Ceturtās pirmatskaņojums notiks 27. janvārī pulksten 19.00 koncertzālē "Lielais dzintars" Liepājas Simfoniskā orķestra un tā jaunā galvenā diriģenta Gunta Kuzmas lasījumā, savukārt Rīgā tā izskanēs dienu vēlāk – 28. janvārī Lielajā ģildē, Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā, kura tiešraidi piedāvās Latvijas Radio 3 "Klasika".
Doma rakstīt Ceturto simfoniju Ilonai Breģei radusies jau 2019. gadā, bet pagājis laiks, kamēr ideja nobriedusi un radusies arī iespēja rakstīt. Tieši Liepājas Simfoniskais orķestris bijis ieinteresēts darba tapšanā. Ceturto simfoniju komponiste pabeigusi 2021. gada jūlijā, un, kaut arī pagājušā gada 3. septembrī pirmatskaņota jau Piektā simfonija, tieši tagad pienācis laiks dienasgaismu ieraudzīt Ceturtajai.
"Manā izpratnē simfonija ir kā romāns mūzikā. Muzikālās domas virzītājs simfonijā ir vēstījums un formas dramaturģija, kam pakļaujas gan melodisms un harmonijas, gan dažādu skaņu tehniku un orķestra faktūru pielietojums. Ceturtā simfonija veltīta mana vistuvākā cilvēka – viņsaulē aizgājušās mātes Vizbulītes Breģes – piemiņai," atklāj autore.
Dāvis Eņģelis: Kas, jūsuprāt, ir simfonija, un vai kopš 2004. gada, kad pirmatskaņojumu piedzīvoja jūsu Pirmā simfonija, atbilde ir mainījusies?
Ilona Breģe: Jā, noteikti ir mainījusies. Pirmā simfonija arī bija sava veida vēstījums – stāsts ar konkrētu sižetu, bet tur nebija tik izteikta dramaturģija. Gadiem ejot un gūstot dzīves pieredzi – gan darba, gan arī tīri emocionālo –, dramaturģija veidojas daudz skaidrāka. Tas ir neapšaubāmi. Bet varu teikt arī to: ja Pirmā simfonija bija tāds kā "pirmais kucēns" simfonijas žanrā, tad Otrā simfonija 2006. gadā jau bija ļoti nobriedis darbs. Man tiešām nav kauns par Otro. Trešā simfonija bija kamerīgāka – tā bija sacerēta kamerorķestrim "Sinfonietta Rīga", bet tagad pienācis laiks pirmatskaņot Ceturto.
Vai esat spējusi definēt, kurš ir tas brīdis, kad saprotat: darbs, kuru rakstāt simfoniskajam orķestrim, būs tieši simfonija, nevis poēma, epizode, uvertīra vai jebkas cits?
Tas atkarīgs no tā, kas man sakāms. Ja nav tik daudz sakrājies, ko pateikt, tad arī rakstnieks nevar uzrakstīt romānu – tad viņš raksta stāstu, eseju, varbūt vienkārši dzejoli. Bet, ja ir ļoti daudz, ko teikt, – un man bija sakrājies ļoti daudz, ko teikt –, tad, protams, nepieciešama lielā forma, simfonijas žanrs, kas saturiski ir daudz ietilpīgāks.
Pirmā simfonija bija trīsdaļīga, pēc tam Otrā, Trešā – viendaļīgas. Kā ir ar Ceturto?
Tai ir četras daļas. Ir tradicionālais sonātes Allegro pirmajā daļā, varbūt netradicionālāka ir otrā daļa, kas ir pavisam neliels, līdz trijām minūtēm ilgs Intermeco. Trešā daļa ir variācijas: jā, variāciju forma simfonijās nav tik bieži sastopama, bet tā šeit ļoti organiski iederas, un man tā bija nepieciešama, lai varētu parādīt milzīgi dažādo emociju spektru. Fināla daļa ir kā simfonijas kopsavilkums, vainagojums. Varbūt kāds teiks, ka tā ir kulminācija, varbūt kāds teiks, ka tas ir tikai pēcvārds. Komponists raksta, bet, ko pēc tam sadzird katrs klausītājs, ir grūti pateikt. Šī ir ļoti emocionāla mūzika, izstāstīt to vārdos ir gandrīz neiespējami, un katrs tajā saklausīs kaut ko savu. Bet es nebaidos būt emocionāla mūzikā.
Patiesībā ir diezgan liela atšķirība starp to, kā komponē vīrieši un kā komponē sievietes – kaut gan tā nedrīkst teikt, bet tā nu tas ir, jo sievietēm no dabas dots vairāk saudzēt, mīlēt, emocionāli pārdzīvot, kamēr vīrieši ir konstruktīvāki, viņi pievēršas stratēģiskām, globālām idejām.
Mēģinot rezumēt, par ko īsti ir Ceturtā simfonija – būtībā tā ir simfonija par cilvēku savstarpējām attiecībām, bet šajā gadījumā tās nav attiecības starp vīrieti un sievieti, bet gan attiecības ģimenē. Kāda nu kuram tā ģimene ir. Man tas bijis ļoti liels siltums, atbalsts, arī mīlestība.
Iznāk, ka tieši Ceturtajā simfonijā jūs pirmoreiz esat pievērsusies simfonijai kā četrdaļīgam ciklam?
Otrā simfonija ir viendaļīga, bet ļoti izteikti ir saklausāmas četras daļas. Ceturtajā simfonijā tās ir vairāk atdalītas. Man gan jau uzrakstīta arī Piektā simfonija, "Simfonija Rīgai" – to 3. septembrī Latvijas Nacionālajā teātrī pirmatskaņoja orķestris "Rīga" un "Sinfonietta Rīga": tas bija pagājušā gada darbs, sacerēts ļoti īsā termiņā: tur ir pat sešas daļas, tā ka tas ir pavisam plašs cikls. Bet Piektajā simfonijā saturs ir drusciņ savādāks – nav tā emocionālā piepildījuma, kas ir Ceturtajā simfonijā. (..)
Otrajai simfonijai sākotnējais nosaukums bija "Gals un sākums" pēc Raiņa. Daļa no tās tika rakstīta Šveicē netālu no Kastaņolas, un tas varbūt ietekmē šīs simfonijas blakuspartiju un tās liriskākos momentus. Arī šī simfonija ir diezgan autobiogrāfiska, jo manā dzīvē tas bija brīdis, kad bija daudz, ko teikt… Bija daudz dažādu emociju, ko vēlējos izteikt šajā simfonijā. Bet kopumā domāju, ka orķestra mūzikā ļoti daudz kas atkarīgs no komponista rakstības metodes. Ir komponisti, kuri vispirms skrupulozi uzraksta klavierizvilkumu, bet pēc tam to instrumentē. Es neesmu no šādiem autoriem. Vispirms ar roku uzrakstu kādas pāris nošu lapiņas ar tēmām, ko pie klavierēm atrodu vai ģenerēju: pēc sistēmas, ko savulaik iemācījis mans profesors Pauls Dambis, kā varu ar šīm tēmām strādāt tālāk, pieskicēju idejas. Tad apsēžos pie datora un programmā "Sibelius" darbu rakstu jau uzreiz gatavu partitūrā no viena gala līdz otram. Līdz ar to veidojas orķestra skanējums un uzreiz jūtu: lūk, šis attīstības posms ir tieši šai instrumentu grupai, te savukārt man vajadzētu likt klāt to un to, un manā gadījumā nav tā, ka ir melodija, kurai apkārt tiek skaisti instrumentēts pavadījums. Droši vien katrs komponists dara kaut kā savādāk, bet man tieši šādi ir ērtāk: uzreiz jūtu skaņdarbu kopumā. Turklāt bieži vien ir tā: sāku rakstīt darbu, un pēkšņi man ir ideja – jā, šis ir ceļa sākums, bet esmu jau izdomājusi, kādas būs kulminācijas, zinu, kādas būs skaņdarba beigas. Tad nu uzrakstu šīs beigas, un pa vidu atliek uzrakstīt tikai kādu piecpadsmit minūšu garu posmu, kas jāpiepilda, lai no sākuma posma novestu līdz rezultātam – tam, kā šis darbs beidzas, kā stāsts beidzas, kā romāns beidzas.
Bet apjausma par formu, kulmināciju, noslēgumu nāk tad, kad jau izveidojies motīvu klāsts pie klavierēm?
Darba forma galvā laikam tomēr ir jau pirms tēmām. Ne tik sīki, lai pateiktu, ka kulminācija būs te un tur, bet cikliskums un tas, par ko būs runa – tas tiešām rodas vēl pirms tam, bet nezinu, no kurienes tas rodas... Nav tā, ka es mākslīgi to izdomāju. Vienkārši ir tā, ka tās idejas atnāk un mani atrod. Tēmas gan meklēju pie klavierēm, un tad
tas darbiņš ir tāds: reizēm, katru dienu strādājot pie datora, dienas laikā nemaz tik raiti uz priekšu tas darbs neiet, ir kādi bremzējoši faktori. Bet pēkšņi nakts vidū rodas ideja, un tā ir tieši tāda, lai pieceltos, aizietu pie datora un tas, ko visu dienu esmu mēģinājusi panākt, pēkšņi nakts vidū ir uzausis vai atnācis no kaut kurienes!
Tad nu tas tiek arī uzreiz fiksēts. Lielas formas darbus var atļauties rakstīt tikai tad, ja katru dienu nav deviņos jāiet uz darbu. To nu varu teikt. Ja būtu ikdienas darbs, kā man tas bijis daudzus gadus kā orķestra direktorei, es nevarētu rakstīt simfonijas. To apvienot nav iespējams.
Teicāt, ka Pauls Dambis iedevis zināmas tehnikas, kā strādāt ar motīviem, ar muzikālām idejām. Bet, ja runājam par orķestri kā par paleti vai instrumentu komponista rokās, par to, kā veidojat saspēli starp instrumentu grupām: vai šeit ir kāds nozīmīgs devums no jūsu skolotājiem, vai arī jūs pati savas daiļrades ceļā esat attīstījusi savu izpratni par to, kā skan jūsu orķestris?
Man ir ļoti laimējies, jo astoņarpus gadu garumā esmu bijusi Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra direktore: esmu klausījusies ļoti daudzus labus diriģentus, labus solistus un ļoti dažādu mūziku – lielākoties aizskatuvē. Bet esmu arī sēdējusi skaņu ierakstu studijā blakus skaņu režisoram un klausījusies orķestra ieraksta procesu. Tā ir nenovērtējama pieredze uz visu mūžu! Tā ir bagāža, kas nākusi mana administratīvā darba rezultātā. Tas pats bija arī ar pūtēju orķestri "Rīga". Tā ir tāda dzīves skola. Otrā simfonija uzrakstīta tūlīt pēc aiziešanas no Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra: tas jau bija nobriedis darbs, kurā ir viss, ko esmu orķestra laikā sadzirdējusi, saklausījusi, sapratusi.
Pat nezinu, vai komponistam to drīkst vaicāt pirms darba pirmatskaņojuma, bet vai jūs jau zināt, ka pēc Ceturtās un Piektās simfonijas sekos Sestā?
Domāju, ka tuvākajos gados ne, jo šobrīd strādāju pie citiem skaņdarbiem. Līdz lielai formai ir jānobriest. Nezinu, vai komponisti reizi divos vai trijos gados var rakstīt tādus ļoti lielus, dramatiskus skaņdarbus. Tur tiešām jābūt pārliecinātam par ideju, par vēstījumu, ko gribi pateikt klausītājiem. Man šobrīd mazlietiņ jāpievēršas citām tēmām. Varbūt pēc pāris gadiem, ar laiku.
Teicāt, ka arī administratīvajā darbā jums iznācis daudz ko iemācīties par orķestra skaņu. Varbūt ir kādi komponisti, kurus simfoniskajā mūzikā jūtat kā radniecīgus?
Ietekmju, domāju, ir diezgan daudz un tās ir dažādas. Es no tā nebaidos, jo aiz muguras man ir pianistes gadi ar visiem brīnišķīgajiem impresionistu klavierdarbiem un 20. gadsimta mūziku, kas tika spēlēta. Rakstot Ceturto simfoniju, daudz kas skanēja ausīs no Rahmaņinova Rapsodijas par Paganīni tēmu. Varbūt tieši variāciju forma. Bet es kaut kā neesmu analizējusi: mēģinu tomēr veidot pati savu stilu. Man galvenais ir tas, ko vēlos savā mūzikā pateikt, jo tehniskos līdzekļus, dažādus kompozīcijas paņēmienus varu piemeklēt jebkurā mirklī, jo bagāža ir gana liela. Būdama orķestru direktore, daudzus gadus esmu pasūtījusi ļoti daudzus skaņdarbus latviešu komponistiem. Darbi bijuši dažādi: gan ļoti veiksmīgi, kā, piemēram, Artura Maskata "Tango", kas aizgājis tālu pasaulē. Ir bijis dažādi. Bet nekad ne par vienu skaņdarbu neesmu atļāvusies pateikt [kaut ko sliktu], ja arī tā nav bijusi gluži veiksme. Sevišķi jau pūtēju orķestrim ir sava specifika, katrs nemaz nevar tajā stilistikā uzreiz ielēkt. No savas puses esmu devusi iespēju rakstīt visiem, kas to vēlas; katrs, kas vērsies pie mums, saņēmis pasūtījumu. Par rezultātiem tālāk lai spriež klausītāji un vēl citi, es pati šos darbus nekad neesmu [publiski] vērtējusi un par tiem izteikusies.
Es būtu neizsakāmi priecīga, ja Latvijā komponisti izvairītos izteikties par savu kolēģu mūziku, jo ļoti bieži šie vērtējumi balstīti uz ārkārtīgi subjektīviem katra komponista uzskatiem, kas ir ļoti tālu no objektivitātes...
Tas ir tas, kas mani mazliet biedē, jo katrs no mums savā stilā ir individuāls un neatkārtojams, un domāju, ka neviens no latviešu komponistiem, kas pašlaik strādā, nevienu necenšas kopēt – katrs nāk ar savu seju. Līdz ar to vajag tikai priecāties par to, ka esam tik ļoti dažādi un ka arī mūzika ir ļoti dažāda. Bet kaut kādā veidā kritizēt, ka, lūk, viņš neraksta tā, kā rakstu es, – tas ir pilnīgi nepieņemami! Jo katrs raksta tā, kā viņam to liek darīt viņa sirds, domas, prāts un arī profesionālā varēšana.
Tas ir pats jaudīgākais arguments – ka citi neraksta tā, kā rakstu es... Lai gan par mūziku ir jārunā!
Ir pietiekami daudz mūzikas publicistu, muzikologu, arī diriģentu un mūziķu, kas var vērtēt darbus. Un nenovērtējiet par zemu orķestrantus, jo tie mūziķi, kas orķestrī spēlē kā koncertmeistari, ir ļoti erudīti augstas klases speciālisti, kuri orķestrī apēduši daudz vairāk puspudu sāls nekā kāds cits. Esmu par to, lai mēs dzīvotu ļoti dažādi – katrs savā izpausmē – un lai latviešu mūzika turpinātu attīstīties: lai būtu jauni pasūtījumi visiem latviešu komponistiem. Man būtu prieks par to.
