Šļūka sarunā Latvijas Radio pastāstīja, ka seko lielajiem pasaules sporta notikumiem hokejā, basketbolā, futbolā un olimpiskajās spēlēs, dažkārt sporta pārraidēm paliekot darba fonā. Paretam karikatūrista uzmanību piesaista arī citi notikumi, bet ir jānotiek kam īpašam, lai tas tiktu atainots zīmējumā un ieraudzītu dienasgaismu.
Idejas Šļūkam rodas dažādās dzīves situācijās un nereti aizmirstas, ja tās uzreiz neuzskicē. Karikatūrists telefona lietotnē var aptuveni ieskicēt plānu ar pāris līnijām, bet pārsvarā kompozīciju pieraksta vārdos, kas citiem neko daudz nepaskaidrotu.
Vērtējot paša zīmētās kolorītās personības, Šļūka pirmo nosauc bijušo Latvijas Hokeja federācijas prezidentu Kirovu Lipmanu, bet uzreiz pēc tam piemin arī basketbolista Valda Valtera 32 kilogramu svaru bumbu,
kas savulaik izdevumā "Sporta avīze" bija bieži atrādīts rekvizīts. Cilvēki joprojām atceras sen zīmētas karikatūras, lai arī tās tapušas gana sen, atzīst Šļūka.
"Droši vien, ka Lipmans pēc skaita būtu visvairāk," savu sporta karikatūru klāstu izvērtēja Šļūka. "Vienīgi es esot vienu būtisku kļūdu pieļāvis, jo viņam ir mutē visi zobi, nevis kā es zīmēju. Kad sāku viņu zīmēt, bija melnbalta bilde, viņš tur smaidīja, un kaut kā izskatījās, ka zobu rinda tāda retāka. Tā tas iegājās."
Šļūka savulaik vēl "Sporta avīzē" vairāk zīmējis Armanda Pučes un Ērika Strausa idejas. Tagad Šļūka saskata, ka viņa zīmēšanas stils ir mainījies ar taisnākām un drošākām līnijām. Mainījušies arī darba instrumenti, bet pamata lietas karikatūrās arvien ir nemainīgas, uzsvēra Šļūka. Viņa zīmējumi ir bijuši dažādi, bet autors priecājas, ka Latvijā karikatūrists var izpausties diezgan brīvi, un sportā jo īpaši. Gatis piebilst, ka Latvija nav Anglija, kur kāda karikatūra par futbola tēmu varētu izraisīt kāda kluba fanu kāri pēc linča tiesas.
Klasiskā mākslas izglītības ceļā Šļūka no bērnu mākslas skolas nonāca līdz Mākslas akadēmijas absolvēšanai un pašlaik vienlīdz daudz zīmē gan ar zīmuļiem, gan digitālajā planšetē.
Zīmēt Šļūka var jebkurā vietā, ja vien līdzi ir vajadzīgie instrumenti, bet ērtāk, protams, jūtas mājās pie galda.
"Ir iesākts pie galda, turpināts mašīnā, ne braucot [pie stūres], protams," paskaidroja Šļūka. "Dažreiz tās karikatūras paliek atmiņā, kuras esi zīmējis nestandarta situācijās."
Vai zīmēt uz papīra vai planšetē, Šļūka izlemj atkarībā no idejas, arī paturot prātā, ka varbūt mājās sāktu darbu vēlāk būs jāturpina kur citur. Tādā gadījumā priekšroka ir planšetei. Citreiz zīmējums top uz papīra un vēlāk apstrādāts datorā.
"Atkarīgs no idejas, un lai pašam ir interesanti," savu darbarīku izvēli paskaidroja karikatūrists. "Negribu palikt tikai digitāls vai tikai uz papīra. Visu laiku zīmējot digitāli, ir savi plusi un savi mīnusi. Vari vienmēr visu ērti izdzēst, bet, kad pierodi pie tā pārāk daudz, tad atkal uz papīra vairs nevari pazīmēt, jo nav iespēja kaut ko nospiest un izdzēst."
Dažreiz Šļūka izdomā ideju, bet laika trūkuma dēļ jāzīmē steigā. Viņš gan neslēpj, ka
ierobežojums laikā disciplinē, un beztermiņa darbi ir tie, kas atliekas arvien tālāk un pārsvarā nekad netiek izpildīti.
Autors rēķinās, ka tukšu vietu nedrīkst atstāt, turklāt stresā nereti pēdējā brīdī pat rodas labas idejas.
Šļūkas aprīkojuma arsenālā ir 120–150 krāsu zīmuļu.
"Var likties, priekš kam tik daudz vajag, bet, kad zīmē, vienalga atradīsies, ka vajadzēs vēl kādu," nepieciešamību pēc tik daudz krāsām paskaidroja karikatūrists. "Pustoņi ir visvairāk, ļoti košas krāsas – spilgti rozā – tikpat kā vispār netērējas, bet brūnganie, zilganie toņi iztērējas, un ir jāpiepērk kaut kas vietā."
Krāsu zīmuļus Šļūka diez cik daudz neasina, bet skicējamo zīmuli gan tur asu.
Savulaik viņam bija iegādāti trīs zīmuļu komplekti darbam mājās, redakcijā un laukos. Tagad tas ir kļuvis par pietiekamu krājumu labam laikam un arī labs ieguldījums, jo zīmuļu cena nepārtraukti aug. Turklāt Gata iecienītā zīmola zīmuļus kopš Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības iegādāties ir kļuvis daudz sarežģītāk.
Šļūka saskata, ka karikatūras cilvēkiem patīk un tiek novērtētas, bet dažādu izdevumu redaktori pasaulē nereti no tām labprātāk atsakās, lai būtu mazāk problēmu. Mediju izvairīšanos no skaidra viedokļa paušanas Šļūka gan uzskata par nepareizu virzienu, un viņš sagaida, ka pēc laika redakcijās sapratīs, cik neinteresanta ir remdena informācija.
