Ļaunuma iemidzinātie. Valmieras teātra izrādes «Nelabie. Pēc Dostojevska» recenzija

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 10 mēnešiem.

Režisora Elmāra Seņkova izrāde "Nelabie. Pēc Dostojevska" Valmieras drāmas teātrī ir režijas un estētikas ziņā tīrs darbs par cilvēka netīro dabu. Atgādinājums, ka ļaunums allaž ir nomodā, klātesošs.

Ļaunuma arheoloģija

Nēsājot līdzi izrādes apdullinošo pēcsajūtu vairākus mēnešus pēc pirmizrādes birokrātijas radīto Valmieras teātra ēkas drupu ielenkumā, aizvien neatlaidīgāka ir vēlme saprast to, vai cilvēku ļaunu padara citi. Vai tomēr ļaunums iedzimst pašā cilvēkā?

Pēdējie režisora Elmāra Seņkova darbi liecina, ka arī viņu ģeopolitiskā ārprāta ēnā neliek mierā cietsirdības arheoloģija, meklējot to, kur rodas ļaunums un vai maz no tā kāds spēj izbēgt.

Režisors turpina meklēt atbildes, zem režijas lupas palikdams ļaunumu, kurš iestudējumā "Nelabie. Pēc Dostojevska" spēles laukumu apdzīvo vienlaikus ar vienaldzību.

Ļaunumu, tāpat kā pašu nelabo, mākslinieki ir portretējuši jau gadsimtiem ilgi. Piemēram, nīderlandieša Hieronīma Bosa gleznas ir pilnas ar savā ziņā ellišķīgiem neradījumiem, kam neglītuma "vēsturnieka" Umberto Eko vārdiem sakot, piemīt murgaina patstāvība. Turklāt nebūt nav skaidrs, vai šie "neradījumi" nāk no elles vai no nepamanītības pašu vidū. Savukārt Antonēns Arto "Nežēlības teātrī" runā par Bosu kā par to, kurš spējis atklāt psihes tumšo pusi. "[Teātra ideja] iegūst jēgu, tikai pateicoties savai maģiskajai, šausminošajai saiknei ar realitāti un briesmām," ir pārliecināts Arto, kurš no aktiera sagaidīja aktierisku spēju būt personāžam-hieroglifam spēles telpā. Turēt skatītāju trilleriskā, pakāpeniski tulkojamā spriedzē šoreiz cenšas arī Valmieras teātra aktieri, līdz galam neatklājot ne savu skatienu, ne arī rīcības motīvus. Aktieri savas acis ir paslēpuši aiz saulesbrillēm, liedzot ielūkoties to kailajā būtībā, bet varbūt pat drīzāk aizklājot skatienus, kuri ir spējīgi nogalināt.

Tumsas kareivji saulesbrillēs un atlasa pidžamās portretē snaudošu sabiedrību, ko pakāpeniski iemidzina ļaunums.

Izrāde "Nelabie. Pēc Dostojevska"
Izrāde "Nelabie. Pēc Dostojevska"

Pats Fjodors Dostojevskis esot apšaubījis to, ka romāns var veiksmīgi pārtapt iestudējumā. Tomēr romāns "Velni" ("Бесы", 1872) ar tajā esošajiem dialogiem ir dramatizēšanai parocīgs. Eksistenciālisma domātājs Albērs Kamī lugā "Apsēstie" (1959) to jau reiz bija pārcēlis, ieraugot Dostojevska tekstā tukšo cilvēku, kurš uz pasauli raugās caur nihilisma lēcu, nevis caur saulesbrillēm. Pirmo reizi Dostojevska romānu "Velni" Latvijas teātrī dramatizēja un arī iestudēja režisors Pēteris Krilovs ar Daugavpils teātra kursu, teju pirms trīsdesmit gadiem, 1993. gadā kā šī kursa diplomdarbu, par kuru vēl aizvien klīst sajūsminātu aculiecinieku nostāsti. Toreiz režisors Krilovs, romānu "Velni" uzskatīdams, līdzīgi kā Kamī, teju par gaišredzīgu, savu iestudējumu risināja caur fantasma cirka un Vitebskas ebreju mākslinieka Marka Šagāla šķībās vizualitātes prizmu.

No cirka Elmāra Senķova interpretācijai ir palicis vien apļveida spēles laukums, kur Oskars Pauliņš biezajā bezgaismas telpā, tumsā ierāmē okultisku apli ar slaiku gaismas diožu iezīmētām divām avārijas izejām (vai ieejām) šeit iemiesotā ļaunuma ciklā. Cilindriska, simetriski veidota starptelpa iezīmē savā ziņā gaismas un tumsas cīņu, cīņu katram pašam ar sevi. Brīžiem telpu pāršķeļ vientuļš, bet mērķtiecīgs gaismas stars, izgaismojot kādu no varoņiem. Gaisma izsauc varoņus uz atklātu sarunu pašiem ar sevi. Aplis – arēna ­– kopiena – sekta. Cikliskums?

Viss iet uz riņķi vien. Atkārtojas. Nekas nav jauns. Ja nu vienīgi pasaules pārmainītāju sejas un uzvārdi.

Izrāde "Nelabie. Pēc Dostojevska"
Izrāde "Nelabie. Pēc Dostojevska"

Aizņemoties Dostojevska portretētos, pus-dokumentālos tēlus no romāna, dramaturģe Justīne Kļava melni asprātīgi aktualizē 19. gadsimta vidi ar laikmetīgām atsaucēm un politiskas satīras pilnu valodu, pasmīkņājot par pāriekļaujošo sabiedrības ārišķību, vienlaikus atlasot un izveidojot izteiksmīgu tēlu sistēmu. To bez Elīnas Vānes un Annas Neles Āboliņas apdzīvo jaunie aktieri – Sandis Runge, Ieva Estere Barkāne, Aksels Aizkalns, Kārlis Dzintars Zahovskis, Krišjānis Strods, Klinta Reinholde, Meinards Liepiņš, kurus kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa ietērpusi viegli ieburzītos rītasvārkos un kuri laiski, bet atsperīgi spriedelē par iedomātām revolūcijām tumsas aizsegā, ārpus diennakts ritējuma. Šie ir ideju apsēsti jaunieši, kuru brīvību nekas neierobežo, bet kur izeja no neaptveramās brīvības, izrādās, ir pašnāvība.

Izrāde "Nelabie. Pēc Dostojevska"
Izrāde "Nelabie. Pēc Dostojevska"

Ja režisora Elmāra Seņkova pandēmijas sākumā tapusī digitālā jeb tīmekļa izrāde "Irānas konference" (2020) bija publiska viedokļu konfrontācija, atklājot, cik daudz līdzāspastāvošu patiesību var eksistēt, tad "Nelabie. Pēc Dostojevska" kā cīņa par taisnību trīs daļās ir jau radikāli noskaņotu jauniešu grupas dalībnieku viedokļu sadursme, kas rada jau vardarbīgas frekvences telpā. Dostojevska rakstību iezīmē daudzslāņainība, dodot balsi tēliem, un to pašu var attiecināt arī uz Seņkova izrādi, kurā vērojama gan aktieru ansambļa saspēle, gan arī atsevišķi aktiermeistarību pārbaudoši monologi. Taču teju četras stundas garās izrādes balsts ir dialogi, kuros sastopas idejas un attieksme pret tām. Idejas, kas brīžiem izsauc nelabumu, vienlaikus virza arī izrādes darbību, līstot lipīgi ķepīgiem šķidrumiem.

Izrāde "Nelabie. Pēc Dostojevska"
Izrāde "Nelabie. Pēc Dostojevska"

Šie jaunie aktieri ienākuši teātrī kovidpandēmijas saraustītās sezonās un kara cauršautā ikdienā. Valmieras aktieru kursa izrādē "731. solis" (2019) pēc Dostojevska "Noziegums un sods" motīviem Indras Rogas un Mihaila Gruzdova režijā viņi jau tuvojušies Dostojevska varoņu sirdsapziņas izprašanai un iemiesošanai. Komūnas un vardarbības tematikā laikmetīgā garā izspēlējušies arī distopiskajā diplomdarbā par patiesiem notikumiem, kuri vēl nav notikuši, "Meklētāji" (2021, rež. Indra Roga). Izrādē "Nelabie. Pēc Dostojevska", kurai piemīt pārlaicīgs un vienlaikus laikmetīgs gars, piesūcināts ar ļaunumu, aktieri sintezē šīs pieredzes vairāk vai mazāk kaligrāfiskos varoņos. Skatītājus, lai arī ģeopolitiskā ļaunuma nogurdinātus aculieciniekus, tomēr šis intīmi atsvešinošais, teatrālais pietuvinājums piesaista ar katra varoņa dziļi individuālo iekšējo spriedzi, kas kļūst par augsni ļaunumam.

Priekšspēle bezjūtības pandēmijai

Pētot velna tēlu pasaku un teiku materiālā, pētnieks Ingus Barovskis secinājis, ka velnu darbības skaidrojamas ar to tieksmi nokļūt viņsaulē, taču tas izdarāms, tikai pieņemot cilvēcisku veidolu jeb iemiesojoties cilvēkā. Par neglītiem un ļauniem vēsturiski uzskatīti ne vien spitālīgie, nabadzīgie, bet arī ārprātīgie. Jeb ideju apsēstie. Velns, kam piedēvē kaitniecisku funkciju, pasakās ir arī varoņa iniciācijas pretspēks. Švītīgi mefistofeliskā neatvairāmībā idejas savos biedros manipulēšanas ceļā iesēj Sanda Runges Pēteris Verhovenskis, velnišķīgs apvārdotājs. Runges Verhovenskis dejo un griežas aizvien ātrāk un ātrāk kā neredzamas rokas uzvilkts vilciņš ar zvārguļu cepuri galvā, tāds viltīgs nerrs šai jauno, dīko revolucionāru galmā.

Vai cilvēks var darīt ļaunu, nebūdams ļauns pats?

Piemēram, Meinarda Liepiņa grūtdienim naivajam cietumniekam Fedjam, izsitēju krekliņā ar "takeaway" dienišķo maizi sporta somā, nav lieku jautājumu par to, kāpēc kāds neproporcionāls, grūti iekļaujams subjekts – šajā gadījumā Annas Neles Āboliņas naturālistiski verbāli un neverbāli niansēti iemiesotā grūtdiene Marija Ļebjadkina – būtu jānogalina. Te citādo iznīcina, bet pakļaujas velnišķīgi skaistajam.

Izrāde zināmā mērā spoguļo ebreju izcelsmes filozofes Hannas Ārentes tēzi par ļaunuma banalitāti, kas atklāj, ka nespēja domāt un pārlieku birokrātiski ierēdnieciska izpildīšanās, kas balstās pašapmierinātībā, normālus cilvēkus ātri vien var novest pie ļauniem darbiem. Aksela Aizkalna Kirilovs, Verhovenska pūstās miglas apvārdots, uzskata, ka vardarbība pret citiem ir zemiska, taču pavērsta pret sevi, top attaisnojama kaut kā vārdā. Un steidz to pārbaudīt praksē.

Izrāde "Nelabie. Pēc Dostojevska"
Izrāde "Nelabie. Pēc Dostojevska"

Makabriska orģija ir arī Runges atbaidoši pievilcīgā Pētera reiva deja ar Vānes majestātiskā vēriena vellatu Varvaru Stavroginu. Tā ir kā paša nelabā miesiska saiešanās ar raganiskas dabas sievieti, kura grib palikt mūžam jauna, bet vienlaikus saglabāt savu valdonīgo tvērienu. Kustību māksliniece Linda Mīļā un komponists Edgars Mākens triepj suģestējošu ainu, kam ēnas un gaismas saliek Oskars Pauliņš. Skatuviski Pēteris kādā brīdī pat ietērpjas tirkīzzaļi zaigojošajā Stavroginas balles tērpā, fiziski pārņemot Stavroginas miesu. Turpretī melnā kapuce, kas ir galvā Verhovenskim, pavisam cieši met prātā tiltu uz Nāves tēlu Ingmara Bergmana filmā "Septītais zīmogs". Nāves deju mākslinieki gleznās vizualizējuši nevis lai biedētu, bet gan lai samierinātu cilvēku ar beigu brīdi.

Tas, ko skatītājs var vērot, ir nevis ideju absurdums, bet tas, kā cilvēks tām pasniedz savu mazo pirkstiņu, līdz tās aizrauj pašu nebūtībā, aprakdamas ar pārliecības lavīnu

(ne velti Ievas Esteres Barkānes progresīvā taisnības cīnītāja Darja Šatova, baltu ķiveri galvā, cenšas šai ideju "kūrortā" noturēties uz sniega dēļa).

Izrāde "Nelabie. Pēc Dostojevska"
Izrāde "Nelabie. Pēc Dostojevska"

Ja Verhovenskis ir kūdītājs, tad Stavrogins jau ir acīmredzami staigājošs nelaiķis. Necaurspīdīgs ir Krišjāņa Stroda Nikolaja Stavrogina personības duļķainums, kurā pazūd cilvēcība. Šī neiztulkojamība kādā brīdī atklāj bezjūtību. Vai nelabais būs šis aukstasinīgais bezsirdis, kas ļaunu dara aiz garlaicības? Atturīgā, monotonā intonācija, ar kādu Stavrogins nolasa rakstisku atzīšanos, biedē vēl vairāk par pašu nozieguma faktu: seksuālu vardarbību pret pavisam jaunu meiteni un tai sekojošo viņas pašnāvību. Monologs, kurš balstās savulaik no romāna "Velni" cenzūras izšķērētās nodaļas "Pie Tihona" fragmentā un ko aktieris nolasa uzsvērti vienaldzīgi, izceļ pat seklākās sirdsapziņas iztrūkumu. Ja izrādē "Post Scriptum" (Jaunais Rīgas teātris, 2022, rež. Alvis Hermanis), kurā bija izmantota tieši cenzētā nodaļa, šis pats monologs aktrises Čulpanas Hamatovas sniegumā bija miesiski spīdzinošs, tad Seņkova režijā tas pārtop par bezkaislīgi nolasītu Stroda ziņojumu. Tas ir solis vēl tālāk prom no cilvēcības. Nekas vairs neaizkustina. Arī attiecības ar Klintas Reinholdes pašapzinīgo Elizabeti Tušinu ir izteikti asimetriskas.

Izrāde "Nelabie. Pēc Dostojevska"
Izrāde "Nelabie. Pēc Dostojevska"

Aiz ļaunuma virskārtas tieši bezjūtības pandēmijas iedīgli šai tumsā izgaismo režisors, ne tik daudz kā brīdinājumu, cik konstatējumu. Re, pavei, līdz kam, pašapmierinātības un garlaikotības dzīti, esam nonākuši, dīvānu revolucionāri, digitālo troļļu pasaules "kareivji", frankenšteiniskās politiskās pseidozvaigznes un pašpasludinātie garīgie līderi! Izrāde līdzinās groteskai karikatūrai paaudzēm, kas maldās līdzāspastāvošo vērtību gūzmā vai uzliek uz acīm vienas patiesības klapes, līdzīgi tam kā visi izrādes aktieri savu dvēseles spoguli apklāj ar tumšām saulesbrillēm. Vairās dienasgaismas kā asinssūcēji vampīri. Vai arī neatklāj to spēku, kas ļaunām būtnēm, piemēram, gorgonām, slēpjas to acīs, spējot pārvērst visu dzīvo akmenī. Nocietināt. Radīt cietsiržus.

Vai pašiznīcināšanās būs atbilde?

To, cik dzīvotspējīgs ir Dostojevska teksts, lai tam būtu potenciāls cikliski atdzimt arī teātrī, apliecina kā politiskās vēstures notikumi, tā ziņu virsraksti, kuros neiztrūkst pa radikālam, ideju apsēstu antivaroņu postošam iznācienam publiskajā telpā. Stindzinoši baisa ir aina, kurā Verhovenskis lasa runu, aizņemoties pa izkadrētam teikumam no seniora Stefana Stavrogina, kura lomu šai izrādē radošā komanda piešķīrusi varonim no cita gadsimta – greznam rokoko stila cēlkoka sekretāram. Mēbelei, uz kuras, izrādās, var itin labi balstīties, lai sludinātu šķietami jaunas revolūcijas. 

Izrāde "Nelabie. Pēc Dostojevska"
Izrāde "Nelabie. Pēc Dostojevska"

Viens no pieņēmumiem, ko ietver teoloģiskie skaidrojumi, ir tas, ka velns jeb nelabais ir kāds caurkritis eņģelis, ko Dievs patriecis ellē. Seņkovs, piesakot jauniestudējumu izrādes programmiņā, uzsver, visbīstamākais ir tieši aizvainots cilvēks: "Kas notiek, ja vara nonāk aizvainota cilvēka rokās?" Notiek tas, ko Hanna Ārente, pētot totalitārisma izcelsmi, dēvē par absolūtu ļaunumu jeb par tādu, kam vairs nav cilvēciski izprotamu motīvu.

No sīka slimas idejas asniņa izaug vispasaules traģēdija, ja laikus to neizravē. Līdz ko kāds dodas glābt (lasīt: mainīt) pasauli, ir jāsaausās divkārt uzmanīgi.

Nelabā apsēstais vai iemiesotais zelta puisēns Verhovenskis realitātes šova vadītāja aizrautībā dej un smej sīkus ļaunuma smiekliņus velnišķīgā acu mirdzumā, naivā entuziasmā neredzamiem pavedieniem Karabasa Barabasa manierē, vadot šo leļļu teātri. Tas vairs nav viens no šī domubiedru pulciņa, bet kāds, kurš izliekas par tādu esam.

Jautrā, rotaļīgā melodija, kas ieskanas gan izrādes pieteikuma videoklipos, kuri veidoti priekšvēlēšanu reklāmu stilistikā, gan izrādes finālā, atgādina skaņu, kura liecina, ka pievarēts kādas vardarbības piepildītas datorspēles līmenis. Beigās aci pret aci, cieši raugoties rokas stiepiena attālumā sēdošajos skatītājos, aplī nostājas asiņainas, zombijveidīgas cilvēkbūtnes. Ne īsti mirušas, ne īsti dzīvas. Tādas, kurām acis pielijušas asiņu. Vai arī šīs acis tikai spoguļo to, ko redz visapkārt, līdzatbildību dalot ar skatītājiem, kuri noraugās ļaunuma triumfā?

Pretstatā Seņkova šausmu pasakām "Grimmi" (Liepājas teātris, 2022), kur cilvēki nogalināja cilvēkus, bet nāve vien nogurusi tajā visā noraudzījās, "Nelabie" parāda to, kā cilvēkus nogalina slimas idejas.

Recenziju, kas top kā punkts 2022. gadam, par iestudējumu, par kuru nevarēja neuzrakstīt un kurš nenoliedzami paliks teātra hronikās kā mākslinieciski tīrs darbs par netīro cilvēka dabu, vēlos beigt ar Ārentes atziņu: "Totalitārā varā, tāpat kā tirānijā, iemīt pašiznīcības iedīgļi."

Un gribas jau ticēt tam, ka ļaunums, lai arī absolūts, nevar būt bezgalīgs. Tam ir jāpiemīt pašiznīcinošam spēkam. Jāgaida ir ilgi, bet vienā brīdī tam ir jānotiek.

Paradoksāli, bet tieši šis kroplais ļaunums liek aizvien skaudrāk apjaust alkas pēc gaismas un skaistuma. Ukraiņu elektrofolka grupa "Onuka" savu lūgšanai līdzīgo mūzikas videoklipu "Cilvēku dvēseles", kura beigās redzams dievnams ar sadragātu jumtu, pabeidz ar skaudru tekstu: "Sabumbojot mūsu jumtus, jūs esat mūs pietuvinājuši tuvāk zvaigznēm." Un parakstās – nesalaužamā ukraiņu tauta. Tuvāk debesīm izrādes izskaņā pietuvina arī spēles laukuma vidū novietotā spoguļripa, kura atstaro gaismu, atgādinot, kā debesis, tā elle ir atrodamas vienuviet. Katrā pašā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti