Janvāra izskaņā noskaidroti astoņi “Purvīša balvas 2021” finālisti. Starp viņiem arī mākslinieks Valdis Celms un māksliniece Amanda Ziemele. Abu Purvīša balvai nominētajos darbos izmantota fizika, abus interesē zinātnes un mākslas mijiedarbe. Valda Celma skulptūras “Dzīvības ritmi” un “Pozitrons”, ko varēja aplūkot Rīgas Starptautiskās mākslas biennāles izstādē Andrejsalā, ir kinētiskas, proti, kustīgas vai kustību atspoguļojušas, bet mākslinieci Amandu Ziemeli viņas personālizstādē “Kvantu matu implanti” iedvesmojusi fiziķa Nikodema Poplavska hipotēze, ka mēs jau šobrīd atrodamies melnajā caurumā.
Henrieta Verhoustinska: Ko jums nozīmē šī nominācija Purvīša balvai?
Amanda Ziemele: Ir liels prieks būt šajā astotniekā un mākslinieku sarakstā, kuri ir izvirzīti. Tas ir nozares ekspertu vērtējums, gan arī novērtējums. Ir iespēja sadarboties, kā arī satikties, veidojot kopēju ekspozīciju.
Tas veicina arī pašapziņu? Vai tās jau bija gana?
Amanda Ziemele: Man šķiet, ka lokālās mākslas kontekstā Purvīša balva ir vienīgais nopietnais nozares novērtējums. Tas noteikti ietekmē virzību un arī nomierina, liekot domāt, ka tam ir rezonanse ar to, ko tu dari.
Valdi, jūsu dzīvē atzinības nav trūcis. Vēl pagājušajā gadā saņēmāt Ministru kabineta balvu, tagad esat finālists Purvīša balvai, ko jums tas nozīmē?
Valdis Celms: Tā ir mākslas darbā ietverto ideju atzīšana. Šīs idejas ir vajadzīgas un nozīmīgas. Aiz šīm idejām stāv mākslinieks ar savu darbu un to, ko skatītāji no malas neredz. Šajā nozīmē tā ir atzinība, kur pats galvenais ir nokļūšana finālā. Fināla rezultāts man vairs neliekas tik izšķirīgs, jo neviens mākslas darbs nevar izteikt visu un aptvert visu.
Tātad viss astoņu autoru darbu kopums ir tas, kam vajadzētu pievērst uzmanību.
Kā jūs attiecaties pret to, ka daudzviet pasaulē no muzejiem un galerijām pamazām izzūd soli un krēsli, lai veicinātu apmeklētāju plūsmu un būtu mazāka iespēja ilgstoši apsēsties un vērot kādu mākslas darbu?
Valdis Celms: Tas noteikti liecina par to, ka priekšplānā izvirzās nevis mākslas darbu būtība un sūtība, bet plūsma. Par to, ka tur tomēr ir biļetes, tas kaut ko dod finansiāli un tamlīdzīgi. Akcenti tiek pārlikti. Man liekas, tas nav veselīgi.
Amanda Ziemele: Domājot par mākslas darbiem un to, kas saistīts ar uztveri vai skatīšanos muzejā, būtisks ir laika nepaātrinājums. Tieši tā sajūta, ka vari saskarties ar darbiem dažādos gadsimtos vai arī cits laika plūdums. Tā varētu būt arī laikmetīgā māksla.
Jūsu darbi ir aktīvi saskarē ar skatītāju, jo tie pieprasa īpašu attieksmi. Gan Valda Celma kinētiskās skulptūras “Dzīvības ritmi” un “Pozitrons”, gan arī Amandas Ziemeles “Kvantu matu implanti” – šis sarežģītais nosaukums jūsu glezniecības izstādei, kurā gleznojumi apskatāmi arī virs skatītāja galvām. Vai jūs, Amanda, radot šos mākslas darbus, potenciāli projicējāt skatītāju reakciju par to, kā tie būs skatāmi?
Amanda Ziemele: Es noteikti ņēmu vērā glezniecības un telpas attiecības, kas jau vēsturiski ir bijušas saistītas. Skatītājam ieejot pirmajā telpā, viņš nezināja, ka sekos arī otrā. Aspekts, kas man šķita svarīgs, ka ir darbi, kurus var aptvert uzreiz, kuriem var pietuvoties, kuri ir tuvi, bet ir tādi, kuri ir jāuztver, ejot cauri telpai. Tas nozīmē, ka tu nevari redzēt visu viengabalaini. Tā ir pieredzes sajūta.
Valdi, vai jūs domājat par skatītāju?
Valdis Celms: Jā, par skatītāju noteikti domāju. “Pozitronam” jau pati konceptuālā ideja ietver iedarbību uz skatītāju. Pats darbs ar savu ideju, formu un kustību, un ar izgaismes programmām. Tās ir domātas, lai skatītāji apstātos, iegūtu pārdomu, meditatīvu iespaidu. “Dzīvības ritmos” vēl jo vairāk. Tas ir domāts, lai cilvēki varētu apsēsties, atlaisties un iegrimt šajā kustībā, lai uzrunātu viņu vizuālo pieredzi, iespējams, viņu neapjausto pieredzi, dziļāko arhetipisko pieredzi. Lai viņi sāktu domāt jau strukturālā enerģētisko kustību līmenī. Tad sākās interpretācija, un katrs cilvēks no savas pieredzes tulkos šo kustību matricu. Tāda ir mana iecere. Tas noteikti ir domāts ilgstošai uztverei. Te nepietiek pieskriet, ieraudzīt… Tas ir daudzkārt par maz.
Jūsu abu darbi ir saistīti arī ar zinātni. Domāju, ka gan ar fiziku, jo Celma kinētiskās skulptūras atrodas kustībā, arī Ziemeles darbā, jūs esat atsaukusies uz fiziķa Nikodema Poplavska hipotēzi, ka patiesībā mēs jau atrodamies melnajā caurumā un esam tikai melnā cauruma interjers kādam citam visumam, kas man likās ārkārtīgi interesanta doma. Godīgi teikšu, ka skatījos jūsu gleznās un domāju – kur tas ir? Vai jums saistība ar zinātni ir svarīga, Amanda?
Amanda Ziemele: Esmu iepriekš teikusi, ka mana izstāde nebija par zinātni. Zinātne nav prioritāte, jo izstāde nav nekas paskaidrojošs. Drīzāk meklēju modeļus, metodes vai struktūru, kas ataino un palīdz runāt par kaut ko citu. Ir svarīgas specifiskas idejas, domājot par starptelpām un vēlmi kategorizēt, lai mēs labāk saprastu, kur atrodamies. Tas, ko runājam par savstarpējām attiecībām ar objektu un subjektu, konstrukcijām.
Valdi, arī jūsu darbos māksla nav dekoratīvs elements, jums ir padziļinātas struktūras, kuras ar pirmo acu uzmetienu nav ieraugāmas. Jums ir svarīga saistība ar zinātni?
Valdis Celms: Jā, noteikti. Domāju, ka zinātne un zinātnieki rada domu lauku – pasauli, ko var saukt par kultūru. Tagad mazāk esmu to dzirdējis, bet kādreiz teica, ka ir tehniskā kultūra, estētiskā kultūra un daudzas citas kultūras. Es savu mākslu redzu kā tiltu starp zinātni, tehnoloģiju un kultūru.
Tāpēc jūs esat tik laikmetīgs joprojām.
Valdis Celms: Varbūt tādēļ. Piemēram, “Pozitronam”, kuram nosaukuma saknē ir ietverts šis “pozit” – pozitrons, pozitīvais. Zinātnē un tehnikā tam nav tāda nozīme, kāda tam ir kultūrā. Kultūrā tas nozīmē kaut ko, kas ir labs, pozitīvs. Negatīvais ir kaut kas slikts.
Dabas likumos tas nav ne labi, ne slikti. Cilvēks iedod šo vērtējumu.
Gribēju iedot saiti starp bezkaislīgo, dabisko un zinātnisko, kur pluss un mīnuss ir tikai pluss un mīnuss, nekas vairāk. Cilvēka klātbūtnē tas pārvēršas par vērtībām, kur pluss ir cilvēkam labvēlīgs… Te ir šī saite, un transformācija jāveic pašam skatītājam. Es ar savu darbu mēģināju radīt šos tiltus. Līdzīgi ar “Dzīvības ritmiem”, jo mēs esam vienotā dzīvības tīklā. Cilvēks nav vienīgā dzīvības forma ne tikai mūsu planētā, bet, iespējams, arī visumā. Dzīvībai pašai piemīt ritmi. Pirmajā priekšstatā tie ir dzīvības un nāves ritmi, bet ne tikai. Ir arī tā, ka viena dzīvības forma iespiežas otrā dzīvības formā, nomāc, uzveic, atjaunojas un tamlīdzīgi. Visa mūsu pandēmijas situācija ilustrē saistību ar šo izpratni.
Vai Purvīša balva ir palielinājusi sabiedrības interesi par laikmetīgo mākslu?
Valdis Celms: Domāju, ka šāda lieta uztur interesi. Man liekas, ka pietrūkst mākslas žurnālu, kā arī laikmetīgās mākslas muzeja, jo bez pastāvīgās ekspozīcijas, lai arī cik bieži mēs rīkotu pasākumus, tas ir par maz. Jūs jau teicāt, ka Purvīša balva ir tā kā virsotne – kam? Kalnam, ko mēs neredzam. Gribētos un pienāktos skatītajam rādīt arī ikdienu. To kalnu, kur nav tikai virsotne, kur ir brīnišķīgi, ļoti labi, vajadzīgi darbi ne tikai procesam, bet arī ikviena skatītāja un mākslinieka izaugsmes ceļam.
Gadu gaitā var izrādīties, ka tā virsotne ir bijusi pie ļoti neliela kalniņa.
Tāds paugurs tikai bija. Ir ļoti svarīgi redzēt šo salīdzinājumu – pie kāda procesa virsotnes šie darbi ir pieskaitāmi.
Amanda, jūs esat beigusi Drēzdenes Mākslas akadēmiju, arī Latvijas Mākslas akadēmiju. Jūsu diplomdarbs Drēzdenē ieguva īpašu balvu. Vai jums ir nozīmīga starptautiskā tīklošanās?
Amanda Ziemele: Jā, pirmkārt, gribēju papildināt Valda Celma teikto par fundamentālo laikmetīgās mākslas iztrūkumu. Kā varētu iegūt zināšanas par to, lai nebūtu sajūtas, ka laikmetīgā māksla ir kaut kas neizprotams. Citas nozares, kas arī, piemēram, saistītas ar balvām, nominācijām, šķiet pieejamākas.
Balva kā jebkura platforma paver iespēju iepazīt citu valstu nozaru pārstāvjus, kas citā veidā nebūtu tik vienkārši.
Šajā kontekstā šī gada laikā ir prieks, ka būs iespēja satikt kādu no citām valstīm viedokļa apmaiņai, ņemot vērā, ka šobrīd klātienē izstādes netiek atklātas. Pat ja piedalies kaut kādās izstādēs, tad darbi tiek tikai aizsūtīti, bet iespējas par to runāt iztrūkst…
Vai esat iepazinušies ar citiem konkurentu darbiem? Vai ir kaut kas, kas ir ļoti pārsteidzis?
Valdis Celms: Mani patīkami pārsteidza… Es par katru no tiem, kuri tiek izvirzīti, varētu teikt, ka viņi uzrunā, ir spēcīgi, izraisa iztēli un ir laikmetīgi. Šajā ziņā negribētu izvirzīt kādas prioritātes. Pārsteidz tas, cik ļoti mākslas un tehnoloģiju saplūšana ir realizējusies un attaisnojusies. To es redzu kā pozitīvu virzienu vispār mūsu mākslas attīstībā.
Kā nepietiekamu joprojām uzskatu to, ka līdz skatītājiem daudzi darbi varbūt neaiziet, jo tos par maz var redzēt.
Skatītājs vienkārši nav pieradis.
Valdis Celms: Jā, skatītājam neveidojas īsta laikmetīgās mākslas darbu apgūšanas pieredze. Arī kritikas, pārdomu literatūras vai refleksiju par šiem darbiem ir par maz. Esmu savā praksē sadūries ar to, ka visu laiku jautā autoram. Man no sākta gala, kopš taisu kinētiskos darbus, jautā – ko jūs esat domājis, kas tas ir, kas no tā būtu jāsaprot? Visu laiku grib, lai es skaidroju, pamatoju, lai katru reizi tas būtu pateikts jaunos vārdos. Tas nozīmē, ka kaut kas tomēr nenotiek, jo mākslas darbam vajadzētu dzīvot ne tikai autora fantāzijā, bet arī skatītāju iztēlē. Sabiedriskajā apziņā, bet varbūt tas tā arī notiek un pats neesmu kaut ko izsekojis.
Atgriežoties pie finālistu saraksta, Amanda, tev ir kāds pārsteigums vai jaunatklājums šajā?
Amanda Ziemele: Jaunatklājuma, ko es negaidītu, nav. Esmu izsekojusi arī nominantu izstādēm ilgākā laika posmā. Nebija tā, ka es saskartos ar pilnīgi nepazīstamu mākslinieku. Kopums kā tāds bija mazliet negaidīts. Kā tiek uzsvērts visos medijos, ka ir dažādi sadarbības projekti, ļoti atšķirīgas pieejas, kas ir svarīgākais. Būtībā redzēt, kā atšķirīgi konteksti satiekas.
