpošana pati par sevi ir ļoti laba treniņmetode. Kā savām sacensībām gatavojaties jūs?

Augsta līmeņa sportistiem gatavošanās process ir nepārtraukts un jātrenējas visu gadu. Tas nekas, ka čempionāts ir varbūt nedēļu gadā, jātrenējas visu gadu. Atšķirībā no parastās slēpošanas mūsu sportā uzsvars vairāk ir uz rokām un ķermeņa augšdaļu. Kā jau teicu, mums ir šaurās trases, kur tikai stumies. Tas vairāk pielīdzināms slēpošanas maratoniem, kur pārsvarā tiek izmantota šī tehnika.

Pārsvarā viss ir līdzīgi kā slēpotājiem – vasarā skrienam un trenējamies ar rollerslēpēm, ejam uz svaru zāli, peldam.

Ziemā, protams, slēpošana.

Šī ziema ir pilnīgi nepiemērota jebkāda veida slēpošanai. Kā Tu sadzīvo ar šiem laikapstākļiem?

Mēs izmantojam iespējas braukt trenēties uz ārzemēm, cik vien ļauj laiks. Šogad esmu aizvadījis kādas četras vai piecas nometnes ārzemēs. Cenšos miksēt treniņprocesu no slēpēm uz rollerslēpēm. Man tas ir vienkāršāk, jo es uz slēpēm esmu izaudzis, bet junioriem tas varētu būt mazliet sarežģītāk. Ja slēpju izjūta un tehnika nav iedzīta vēl agrā bērnībā, tad tas, protams, ir liels zaudējums.

Pasaules čempionāts šogad bija ieplānots Madonā, droši vien šo notikumu gaidīji ar milzīgu nepacietību?

Jā, gaidīju, bet man tas neko radikāli nemaina. Čempionāts paliek čempionāts, neatkarīgi no atrašanās vietas tam ir jāsagatavojas.

Kā sagatavoties šīgada čempionātam, ja tas tika pabīdīts gandrīz mēnesi uz priekšu? Droši vien visu gatavošanos biji pakārtojis konkrētiem datumiem, bet te vēl pāris nedēļas klāt…

Šosezon tas neko īpaši nemaina un, visticamāk, distancēs netiks uzrādīti paši labākie rezultāti sliktās ziemas dēļ. Mums

paveicās, ka pēdējās divas nedēļas Madonā bija uzpūsts mākslīgais sniegs, kur notika Latvijas čempionāts distanču slēpošanā, tāpēc izdevās aizvadīt pāris startus.

Cik būtiski jums ir atrasties uz sniega un slēpot?

Principā tas ir svarīgākais, ja runājam par augstvērtīga rezultāta sasniegšanu. Orientēšanos var apgūt vēlākā vecumā un īsākā laikaposmā. Ja domājam par perfektu izpildījumu, tur, protams, ir jāstrādā ļoti daudz, bet slēpošana ir sarežģītākais. Te ir jābūt labākai slēpju izjūtai, līdzsvaram un akrobātikai. Teiksim,

TOP līmeņa ziemas orientieristi ar distanču slēpēm met salto, lec pāri tramplīniem un dara citas trakas lietas.

Tā ir komponente, kurā mēs zaudējam, jo mums nav tik daudz laika un iespēju, lai sagatavotos akrobātikai uz slēpēm. Tā kā nianšu ir ļoti daudz – ne tikai fiziskais un slēpošana, bet ir arī akrobātika un vēl arī karte…

Kāpēc šajās sacensībās nepieciešamas akrobāta dotības?

Slēpju akrobātika nepieciešama, jo ir šaurās trases un tās ir kalnos. Trašu tīkls tādā apvidū parasti ir ar asiem, neparedzamiem līkumiem, kā arī straujiem, ļoti tehniskiem nobraucieniem.

Cik sacensībās šogad ir izdevies nostartēt?

Man ziemas orientēšanās sacensībās šogad nav izdevies piedalīties, bet pārējā komanda to ir darījusi Skandināvijā. Es par to pārāk nesatraucos, jo ar orientēšanos esmu izaudzis. Uzskatu, ka tā man nebūs lielākā problēma.

Kas tad būs problēma?

Sliktās ziemas dēļ slēpošana ir ne tajā TOP līmenī, ja salīdzinām ar labākām ziemām.

Līdz ar to arī orientēšanās varētu nebūt pašā labākajā līmenī, taču nav tā, ka kāda no tām komponentēm kristu ārā.

Pasaules čempionāts šogad būs Zviedrijā – iepriekš jau esi slēpojis šajā apvidū?

Jā, Zviedrijā bijušas daudzas sacensības un daudzu gadu garumā, bet konkrēti šajā vietā neesmu startējis. Bet tas apvidus kopumā ne ar ko būtisku nav atšķirīgs no tā, kas bija sacensībās pagājušogad.

Kurā no distancēm pats juties gatavs uzstādīt vislabāko rezultātu?

Līdz šim tā viennozīmīgi ir bijusi garā distance. Šajā sportā ir pavadīti daudzi gadi, daudz stundu treniņos, tāpēc iekrātā bāze dod rezultātu. Garajā distancē parasti arī ir vismazāk pārsteigumu, jo tur ir grūtāk pieļaut kaut kādas nejaušas kļūdas. Teiksim,

sprintā kļūdīties ātrumā ir daudz vienkāršāk un tas maksā daudz vairāk attiecībā pret distances garumu.

Kuras nācijas ir visstiprākās?

Protams, tās ir valstis, kurās ir vairāk sniega – Skandināvija, Krievija un Alpu reģiona valstis.

Kādas saskati Latvijas cerības izcīnīt augstas vietas?

Domāju, ka jauniešiem tas ir pa spēkam. Komanda trenējās, arī fiziski gatavojas. Viņi ir aizvadījuši orientēšanās treniņus uz sniega un arī sacensības. Jā, apstākļi nav labākie, bet arī citiem tie nav labāki, līdz ar to redzēsim, kāds būs spēku sadalījums sacensībās.