Teātris ir gaistoša māksla, un arī lielākā daļa kostīmu parasti netiek saglabāti, tāpēc ar gadiem arvien lielāku vērtību iegūst skices un retie kostīmi, kas liecina par attiecīgo teātra mākslas notikumu, spilgtu aktierdarbu un kopējo izrādes noskaņu, ko tik spilgti spēja izcelt Večella Varslavāne.
“Tā varbūt ir simtā daļa no tā, ko mamma ir darījusi visa mūža garumā; 50 gadi teātrī – tas ir daudz, ļoti daudz izrāžu,” par izstādi stāstīja gleznotāja, Večellas Varslavānes meita Frančeska Kirke. “Man tā sajūta bija, ka tas kopsaucējs varētu būt “Zudušā laika meklējumos” – tāds pūderis, tāpēc ka galu galā mamma, 21. gadsimta cilvēks, dzimusi pirmskara Latvijā, kura atceras skaisti, smalki ģērbtas dāmas un kungus, viņa ir piedzīvojusi karu, viņa ir piedzīvojusi padomju laikus, atjaunoto neatkarīgo Latviju. Un katrā tanī laikā bija kaut kāds vizuālais kods apģērbam, tērpam, kostīmam.”
Večella Varslavāne ir izcila personība, uzsver teātra zinātnieks, Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš: “Un personības, kuras savā mākslā, savā darbā, tas nospiedums – tas ir vairāk nekā kārtējais.
Tu jau nevari raksturot; tas ir spilgtums, tā ir precizitāte, tā ir iztēle, tā ir fantāzija un tā ir arī kaut kāda dzelžaina griba to materiālā, ne tikai apģērbā, bet kopējā inscenējumā realizēt.”
Izstādē tiek demonstrēti arī fragmenti no teātra izrādēm, kurām Večella Varslavāne veidojusi kostīmus. Viena no senākajām – “Jaunības putns ar saldo balsi” Nacionālajā teātrī Alfrēda Jaunušana režijā ar Lidiju Freimani galvenajā lomā. Ekspozīcijā aplūkojams arī viņas tērps.
Īpašu jaunu laikmetu teātra mākslā iezīmēja Jaunā Rīgas teātra deviņdesmito gadu repertuārs – “Marķīze de Sada”, “Doriana Greja ģīmetne” vai “Kaija” Alvja Hermaņa režijā. Aplūkojamas arī izrādei īpaši veidotās lelles.
Frančeska Kirke uzsvēra: “Viņa izprata tērpu, kāds ir vajadzīgs aktierim, lai viņš justos labi, lai tērps viņam palīdz atklāt lomu.
Tas ir šausmīgi svarīgi, jo var būt vienkārši smuka kleita, varbūt, ka viņa pat patīk aktrisei, bet viņa neatklāj to tēlu.”
Kā atzīst Jānis Siliņš – teātra kostīmu dzīve mēdz būt diezgan bēdīga: “Ja viņus ātri kāds nepaņem, ka to mums vajadzēs zināmā nākotnē, viņš tiek pāršūts, pārveidots vai nesaglabājas, un daudz lietu, ko mēs esam redzējuši, – nav viņu vairāk. Teātris ir gaistoša māksla, tad varbūt arī kostīmu māksla tāda pati.”
Apmeklētājiem izstāde durvis vērs sestdien, 31. oktobrī.
