Drāmas teātra kroņprincis – grāmatā "100 izcili Latvijas aktieri" šādu virsrakstu stāstam par skatuves mākslinieku Ģirtu Jakovļevu izvēlējās teātra kritiķe Silvija Radzobe. "Ģirts Jakovļevs ir viens no talantīgākajiem savas paaudzes aktieriem skatuves mākslā un arī kino," viņa rakstīja.
Kā režisorus iemainīja pret aktiermākslas studijām
Bērnībā un skolas gados mamma Ģirtu Jakovļevu itin bieži vedusi skatīties izrādes. "Mēs gājām uz Jaunatnes teātri, uz Drāmas teātri," viņš atceras, "bet doma un saistība ar teātri man bija pilnīgi nekāda. Es skatījos, jā, un man patika, kā aktieri grimējušies, teiksim, Ludvigs Bārs – tagad jau tā vairs neņemas, degunus nelipina klāt un žokļus netaisa –, bet..."
Pamatskolā Ģirts Jakovļevs ticis pie Milža Lutauša lomas, un tad gan skolotāja viņa mammai pēc izrādes teikusi apmēram ko tādu: "Es jūs apsveicu kā nākamā Filipsona māti!"
Arī pēcāk, vidusskolas laikā, Jakovļevs spēlējis teātri, bet tikai tāpēc, ka tā varējis nošlīherēt no stundām. "Mēģinājumos varēja aiziet, reizēm zem skatuves noslēpāmies. Mēs spēlējām divas nopietnas lugas – Leona Paegles "Runga iz maisa" un lietuviešu autora Biņķa "Jaunaudzi" – un abas parādījām televīzijā. Toreiz neierakstīja, bija dzīvais raidījums. Pamatīga pašdarbība mums bija," viņš pastāsta.
Lai gan domājis par kādu praktiskāku profesiju, piemēram, inženiera darbu, Ģirts Jakovļevs izvēlējās skatuves ceļu. Vispirms viņš skolojies par režisoru, bet drīz vien, pedagoģes Veras Baļunas aicināts, pārgāja aktieros. "Aleksandrs Leimanis pēc otrā kursa paziņoja rezultātus, ka Putniņam – pieci, Streičam – pieci, Lācim – četri, Liniņam – pieci, bet Jakovļevam – divi.
"Nebūsi režisors," [viņš man teica]. Tai brīdī Vera Baļuna, sēžot pie galda, kur viss tas notika, teica: "Mazais Jakovļev, vai tu negribi nākt pie manis mācīties par aktieri?" Es sacīju: "Jā, profesor!"
"Tad tu būsi tagad pie manis," [viņa pateica]."
Tā nu Ģirts Jakovļevs, jau kā aktieris, savulaik nonāca Drāmas teātrī (tagad Nacionālajā teātrī) pie režisora Alfreda Jaunušana. Vai var teikt, ka Jaunušans aktieri kā mālu ir izmīcījis un pamatus ielicis?
"Absolūti, 99% jā. Viņš ar mani ir ņēmies, un es pie viņa esmu spēlējis, kā saka, ļoti foršas lomas. Es jau esmu režisoru aktieris, esmu slinks un dumjš, lai gan pats studējis režisoros," ar smaidu piebilst Jakovļevs.
Atzinīgi novērtētu lomu Jakovļevam ir pulka, bet kā viens no īpašākajiem sniegumiem izcelts Lorenco Mediči tēls izrādē Lorencačo (1973). Lūgts atgādināt par šo darbu, aktieris atbild: "Alfreda de Misē luga ir politiska un ārkārtīgi iet arī cilvēka, tā paša Lorenco, iekšējā pasaulē – cilvēks, kurš ir ar mieru darīt visu, lai savu tautu atbrīvotu no despotiska valdnieka. Tur ir ārkārtīgi milzīga dvēseles plosīšana. Jaunušans mocījās ar mani, es mocījos ar viņu, kamēr mēs izrādi beigās dabūjām gatavu."
Par savu mūža darbu aktieris ir piedzīvojis publikas apbrīnu un arī lielu tautas mīlestību. "Vai pelnīta, to es nezinu," pauž Jakovļevs, "bet tas trakākais ir, ka to nevar atmaksāt. Varbūt ar lomām... Bet tā tiešām ir."
Jāņu un Dziesmu svētku laikā...
Ģirts Jakovļevs arvien ir uz skatuves. Nacionālā teātra repertuārā ir piecas izrādes, kurās viņš piedalās – "Suņa māja", "Riests", "Pūt, vējiņi!", "Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris" un šobrīd jo aktuālais iestudējums "Skroderdienas Silmačos". Daudzas sezonas aktieris "Silmačos" bijis Dūdara lomā, bet tagad? "Mēs ar [Uldi] Dumpi spēlējam lielas lomas. Es esmu Vanagu saimnieks, kur nāk visi jāņotāji, un Uldis ir Dzelzkāju saimnieks. Es saku: "Vanagi jums aizsteigušies priekšā un noņems lielākos siera gabalus." Uldis man pretim: "Jā, bet mūsu meitas aizkavējās, jāņuzāles lasīdamas." Pēc tam sākas deja, kur es ar štoku. Tas nav sacerēts, tā ir reāla sakritība. Mēs ar Māru Zemdegu daudzus gadus dejojām kadriļu. Piesaka kadriļu, un sāk spēlēt. Tagad es nevaru padejot, es tur knibinos ar to štoku.
Kadriļa beidzas, un man ir teksts, kas bija arī bez štoka: "Luste, luste jaunajam! Kāda luste vecajam? Vecam luste aizgājuse pār kalniņu dziedādama." Precīzi kā uzrakstīts priekš mana kruķa šitas danču gabals."
Jāņos aktieris visiem vēl labu garastāvokli: "Neskatoties uz to, ka ir grūti, smagi, mēģināt izrauties no visas tās lietas ārā un paskatīties debesīs uz saulīti, uz koku galotnēm un iespēju robežās nojāņot tā sirsnīgi, mīļi. Jo Jāņi jau, kā saka, ir apvienojoši tautas svētki. Lai priecīgi un jauki!"
Ne aiz kalniem ir arī Dziesmu svētki. Raidījumā "Laikmeta krustpunktā" skan ieraksts no 1990. gada, kad Ģirts Jakovļevs kopā ar Dailes teātra aktrisi Lilitu Ozoliņu vadīja Dziesmu svētkus. "Tas ir augstākais lidojums dvēselei, kas man ir bijis," aizkustinājumā uzsver aktieris.
"Ja mēs paskatāmies atpakaļ, ir bijušas lielas lomas un visādi citādi pasākumi, es arī vadīju tautas manifestāciju pēc tam estrādē.
Jāsaka pateicība Pēterim Pētersonam, jo viņš mūs abus ar Lilitu izvēlējās."
Mūžībā aizgājušo kolēģi Jakovļevs piemin caur darbu: "Kaut vai šis mūsu augstākais lidojums – Dziesmu svētku vadīšana. Vēl arī bija tāda filma "Uzbērums" Ērika Lāča režijā. Tā bija mana pirmā kino loma, un Lilita filmā bija mana iecerētā." Aktieris stāsta: "Mēs ar Lilitu dzīvojām nosacīti kaimiņos, pāris mājas tikai pa starpu. Mēs ļoti bieži satikāmies "Rimi" veikalā un tad papļāpājām. [..] Bet nu tās ir šausmas, kad jāpadomā atpakaļ... Tā ir Regīna Razuma, tā ir Lilita… Gadi iet, skaties filmas – tā nav, tā nav, tā nav. Briesmīgi, ja tā padomā, bet jāsaka – tur neko nevar darīt."
