Par uzstāšanos ar “Kremerata Baltica”
Georgijs Osokins: “Kremerata Baltica” ir viens no pazīstamākajiem un svarīgākajiem orķestriem pasaulē, un tas, ka esmu tā rezidējošais viesmākslinieks, man nozīmē ļoti daudz. Uzskatu sevi par daļu no šīs ģimenes, kurai ir ļoti daudz gadu. Pēc diviem gadiem “Kremerata” svinēs 25. jubileju. Šis orķestris apceļojis visu pasauli vairākas reizes, spēlējis kopā ar labākajiem un pazīstamākajiem mūziķiem. Pieredze, kuru viņi var man nodot kā solistam, ir nenovērtējama.
Protams, pirmkārt, esmu pateicīgs Gidonam [Krēmeram] un savai veiksmei, ka pazīstu tādu mākslinieku un mūziķi ar lielo burtu. Mēs esam domubiedri, viņš ir mans skolotājs.
Trīs gadu laikā daudz kur esam spēlējuši. Šajā laikā, pateicoties Gidonam, esmu atklājis sev Mečislava Vainberga mūziku, kura līdz šai dienai atstāj uz mani lielu iespaidu, un vispār varēju pa jaunam paskatīties uz mūsu industriju – gluži kā no paša tās kodola, palūkoties uz to caur tāda cilvēka pieredzes prizmu, kurš visu pārdzīvojis, visu saprot un zina, bet turpina savus mākslinieka meklējumus. Un tas ir pats vērtīgākais, pats pamācošākais, uz ko esmu centies noskaņot savas antenas pēdējo trīs gadu garumā.
Un klausīties, dalīties ar saviem radošajiem meklējumiem, kaut ko ņemt – ne tikai no Gidona, bet arī no orķestra, jo tie ir neparasti talantīgi cilvēki dažādās dzīves sfērās, ne tikai mūzikā.
Par “Kremerata Baltica” īpatnībām
Spēlēt jebkuru koncertu bez diriģenta vienmēr ir izaicinājums. Nevaru teikt, ka man kāds no variantiem patīk vairāk – ja diriģents ir vai arī ja tā nav, tomēr, saprotiet, “Kremerata” nav orķestris ierastajā vārda izpratnē. Tas ir solistu ansamblis. Tajā katram mūziķim ir ļoti liela patstāvīga vērtība. Tajā cilvēki cits citā klausās, reaģē uz manām vibrācijām [gadījumā ar Bēthovena klavierkoncertu], uz kaut kādiem impulsiem, kurus nosaka koncerta dienas atmosfēra.
Tāpēc man vienmēr ir ļoti interesanti ar viņiem spēlēt. Tas ir vienkārši aizraujoši, jo nekad nezini, kas tevi sagaida. Pat tādā mūzikā kā Bēthovena, kur sākotnēji a priori jābūt ļoti spēcīgai, skaidrai koncepcijai (tu taču neej uz skatuves improvizēt, tur jābūt ļoti precīzai, pārdomātai dramaturģijai). Šī neprognozējamība arī rada to mūžīgo skaistumu, uz kuru mēs tiecamies.
Visādā ziņā darbā esam ļoti gribējuši saglabāt zināmu spontānumu. Neskatoties uz to, ka šis koncerts ir ārkārtīgi populārs, tas ir spēlēts miljoniem reižu, tomēr, pat spēlējot to mēģinājumos no dienas dienā, ik reizi atklāj tajā kaut ko jaunu, lai cik banāli tas neskanētu. Tie ir tādi kopīgie meklējumi.
Kādā krāsā ir Bēthovens?
Man Bēthovens ir revolucionārs komponists. Neparasti stiprs. Cilvēks, kurš varēja iestāties pret to, kas notiek ar cilvēci un pat pret to, ko cilvēkam piedāvā Dievs, un kļūt par tādu ļoti vīrišķīgu protesta spēku. Es pats pēc savas dabas, kā man šķiet, esmu nekonformists, un protesta gars, kurš caurauž Bēthovena mūziku, man ir ļoti “pa spalvai”.
Šis koncerts ir īpašs ar to, ka, no vienas puses, tas ir neparasti lirisks, tajā ir pat impresionisma fragmenti, tomēr tajā ir arī Bēthovenam raksturīgā vulkāniskā enerģija. Es dievinu šo Bēthovena Ceturto klavierkoncertu, zinu, ka arī Gidonam tas patīk. Esmu to spēlējis ļoti sen, vēl skolas laikā. Tas ir viens no pirmajiem koncertiem, kuru es spēlēju uz skatuves ar orķestri, tāpēc man ar to ir senas attiecības.
Man jebkura uzstāšanās ir kaut kas nemateriāls, tas ir līdzīgi meditācijai, jo mēs, mūziķi, pārvaldām laiku, tas ir mūsu galvenais līdzeklis.
Un, ja izdodas laiku apturēt, saskaldīt, atritināt, nokrāsot, tas ir jūtams, un daudzi to sauc par meditāciju. Man ieiet zināmā transā, īpaši Bēthovena mūzikā, ir ļoti svarīgi.
Man ir “krāsu dzirde”, un Bēthovena mūzikā es bieži saklausu impēriskā zelta, bordo, tumšsarkanu toni. Ne vienmēr, jo Bēthovens ir ļoti dažāds. Ar Ceturto klavierkoncertu viss ir sarežģītāk – tajā ir ļoti daudz gaisa un tikpat kā nav zemes. Tajā viss elpo no paša sākuma līdz beigām, kā Bēthovena “Pastorālajā simfonijā” vai viņa pēdējos kvartetos. Kādā krāsā ir gaiss? Baltā? Gaiši zilā? Kādam būs sarkanā – katram cilvēkam ir sava palete.
Par dzīvo koncertu vērtību
Tagad ir ļoti neprognozējams laiks. Mums ar Gidonu ieplānoti citi koncerti, galvenokārt ne šeit. Es ļoti ceru, ka situācija nepasliktināsies, un mēs [valstis un sabiedrības], kad mums aiz muguras jau ir seši pandēmijas mēneši, atradīsim kaut kādu izeju, kas būs humāna visiem. Ceru, ka koncertdzīve atjaunosies – pakāpeniski, taču atjaunosies.
Šis laiks devis iespēju saprast, cik svarīgs man ir līdzdalības moments dzīvo uzstāšanos laikā. Jo cilvēks var klausīties koncertus, pat dzīvās uzstāšanās, bet tas absolūti nav tas. Koncerti ir dzīvi.
Tas ir kā liturģija, kad cilvēks dzird tekstu, kuru viņš jau zina, kuru viņš jau daudzkārt pārlasījis pats, tomēr nez kāpēc iet uz baznīcu, jo viņam šajā brīdī jābūt klāt, jo viņš tur ar kaut ko sazinās.
Šajā gadījumā ir tas pats. Koronavīrusa laiks, man šķiet, parādījis, cik tas ir svarīgi, cik lielā mērā dzīvie koncerti ir neatdalāma cilvēces evolūcijas daļa. Es ļoti ceru, ka situācija mainīsies un mēs varēsim spēlēt pilnvērtīgus koncertus – kur gribam un bez jebkādiem ierobežojumiem.
KONTEKSTS:
17. starptautiskais “Kremerata Baltica” festivāls 12. un 13. septembrī norisinājās Dzintaru koncertzālē.
13. septembra koncertā līdzās maestro Gidonam Krēmeram un orķestra rezidējošajam māksliniekam pianistam Georgijam Osokinam uzstājās vijolnieks Hugo Tičiati (Hugo Ticciati), kurš jau vairākkārt atskaņojis latviešu komponistu skaņdarbus, un mecosoprāns Lusiana Mančīni (Luciana Mancini).
Par godu izcilā skaņraža Ludviga van Bēthovena 250 gadu jubilejai koncertā skanēja divi viņa skaņdarbi. Par Ceturto klavierkoncertu pēc tā pirmatskaņojuma rakstīja, ka tas esot “apbrīnojamākais, mākslinieciskākais, neparastākais un komplicētākais Bēthovena sakomponētais koncerts”. Savukārt par 15. stīgu kvarteta lēno daļu pats Bēthovens teicis, ka “tā ir pateicības himna dievišķībai no slimnieka, kas atveseļojas”.
Koncerta ieraksts ziemā būs skatāms arī Latvijas Televīzijā.
