Ozoliņam gatavošanos sarežģīja veselības likstas, bet tas nemainīja viņa plānu Rīgas maratonā mērot garāko klasisko skriešanas distanci. Smagākais pārbaudījums 49 gadus vecajam skrējējam bija distances pēdējā ceturtdaļa.
"32., 36., 38. kilometrā gribējās raudāt, goda vārds," teica Ozoliņš. "Jo pēdējā nedēļa bija ļoti sarežģīta un nezināju pat, vai spēšu noskriet maratonu."
Vairāki Sandim nepazīstami līdzskrējēji no starta līdz apmēram 36. kilometram turējās ar viņu kopā un viens otram palīdzēja noturēties. "Liels paldies puišiem, nezinu, kā viņus sauc, bet mēs noskrējām ļoti ilgu laiku kopā. Prieks, gandarījums ļoti liels," uzsvēra Ozoliņš.
Finišā Sandis pat nejutās īpaši noguris, bet pieļāva iespēju, ka īstās pēcmaratona sajūtas vēl tikai sekos pēc neilga laika.
No sākotnējiem plāniem noteikta rezultāta sasniegšanā Ozoliņš veselības sarežģījumu dēļ atteicās, un viņš pateicas fizioterapeitam Arnim Noveičukam par palīdzību, bez kuras tālāk par gatavošanos nez vai būtu ticis. Ozoliņš bija patīkami pārsteigts par savu rezultātu - trim stundām, 34 minūtēm un 20 sekundēm, jo distanci viņš sācis ļoti konservatīvā tempā, par galveno uzdevumu nosakot tikšanu līdz finišam.
Ozoliņš neslēpa, ka pēc finiša emocijas jūtu uzplūdā uzbangoja gan pašam, gan sievai, kas juta līdzi.
"Re, kur viņa [sieva] stāv, raud, un es pats raudu... viss baigi forši," smaidot teica Ozoliņš. "Nezinu kāpēc, bet asaras nāk, un nevari saprast kāpēc. It kā noskrējis tikai maratonu..."
Ozoliņš atturējās apgalvot, ka noteikti skries vēl kādu maratonu, bet pieļāva iespēju, ka tas varētu arī notikt.
Jau vēstīts, ka dažādās "Rimi" Rīgas maratona distancēs svētdien piedalījās vairāk nekā 17 000 skrējēju. Ozoliņš bija viens no 1038 dalībniekiem, kas pieteicās klasiskajai maratona distancei.