Dienā, kad uzzināsim jauno džeza mākslinieku konkursa "Riga Jazz Stage" uzvarētāju vārdus, Latvijas Radio 3 "Klasika" uz sarunu aicina starptautiskās žūrijas pārstāvjus – "Jazz at Lincoln Center" plānošanas direktora asistenti Džordžīnu Džeivoru, Londonas džeza kluba "Ronnie Scott&s" programmu direktoru Polu Peisu un Pekinas Deviņu Vārtu Starptautiskā džeza festivāla dibinātāju Adamu Jongu Huangu.
– Kādi ir iespaidi pēc konkursa pirmajā dienā dzirdētā?
Džordžīna Džeivora: – Lieliski! Uz mani atstāja iespaidu gan jaunie talanti, kas šeit ieradušies no visas pasaules sevi pierādīt, gan tas, cik efektīvi un organizēti mēs noklausījāmies 28 dalībniekus. Arī mūziķu interpretācijas bija svaigas un interesantas.
Pols Peiss: – Finālā nokļuva tie mūziķi, kuri mūzikai visveiksmīgāk pievienoja savu individuālo redzējumu vai skanējumu.
Mēs dzīvojam laikā, kad sarakstīts milzum daudz mūzikas un bieži mēs domājam: tas jau ir kaut kur dzirdēts, viņš kopē kādu zināmu mākslinieku. Jo vairāk tas attiecas uz tādiem kā mēs, kas ikdienā klausās ļoti daudz mūzikas.
Stilu ietekmi sevišķi var just, klausoties basistus. Domāju, ka mēs starp finālistiem meklējam arī tos mūziķus, kuri mīl savu nodarbošanos. Un saspēlējas ar grupu, nevis spēlē tikai paši sev.
Adams Jongs Huangs: – Jūtos kā cilvēks, kuram ļoti palaimējies. Jo vienā vakarā varu dzirdēt džeza mūziķus no tik dažādām kultūrām. Kā mēs labi zinām, džeza dzimtene ir Amerika, bet laika gaitā daudzas nācijas ir sakausējušas džeza tradīciju ar savu kultūru, izveidojot kaut ko jaunu. Man tas ir ļoti svarīgi.
Vēlos arī uzteikt festivāla brīvprātīgo darbu un organizatorus. Viņi noteikti smagi strādā, jo konkurss norit nevainojami un pārdomāti. Es jūtos ļoti komfortabli.
– Cik reižu katrs no jums pirms šī konkursa jau ir viesojies Latvijā?
Pols Peiss: – Šis ir mans trešais gads. Un esmu izbaudījis katru viesošanās reizi.
Kā visjautrākie ļaudis man atmiņā palikuši trombonisti. Pagājušogad konkursā piedalījās ģitāristi, kuri, līdzīgi basistiem, lielāko daļu laika skatās uz grifu. Trombonisti vairāk raugās tajā, kas notiek apkārt, viņiem arī patīk iedzert.
Tāpat mēs pavadījām laiku ar rezidences māksliniekiem. Pērngad tas bija fantastiskais ģitārists Kurts Rozenvinkels, pirmīt man bija iespēja satikt leģendāro trombonistu Džigsu Vighemu. Turpat bija arī dziedone Šerenija Veida. Tā bija neaizmirstama pieredze, vienlaikus lūkojot jaunos džeza talantus.
Adams Jongs Huangs: – Šis ir mans otrais gads Latvijā. Pēc pagājušā gada konkursa sazinājos ar vairākiem konkursa dalībniekiem, un tagad jau ar vairākiem mūziķiem esam noslēguši līgumus, viņi brauks koncertēt uz Ķīnu.
Džordžīna Džeivora: – Latvijā viesojos pirmoreiz. Viss te ir jauns. Nedaudzajos brīvbrīžos cenšos apskatīt apkārtni, pilsēta ir ļoti skaista.
– Vai katrs no jums varētu sniegt nelielu priekšstatu par to, kā notiek jūsu darbs vietējā džeza vidē?
Pols Peiss: – Šobrīd Londonas džezs piedzīvo jaunas enerģijas pieplūdumu, jaunu džeza renesansi. Pirmā džeza renesanse bija astoņdesmito gadu beigas, deviņdesmito sākums, tā saistās ar tādiem vārdiem kā Kortnijs Pains, Stīvs Viljamsons un Džeisons Rebelo daudzu citu skaitā. Pēdējo divdesmit gadu laikā džeza izglītība ir devusi rezultātus, mēs redzam jaunus, spēcīgus mūziķus, kuri iedvesmo arī jauniešu publiku. Viņi arī bieži spēlē koncertos, kur cilvēki stāv kājās. Tas arī vairāk piestāv jauniešiem nekā rāma vakariņošana pie galda džeza klubā, kā tas notiek Ronija Skota klubā, kur es strādāju. Tas piesaista arī žurnālistu uzmanību. Kopumā tā ir pozitīva tendence, džezs iegūst jaunus klausītājus.
– Nākamgad jūsu klubs svinēs 60. jubileju – vai tajā varēs dzirdēt arī kādu mūziķi, kuru būsiet pamanījis "Riga Jazz Stage" konkursā?
Pols Peiss: – Jā, noteikti! Katru gadu mēģinu iekļaut kādu no mūziķiem kluba programmā. Vienmēr vēlos iekļaut mūziķus, kurus ieraugu Rīgā.
Līdzās Vācijai, Norvēģijai un Nīderlandei Rīga ir saraksta augšgalā, kad runājam par Eiropas džeza ainas atspoguļošanu mūsu klubā.
– Kā džeza dzīve norit Linkolna centrā?
Džordžīna Džeivora: – Esmu menedžere Dizija "Cocacola" skatuvei Linkolna centrā. Esam bezpeļņas organizācija, tāpēc līdzās džeza mūziķu koncertiem rūpējamies par ļoti pamatīgu džeza izglītību. Esam ieinteresēti veidot publiku, kas nāk klausīties džezu pie mums, bet tāpat vēlamies audzināt džeza klausītājus visai pasaulei. Šis darbs nozīmē lielu aizņemtību. 351 vakaru gadā notiek koncerts. Ap 10 dienu atliek tehniskajai apkopei. Ņujorka ir ļoti dzīvīga pilsēta ar bagātīgu džeza ainu un izciliem mūziķiem. Esam ļoti ieinteresēti džeza jaunās paaudzes izglītošanā.
Mums ir programmas sākumskolām un vidusskolām, ar tām ceļojam pa visu valsti. Man šķiet, ka ļoti līdzīgu misiju veic Māris Briežkalns, dodot iespēju jaunajiem džeza mūziķiem uzstāties šajā konkursā.
Ceru, ka varēsim kādu no viņiem dzirdēt Ņujorkā, tāpat kā mēs Dizija klubā dzirdējām Latvijas Radio bigbendu. Tas bija ļoti īpašs vakars.
– Adam, pastāstiet, lūdzu, par džezu Ķīnā. Kas ir tas, ar ko lepojaties?
Adams Jongs Huangs: – Lai to izstāstītu, man būs nepieciešamas divas stundas. Ķīna ir ļoti neparasta valsts. Pēdējo gadu laikā džezs Ķīnā ir ļoti attīstījies. Dažās Ķīnas lielākajās pilsētās atrodas vairāki džeza klubi. Un džeza klubs ir vēl svarīgāks par festivālu. Lielākajās pilsētās notiek ikgadēji džeza festivāli. Pēdējo piecu gadu laikā soli pa solim attīstījusies džeza izglītība. Gandrīz visās lielākajās mūzikas skolās ir arī džeza nodaļa. Tas manai valstij ir ļoti svarīgi.
– Kad Ķīnā īsti sāka attīstīties interese par džezu?
Adams Jongs Huangs: – Pēc pagājušā gadsimta 80. gadiem Ķīna atvēra vārtus plašākai kultūru apmaiņai. Ieguvu pirmās video un audio kasetes. Klausījos tās caurām naktīm. Vispirms Ķīnā iepazina popmūziku un rokmūziku. Ap 1986. gadu nelielos bāros popgrupas sāka atskaņot džezu. Es neteiktu, ka džezs Ķīnā šobrīd ir ļoti populārs. Toties jaunā paaudze ir ļoti ieinteresēta. Teju katram jaunietim telefonā ir vismaz daži džeza mūzikas piemēri.
Vidējais džeza klausītājs Ķīnā ir divdesmit, trīsdesmit gadu vecs. Džeza koncertos nesatiksiet vecāko paaudzi. Viņi klausās klasisko vai tradicionālo mūziku.
– Kad izvēlaties mūziķus, kuri spēlēs jūsu klubos vai festivālos – vai tas lielākoties ir process, kurā jūs uzticaties instinktam un muguras smadzenēm vai arī tas ir krietni pragmatisks process?
Džordžīna Džeivora: – Mums tā noteikti ir kombinācija no abiem piegājieniem. Zināmā mērā es realizēju trompetista Vintona Marsalesa vīziju. Tad ir papildus kritēriji. Reizi nedēļā mums ir karsti argumenti par to, kuru mākslinieku aicināsim. Bet viens no būtiskākajiem kritērijiem ir mākslinieciskā izcilība, savs individuāls pienesums džeza mūzikai.
Klubā valda arī grāmatvedības cipari. Mums jāizsver vai mākslinieks spēs piepildīt zāli, vai mūsu spēkos ir viņam palīdzēt piesaistīt klausītājus.
Tāpat mēs mēģinām līdzsvarot programmu gada garumā, lai piedāvājums būtu daudzveidīgs, lai parādītos ne tikai Ņujorkieši, bet mūziķi no visas Amerikas, arī Dienvidamerikas un Eiropas, lai būtu līdzsvars starp vīriešiem un sievietēm, līdzsvars starp stiliem. Ir ļoti daudz veidu, kā uz to paskatīties. Mēs cenšamies to visu savienot kopā.
– Kā norit dzīves plānošana Ronija Skota klubā?
Pols Peiss: Līdzīgi kā stāstīja Džordžīna, mums ir 5 cilvēku komanda, kas reizi nedēļā izkaujas gluži kā parlamentā. Mums ir savi favorīti, tomēr mēs mēģinām sevi nepārtraukti izaicināt un līdzsvarot programmu nedēļas, mēneša un divu mēnešu ietvarā. Vienmēr aktuāla ir diskusija.
Kamēr esmu Rīgā, kontaktējos ar pārējiem žūrijas pārstāvjiem, turu lietas kursā kolēģus Londonā. Plānojot arī jādomā par biļešu pārdošanu, jo mums nav ārēja finansējuma.
Cenšamies vienu mākslinieku neaicināt pārāk bieži gada robežās, lai arī ir mūziķi, uz kuriem izpērk biļetes veselu nedēļu. Kad tuvojas Ziemassvētki, veidojam komerciālāku repertuāru, rīkojam svētku pusdienas. Cenšamies atspēkot finansiāli mazāk izdevīgus māksliniekus. Bet māksliniecisko latiņu cenšamies noturēt visa gada garumā.
