Šī ir viņa pirmā lielā intervija Latvijas Radio 3 "Klasika": saruna raisās par bērnību, Jormas Panulas fenomenu, cilvēka balsi, senlaiku operdziedātājām, Mocartu un Vāgneru, paša kompozīcijām, grāmatu lasīšanu, Brēmenes orķestri un Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku...
No Donalda Daka pie Jormas Panulas
Tarmo Peltokoski: Uzaugu mazā Rietumsomijas pilsētiņā Vāsā, kas nosaukta par godu Zviedrijas karalim un kurā puse iedzīvotāju runā zviedriski. Klavieres sāku spēlēt tikai astoņu gadu vecumā, turklāt pēc savas iniciatīvas, nevis tāpēc, ka kāds mani būtu spiedis to darīt. Zinu, ka cilvēkiem patīk atcerēties bērnību, bet es sazin kāpēc nemēdzu to darīt. Biju ļoti mērķtiecīgs no kāda 13 gadu vecuma… Tu tiešām vēlies dzirdēt par manu bērnību?
Orests Silabriedis: Parunāsim par to, kā mūzika atnāca pie tevis.
Mani vecāki nav mūziķi, bet vecmāmiņa bija vokālā pedagoģe. Viņa dzīvoja netālu no mums, viņai bija klavieres, un lielāko daļu laika es pavadīju pie viņas. Spēlēju klavieres, bet tas nebija nekas nopietns. Notis nepazinu, spēlēju kaut ko pēc dzirdes.
Improvizēji?
Tieši tā.
Es biju kvēls Donalda Daka komiksu fans, īstenībā joprojām esmu, un es tolaik izmantoju komiksu kā partitūru: uzliku zīmējumus uz nošu pults un spēlēju to, ko redzēju bildēs. Līdz pat šodienai atceros šo to no tālaika kompozīcijām. Ir pat saglabājies video. Jā, man bija kādi astoņi gadi.
Un tad desmit gadu vecumā maniem vecākiem kļuva skaidrs, ka jāmeklē nopietnāki padomdevēji mūzikā, un es tiku pie dažiem ļoti labiem skolotājiem. 13 gadu vecumā iestājos Somijas Jauniešu klavierspēles akadēmijā, un nākamo sešu gadu laikā tā bija manas dzīves būtiskākā daļa, no tā laika ir arī mani labākie draugi.
Savukārt 14 gadu vecumā es pirmoreiz pamēģināju diriģēt. Notika mana satikšanās ar Jormu Panulu.
Lūdzu, raksturo viņu.
Profesoram Panulam patlaban ir 92 gadi, un viņš joprojām māca diriģēšanu. Sibēliusa Mūzikas akadēmijā viņš sāka strādāt 70. gados, 1993. gadā aizgāja pensijā, bet kaut kā sanāca tā, ka viņš joprojām māca diriģēšanu. Panula bijis skolotājs visiem ievērojamajiem somu diriģentiem, jau sākot ar Esu Peku Salonenu un Juku Peku Sarasti, kas bija viņa pirmie audzēkņi. Un tā līdz mūsdienām, līdz Klausam Mekelem un visiem tiem, kas nāks vēl pēc manis, un viņi noteikti nāks.
Jorma Panula ir klasiskās mūzikas gigants pasaules mērogā, bet vienlaikus arī ļoti dārgs un nozīmīgs cilvēks tieši manā dzīvē, tāpēc ka bez viņa nekas nebūtu bijis iespējams.
Tas attiecas arī uz citiem somu diriģentiem. Salonens bez Panulas nemūžam nebūtu izlauzies plašajā pasaulē jau 25 gadu vecumā.
Panula ir divu būtisku atziņu autors. Pirmā atziņa — nav iespējams kļūt par diriģentu, ja tu netiec pie dzīva orķestra. Sibēliusa akadēmijā ir diriģēšanas klase, un tiem, kas studē atskaņotājmākslu, maksā, lai viņi spēlētu topošajiem simfoniskā orķestra diriģentiem. Katrs tiek pie orķestra divas reizes nedēļā. Ne Vācijā, ne Anglijā, ne vēl visur kur tas tā nenotiek — tur tu mācies diriģēt divas klavieres, kas imitē orķestri. Kas tas ir? Tas nav orķestris. Kā tu vari kļūt par diriģentu, ja tev nav orķestra?
Un otrā Panulas atziņa — jālieto videokamera. Katra tava diriģēšanas reize tiek nofilmēta. Uzreiz pēc nodarbības mēs ejam skatīties video.
Skan briesmīgi.
Vienalga. Tā tu mācies.
Un, ja tu man jautā par Jormas Panules personību, tad es teiktu īsi — viņš ir īsts soms. Viņš nerunā. Viņš ņurd un burkšķ, un pasaka "kas, pie joda…" vai arī "mamma mia". Panula nevienam nekad nav pateicis, kas un kā būtu jādara. Viņa metode, kas faktiski neeksistē, pieprasa, lai diriģēšanas lieta jau būtu tevī pašā. Neviens netiek barots ar karoti.
Tev vai nu piemīt tas, vai nepiemīt. Viss jāatrod tevī pašā. Tāpēc somu diriģenti atšķiras. Tā tev nav krievu skola, kur viss notiek pēc Musina receptes, vai sazin vēl kāda cita skola. Somijā viss atkarīgs no paša diriģenta personības.
Panula var būt burkšķīgs klasē, bet kāds viņš ir ārpus tās?
Esmu daudzkārt viesojies pie viņa mājās un kopā ar viņu braucis uz meistarklasēm dažādās Eiropas vietās, viņš bieži bijis arī pie manis ciemos, un tad viņš ir ļoti sirsnīgs. Jau teicu — Panula ir man ļoti dārgs cilvēks. Beidzamajā laikā mēs retāk tiekamies, šad tad sazvanāmies, bet es vienmēr jūtu viņa klātbūtni. Pagaidām nav nekādu pazīmju, ka viņš justos vecāks un lēnīgāks.
Vai viņš seko tavai diriģenta darbībai? Skatās videoierakstus?
Ceru, ka nē. Bet man ir aizdomas, ka jā.
"Draugi, vai vēlaties dzirdēt Tosku?"
Vai tev pašam ir vērā ņemama dziedamā balss?
Man ļoti patīk dziedāt. Neesmu gan drošs, vai arī citiem patīk mana dziedāšana. Kad esmu vienatnē, eju cauri operu partitūrām un visu izdziedu. Kad esam draugu lokā, atskaņoju šīs operas arī viņiem. Es saku: "Draugi, vai jūs vēlaties dzirdēt "Tosku"?"
Esmu dziedājis arī visu "Valkīru", un tās ir četras stundas. Dziedu visas lomas. Esmu valkīra Brinnhilde un dziedu "hojotoho". Pēc tam pārtopu par Votānu un dziedu viņa garo monologu. Pēdējos Ziemassvētkos nodziedāju visu "Burvju flautu" kādiem trīsdesmit cilvēkiem, tas jau bija publisks priekšnesums, es nepazinu visus tos cilvēkus. Un dziedāju viņiem visas lomas no Zarastro basa līdz Nakts karalienes koloratūrām ar visu trešās oktāvas fa, tikai manā gadījumā oktāvu zemāk. Tāds, lūk, man hobijs. Ļoti patīk to darīt.
Ja nopietni, tas ir labākais veids, kā mācīties operas. Kā citādi izurbties cauri, piemēram, Vāgnera monstrozajām partitūrām? Vispareizākais ir pašam visu izspēlēt un izdziedāt. Pēc tam mūzika ir tavos pirkstos un tu esi iemācījies katru vārdu. Ja varu nospēlēt un nodziedāt visu "Dievu mijkrēsli", pilnīgi noteikti varu to arī nodiriģēt. Esmu nolēmis turēties pie šī hobija visu dzīvi.
Vai tas palīdz arī kaut kā tikt klāt cilvēka balss noslēpumiem?
Mani ļoti interesē dažādas dziedāšanas tehnikas un balsenes uzbūve. Esmu pētījis balss aparāta darbību un to, kā darbojas muskuļi, kad jūs dziedat krūšu balsī un kad galvas balsī. Neesmu pārliecināts, vai visi diriģenti zina šīs lietas. Bet, strādājot operā, jums jāzina, kā sekmēt to, ka dziedātājs dzied labāk un jūtas labāk. Esmu nopietni aizrāvies ar cilvēka balss fenomenu.
Vai opera kādudien būs tava prioritāte?
Pilnīgi noteikti jā.
Vienmēr esmu gribējis diriģēt operas. Gan jau esi dzirdējis šo stāstu, tomēr atgādināšu — 11 gadu vecumā atklāju Vāgneru, un tas ierosināja mani kļūt par diriģentu. Pirms tam vienkārši mācījos klavieres, spēlēju Listu un pats savas "Transcendentālās etīdes". Bet Vāgners man pēkšņi bija dižākā lieta mūzikā, kāda vien iespējama.
Centos spēlēt viņa partitūras, bet atklāju, ka tas neskan pārāk labi, un vienīgā iespēja, kā tikt klāt Vāgneram, ir – diriģējot orķestri. 12 gadu vecumā iestudēju "Nībelunga gredzena" īso versiju klavierpavadījumā un ar īsinājumiem. Vāgneram pa pēdām sekoja Mocarts, Pučīni.
Bet, kad 14 gadu vecumā sāku mācīties diriģēt, nācās aizmirst par operu. Somija nav operu zeme. Mums ir viens opernams, savukārt, piemēram, Vācijā ir ap 80. Visi diriģenti, kas mācījušies pie Jormas, ir simfoniskās mūzikas diriģenti. Miko Franks šad tad diriģē operas, redzēju viņu Vīnes Valsts operā, bet tas ir izņēmums.
Un vēl viena lieta — viņi visi ir stīdzinieki. Es esmu pianists. Jormas priekšstatā diriģentam jābūt orķestra mūziķim, vēlams, stīdziniekam. Man nācās justies drusku neērti par to, ka esmu pianists. Biju bez pieredzes orķestrī. Labi, pāri reižu spēlēju čelestu, bet tas īsti neskaitās. Vācijā ir citādi: tur visi diriģenti savulaik bijuši pianisti un karjeras sākumā opernamu pagrabos spēlējuši klavierpavadījumus solistiem, seko kapelmeistara amats piecpadsmit gadu garumā vai kas tamlīdzīgs, viņi netiek pie simfoniju diriģēšanas. Turpretim es kopš 15 gadu vecuma esmu diriģējis Brāmsu, Sibēliusu, Bēthovenu, 16 gadu vecumā nāca Čaikovska Piektā, un tā tālāk. Pilnīgi cita pieeja.
Tagad, kad man ir iespēja pašam izvēlēties, ko diriģēt, es pamazām dodos atpakaļ uz pirmsākumu, respektīvi, uz operpasauli.
Skaidrs, ka mana karjera sākas kā simfoniskajam diriģentam, bet es noteikti tēmēju uz operu. Nākošgad diriģēšu operu Latvijā un vēl šur tur. Cerams, tas notiks arvien biežāk un biežāk.
Ar balsi apsēstais
Vai tev ir kāds īpaši tuvs cilvēka balss tips? Augstas balsis, zemas balsis…
Ja runājam par cilvēka balsi, esmu kārtīgs apsēstais. Nekad neesmu īpaši interesējies par jauniem pianistu ierakstiem, man nav ne jausmas, kurš klaviernieks atkal parakstījis līgumu ar "Deutsche Grammophon" vai kas būtu mani iecienītākie tā vai cita klavierkoncerta ieraksti.
Bet, tikko runa par dziedāšanu, es jau gadu gadiem sistemātiski un pamatīgi pētu visu ko. Klausos vecākos pieejamos ierakstus, un cilvēka balss ieskaņojumu vēsture nupat jau ir 120 gadu ilga.
Tas būtu, piemēram, Enriko Karūzo?
Jā, kaut vai Karūzo. Visi zina šo vārdu, bet cik daudzi no mums ir klausījušies viņa ierakstus? Bet turpat līdzās ir, piemēram, Emmija Destina (Destinn), kas dziedāja Minniju Pučīni operas "Meitene no Rietumiem" pirmizrādē 1910. gadā. Ir pieejams ieraksts, kurā viņa dzied Salomi divus gadu pēc operas pirmizrādes, tas ir, 1907. gadā. Var dabūt noklausīties "Rožu kavaliera" pirmizrādes sastāva ierakstu, kas tapis Drēzdenē 1911. gadā — tajā pašā, kad notika pirmizrāde. Tie visi ir unikāli vēstures dokumenti. Mēs varam paklausīties, kā spēlēja Jožefs Joahims. Tās ir lielas vērtības, taču nav daudz, kas būtu šos dokumentus studējuši.
Ja jums liekas, ka, piemēram, 50. gados tapuši ieskaņojumi ir seni… Nu, kur tad! Tie pārsvarā ir pieklājīgas kvalitātes stereoieraksti. No visa šī var ļoti daudz mācīties.
Man ļoti patīk vērot, kā gadu desmitu gaitā mainās dziedāšanas tehnika un vokālie paņēmieni. Izmaiņas ir pamatīgas. Kā 20. gados Brinnhildi dziedāja Frīda Leidere (Leider) vai Lote Lēmane (Lehmann)! Vai vēl agrāk Lilija Lēmane… Desmit gadus vēlāk nāk Kirstena Flagstade, un tas izklausās pilnīgi citādi. Paiet divdesmit trīsdesmit gadu, un ar pilnīgi citādu pieeju nāk Birgita Nilsone. Un Nīna Stemme mūslaikos — atkal pilnīgi atšķirīga pieeja.
Labi, tu klausies visus šos vēsturiskos un mūslaiku ierakstus, bet jautāšu, vai tas tev arī kaut ko māca, liek secināt?
Pirmā lieta — orķestri kļuvuši skaļāki. Ja kādu dziedātāju mūslaikos raksturo kā vāgneristu, tas ir visai riskanti. Protams, ir vāgneristi, ir verisma solisti, belkantisti, mocartisti. Bet šis kategorizējums (vāciski — Fach) tiek uztverts pārāk nopietni.
Ja tu esi vāgneriste, tu vari dziedāt tikai Vāgneru, [Rihardu] Štrausu un varbūt Turandotu. Tas ir viss. Pirms simt gadiem Vācijas vai Itālijas opernamos dziedātāja vienu vakaru varēja dziedāt Zīglindi, dienu vēlāk viņa bija Toska, un vēl dienu vēlāk — [Mocarta] Grāfiene. Mūslaikos ir etiķetes: jauneklīgi dramatiskais soprāns Zīglindes lomai, spēcīgi dramatiskais soprāns Brinnhildes vai Izoldes lomai, Tosku vai Čo-Čo-Sanu dzied "spinto" soprāns, bet Grāfieni — liriskais soprāns. Agrākos laikos bija vienkārši — soprāns. Lote Lēmane bija soprāns.
Un viņas darbs ir dziedāt soprāna lomas, vai ne?
Tieši tā. Viens no slavenākajiem daudzpusīga soprāna paraugiem ir Marija Kallasa, bet viņa bija cita veida zvēriņš. Kad attīstījās stereoierakstu industrija, pakāpeniski maznozīmīgāks kļuva tas, cik liela tava balss un kā tā skan telpā. Tu noliec dziedātāju studijā pie mikrofona, un balsij jāskan labi tieši šādā mikrofona versijā. Tas padarīja balsis mazākas. Gigantiskās balsis — Flagstade un Nilsone — bija pilnīgi citādas. Klausoties ierakstus, var vērot, kā mainās balss apjoms, dziedāšanas tehnika un vokālā mode.
Kā tu to vērtē?
Es drīzāk vienkārši vēroju. Protams, varu izteikt arī kādus apgalvojumus, bet kam no tā būs labums?
Vai tu gribētu strādāt ar Flagstadi, Lēmani?
Absolūti! Bet,
ja runājam par manu iecienītāko Brinnhildi vai Izoldi, tad tā ir Marta Mēdla (Mödl). Viņa dziedāja Brinnhildi Furtvenglera vadībā 1953. gadā neilgi pirms maestro nāves, Izoldi Karajana vadībā Baireitā 1951. gadā, un tā tālāk. Labi, es par šo varētu runāt stundām.
Bet mēs esam runājuši tikai par soprāniem. Kā ar citiem balss tipiem?
Ja piesaucam vāgnertenorus, ir tikai viens, ko varam likt augstāk par citiem — tas ir Laurics Melhiors (Melchior). Viņam nav līdzīgu. Protams, ir arī citi: Ludvigs Sūthauss (Suthaus), Makss Lorencs (Lorenz), Ramons Vinajs (Vinay)… Vinajs, starp citu, bija ne tikai lielisks Tristans, bet arī pārliecinošs Lielinkvizitors Verdi operā "Dons Karloss", un tā ir "basso profundo" loma.
Pirmīt piesaucām "Burvju flautu". Mans atsauces ieraksts ir Tomasa Bīčema versija 1937. gadā. Uvertīras pirmie akordi gan viņam ir tik lēni kā nevienam, tas skan īsteni vāciski, toties dziedātāju ziņā šis ieraksts ir vienkārši krāšņs. Mūsdienās Tamino parasti dzied tenors ar gaišu galvas skaņu, tenors "leggiero", kuram nav īstena vokālā spēka, bet Bīčema versijā Tamino ir varoņtenors Helge Rosvenge (Roswaenge). Es gan nezinu, cik daudz viņš dziedājis Vāgneru, bet, kad viņš dzied Tamino, tas ir tieši tā, kā jāskan Tamino. Paklausies! Skan fascinējoši.
Varbūt parunāsim par kaut ko citu?
Nē, nē, nē, es vēl gribētu zināt, kāda ir tava attieksme pret mūslaiku "Burvju flautas" ierakstiem. Piemēram, Noringtons, Gārdiners, Renē Jakobss. Vai tu klausies arī tādus?
Jā, es klausos, un tas ir pavisam kas cits. Skaidrs, ka Bīčemam nebija ne mazākās saprašanas, kā spēlēt Mocartu. Tam it kā nav nozīmes, bet es neliktu kā atsauci Bīčema diriģēto "Burvju flautas" uvertīru. Harnonkūrs noteikti zināja daudz vairāk par Mocarta atskaņošanu. Bet atkal — vēl viens man ļoti mīļš "Burvju flautas" ieraksts ir Klemperera versija 1964. gadā ar Philharmonia orķestri. Brīnišķīgs! Paminu dzied Gundula Janovica, un tas ir dievišķi.
Taču — kad runāju par šiem kā saviem mīļākajiem ierakstiem, es vērtēju tos no dziedāšanas aspekta. Ne orķestra spēle, ne diriģenta redzējums man nešķiet tik labs, viss skan pārāk lēni un smagnēji. Tomēr dziedātāju dēļ es spēju to nedzirdēt.
Kad nonākam pie tā, kā spēlēt Mocartu pareizāk, ja tam vispār ir nozīme…
Jā, bet vai, tavuprāt, ir?
Tam ir nozīme, un tam nav nozīmes. Lielākoties tas skan interesanti. Tieši interesanti. Jakobsa versiju vērtēju augstāk nekā Gārdinera, un Noringtons ir… Man liekas, ka viņš ir pārliecīgā sajūsmā par saviem izgudrojumiem.
Piemēram, Vāgnera uvertīru spēlēšanu "non vibrato"?
Jā. (smiekli) Un Bruknera. Nujā, tātad šie diriģenti ir interesanti, bet, ja runājam par solistu izvēli, tad es neesmu gluži sajūsmā. Dziedāšanas ziņā noteikti labprātāk klausos Klempereru nekā Gārdineru.
"Mocarts ir ļoti mans komponists"
Skatījos video, kur tu diriģē Mocarta "Lincas simfoniju", un vēlējos, kaut tu biežāk diriģētu Mocartu. Vai arī Mocarts ir tavs komponists, tāpat kā Vāgners?
Jā. Pilnīgi noteikti. Mocarts primāri bija operkomponists, tur nav nekādu šaubu. Vispirms izpēti, kā diriģēt viņa operas, un tu zināsi, kā diriģēt viņa simfonijas vai klavierkoncertus.
Tu skatījies video ar "Brēmenes Vācu kamerfilharmoniķiem", un viņi ir ļoti spēcīgi šajā mūzikā, tā man šķiet. Mocarts un Bēthovens viņiem sanāk labāk nekā jebkuram citam orķestrim uz mūsu planētas. Es diez vai vēlēšos taisīt Mocartu ar kādu citu orķestri.
Brēmenei Mocarts nāk dabiski. Man pat gandrīz nekas nav jādara. Viņi izvēlas pareizo vibrato amplitūdu, viņi zina, kuru tieši skaņu vajag drusku iegaismot un siltināt, man jādod tikai neliels impulss. Viss elpo pats no sevis.
Sibēliusu es varbūt diriģēšu drīzāk ar kādu citu orķestri — Sibēliuss nav gluži Brēmenes ierastā teritorija. Diemžēl visā pasaulē orķestri nav diez ko labi trenēti spēlēt Vīnes klasiku. Daudz kur Bēthovens skan 60. gadu stilā. Tam palaikam nav nekādas vainas, Devītās simfonijas pirmo daļu tā noteikti var spēlēt, taču es nevēlētos dzirdēt šādu pieeju Pirmajā simfonijā.
Jā, Mocarts ir ļoti mans komponists. Mājās pie klavierēm man ir Vāgnera un Mocarta ģīmetne.
Vai tev ir kādi paraugdiriģenti? Varbūt savulaik bija un vairs nav?
Man bijuši diezgan daudzi, un tas ir vajadzīgs, jo tā var daudz iemācīties. Cilvēki mācās atdarinot. Augstskolā par mani drusku smīkņāja, kad es biju pārāk aizrāvies ar kārtējo diriģentu. Bet es tiešām rūpīgi studēju, kā diriģē daudzi dižajie. Tagad gan jau man pašam patstāvīgi jāpiedomā, kā darīt savu darbu.
Nosauksi kādu vārdā?
Noteikti nāk prātā Karloss Kleibers. Tā, protams, ir klišeja, bet ne bez iemesla. Viņam līdzīgu nebija un nav. Uzreiz var pamanīt, ja kāds sāk atdarināt Kleiberu, tas vienmēr ir acīmredzami. Bet domāju, ka daudzi diriģenti izslimo Kleibera fāzi. Man liekas, ka ir svarīgi studēt Karajanu un Bernsteinu kaut kur līdztekus. Sarakstā ir arī Furtvenglers un Toskanīni, kurus gan mazāk var redzēt. Būdams soms, esmu bijis fanu klubā teju visiem somu diriģentiem un teikšu arī, ka ikvienu no viņiem varu visai labi atdarināt.
Komponēšana, grāmatas, kino un laime
Vai tu turpini komponēt?
Pērn sacerēju divus skaņdarbus — vienu stīgu kvartetam un otru flautai un klavierēm. Tie bija pasūtinājumi no draugiem. Man patīk to darīt, bet tagad nav ne pasūtinājumu, ne arī laika komponēšanai.
Vai pieejami ieraksti?
(pauze) Jā… Agrāk es komponēju vairāk. Kad tikko sāku mācīties diriģēšanu pie Panulas, nesu uz nodarbībām pats savas kompozīcijas, lai orķestris tās spēlētu manā vadībā.
Tas piestāv 14 gadu vecumam.
Pilnībā. Domāju, ka turpināšu komponēšanu, ja vien kāds vispār gribēs dzirdēt ko no manis, par ko neesmu drošs. Tas būs jauks hobijs. Bet es neesmu [Esa Peka] Salonens. Viņš vienmēr uzskatījis sevi visupirms par komponistu, kas nejauši kļuvis par diriģentu. Turpretim es visupirms esmu mūziķis. Par to esmu pārliecināts kopš 16 gadu vecuma.
Vai tu mēģini atrast laiku grāmatām, kinofilmām, dārzkopībai?
Dārzkopībai nē.
Medībām – kā tavs kolēģis Santu Matiass Rouvali?
(pagriež klēpjdatora kameru pret logu, aiz kura ūdenstilpne un pelēki nami)
Lūk, te es dzīvoju, nekāda dārzkopība, nedz medības nesanāks. Panula daudzkārt man teicis — tev jālasa vairāk filozofijas grāmatu nekā partitūru. Lieliska ideja, bet praksē tas ir neiespējami. Teorētiski es viņam piekrītu.
Ja runājam par kino, man patiešām ļoti patīk filmas. Mans absolūtais favorīts ir Tarkovskis, seko Bergmans, Kubriks, noteikti nedrīkstu aizmirst Hičkoku, Kopolu, Skorsēzi… un arī Tarantīno. Mūrnava "Sunrise".
Pēdējo gadu desmitu labākās filmas manā ieskatā ir Linča "Malholandas ceļš" un Malika "Dzīvības koks". Bet, ja būtu jāizvēlas tikai viena vienīgā filma, tā būtu Teodora Dreijera 1955. gada lente "Vārds" (Ordet) — visu laiku izcilākā.
Pagājušajā gadā es vēl nebiju superaizņemts un daudz lasīju. Bet šosezon esmu aizņemts faktiski katru nedēļu. Katru nedēļu esmu citā valstī un diriģēju citu orķestri. Paspēju lasīt tikai un vienīgi partitūras. Ir daudz izvērstu skaņdarbu, un man tie jāmācās. Bet tā nav žēlošanās. Es daru to, ko vienmēr esmu vēlējies darīt. Tas nav gluži ikdienišķs dzīves ritējums, vairums tā nedzīvo. Bet es citādu dzīvi nepazīstu. Un nevēlos. Vienmēr gribēju dzīvot tieši un tikai tā. Un tas nebūtu iespējams, ja es kopš pirmlaikiem nezinātu, ka vēlos to.
Tā nav nejaušība. Darīju visu iespējamo, lai nonāktu pie tā, kas man tagad ir. Ne jausmas, kad izmazgāt drēbes vai kad nākošgad tikšu mājās. Bet atkal — nežēlojos par to. Ir tik daudzi, kas vēlētos to pašu, vai vismaz domā, ka vēlas, bet netiek tik tālu. Esmu ļoti laimīgs un izredzēts.
Vai ārpus Somijas ir vietas, kur tu jūties labi? Es domāju tieši par valstīm vai pilsētām.
Noteikti Brēmene. Tās ir manas muzikālās mājas. Brēmenes orķestris man ir ļoti dārgs, viņi ir mani draugi. Patlaban [saruna notiek oktobra beigās] viņi ir garā turnejā Dienvidamerikā un sūta man īsziņas un bildes no turienes, un tas dara mani laimīgu. Tas ir unikāls brīnišķīgu cilvēku kopums. Neviens orķestris nelīdzinās "Brēmenes Vācu kamerfilharmoniķiem".
Viena no manām mīļākajām pilsētām ir Vīne. Šogad viesojos tur vairākkārt, un, protams, mans sapnis ir reiz diriģēt Vīnē. Kad iztēlojos, ka Mālers diriģēja Vīnes Valsts operā…
Nupat biju Berlīnē — neglīta vieta, bet tā ir Berlīne! Un vēl — liekas, ka tuvākā nākotnē pavadīšu daudz laika Francijā. Bet es nerunāju franciski un kā mājvietu vairāk izjūtu Vāciju.
Patlaban atrodos savā Helsinku dzīvoklī, mani vecāki dzīvo manā dzimtajā pilsētā, nav tā, ka man būtu vienas noteiktas mājas. Daudz laika pavadu viesnīcās un lidmašīnās. Tās tas vienkārši ir.
... un vēl tās izcilās ērģeles!
Lūdzu, noraksturo Rīgu, kādu tu to redzēji. Atceros tavu salīdzinājumu: Nacionālās bibliotēkas ēka izskatās kā no filmas "Blade Runner".
Vai vēl kāds to ir tā nosaucis?
Cik zinu, tu esi pirmais.
Nujā, Rīgā esmu bijis trīs reizes un diriģējis tur vienu reizi.
Alkstu sākt regulāru darbu ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Koncertvietas ir brīnišķīgas, ļoti gaidu Vona-Viljamsa "Jūras simfonijas" atskaņojumu Rīgas Domā. Tā ir lieliska vieta, un vēl tās izcilās ērģeles!
Kad aiziet tālāk no pilsētas centra, viss vairs nav gluži tik daiļš, bet tas ir normāli, un ar to var samierināties.
Vai tava interese par Latvijā mazzināmā Ralfa Vona-Viljamsa daiļradi ir viņa lielās jubilejas ierosināta?
Lielā jubileja ir iegansts spēlēt viņa mūziku. Viņu tiešām spēlē reti. Man te uz darbgalda ir viņa Ceturtā simfonija, ko mēs spēlēsim pēc nedēļas. Tā ir diža mūzika. Ar Vonu-Viljamsu pirmoreiz saskāros 18 gadu vecumā. Tolaik vēl nesaucu sevi par diriģentu, bet zināju, ka drīz tāds būšu. Gribēju, lai man būtu kāds īpašais komponists kā savveida firmaszīme. Klausījos un lasīju daudzu komponistu darbus, un Vons-Viljamss kaut kā izcēlās starp viņiem. Viņš ir no tiem, kuru visi zina, bet neviens nespēlē. Taču viņa mūzika ir tik saprotama ikvienam. Ja tu noklausies viņa Piekto simfoniju, tu nekad to vairs neaizmirsīsi. Ir uzskats, ka Vona-Viljamsa mūzika ir pārāk vienkārša, bet es tā nedomāju. Labi, lai būtu vienkārša, bet es nudien nedomāju, ka man būtu tagad jādiriģē visi Bulēza darbi.
Lūdzu, nedari to!
Nē, nē, es drīzāk skatītos uz Nilsenu, Enesku, Šimanovski, Martinū. Tie visi ir svarīgi autori, kuru mūziku vajadzētu spēlēt biežāk. Man ļoti patīk Lutoslavskis. Esmu aizrāvies ar viņu. Viņš bija ļoti nozīmīgs komponists. Viņa četras simfonijas ir nākamā nozīmīgā simfoniju tetraloģija pēc Brāmsa. Un, protams, mēs vēlētos, lai arī Vaskam būtu četras simfonijas.
Mēs neesam zaudējuši cerības. Un nu, liekas, būs jāliek sarunai punkts.
Jā, man drīz jālido uz Lisabonu, bet pirms tam vēlos satikt vēl dažus draugus. Kad esmu mājās, tā ir mana sirsnīga nepieciešamība.
