Tomēr sarunas sākumā - vispirms par albumu, kurā Bidva ir galvenais personāžs - tvarts "Baltic Concerti" ieskaņots kopā ar Lietuvas kamerorķestri, kam tieši šogad apaļa jubileja - tas dibināts 1960. gadā.
Maruta Rubeze: Albuma ceļš, kā jau tas ierasts, pie klausītājiem bijis visai garš un pakāpenisks: ieraksti veikti 2014. un 2016. gadā, bet klajā tas nācis 2018. gadā. Vai atsauksiet atmiņā gan sākotnējo ideju un koncepciju, gan sajūtas?
Džeralds Bidva: Protams, ir patiešām ļoti patīkami, ka ar šo mūziku saistītais ilgais ceļš ir galā. Jāteic, ka koncepcija man bija skaidra jau no paša sākuma, - gribējās šo disku veltīt tieši šajā, - Baltijas reģionā sacerētajai mūzikai. Man ir ļoti svarīgi šie komponisti, kuriem katram ir savs spilgts rokraksts, un kuriem ir ciešas saites ar mūsu zemi, ar Baltijas tautām.
Piemēram, Pētera Vaska mūzika ir tikpat skaista kā mūsu daba, un viņa mīlestība pret cilvēkiem, pret savu dzimto krastu, ir dzirdama viņa mūzikā.
Juļus Juzeļūns ir mūsu klasiķis, un viņa mūzikā ir ļoti daudz folkloras, ko viņš izmantojis ļoti prasmīgi un profesionāli, viņš, starp citu, dzimis laukos, netālu no Latvijas un Lietuvas robežas. Viņa pirmais instruments bērnībā bija ērģeles, kuru spēlē ievadīja tēvs, un Koncertā, kas ir šajā albumā tieši ērģelēm arī piešķirta nozīmīga loma, kas papildina stīgu instrumentus ar īpašu spēku un enerģiju.
Savukārt Anatolija Šenderova mūzikai piemīt dramatisms, kas vēstī par to, ka mūsu reģionā ne vienmēr valdījis miers; tieši cilvēciskā drāma ir atstājusi uz šo mūziku lielu iespaidu.
Lai arī šie trīs autori ir ļoti dažādi, manuprāt, šajā albumā viņi ir sadraudzējušies, jo viņi runā par vienu un to pašu, viņus saista mūsu zeme, cilvēki, daba, lūk, tāda arī ir mana atbilde uz jautājumu par šī albuma koncepciju.
Bet tas, ka šīs mūzikas ieraksti tapuši 2014., 2016. gadā, bet pats albums iznācis 2018. gadā, neko nenozīmē pārlaicīgai mūzikai. Ir taču arī tādi ieskaņojumi – kaut kas pavisam svaigs, tikko kā komponēts – lūk, arī gluži jauns produkts – te tas nav tā. Šie autori jau patiesībā ir klasiķi, un viņu mūziku pēc manām domām jau var uzskatīt par mūžīgu.
Vai, ieskaņojot albumu, spēlējāt Stradivari 1734. gadā būvēto instrumentu?
Nē, diemžēl tad vēl man nebija Stradivari. Šeit ir ļoti labs mūsdienu instruments, ko būvējis talantīgs meistars no Čehijas, no Prāgas, Jans Špidlens, viņš ar to nodarbojas jau ceturtajā paaudzē. Interesanti, ka viņa būvētie instrumenti plūc laurus anonīmos konkursos, un ka tie skan tik daudzkrāsaini. Tas patiešām ir rets gadījums, ka mūsdienu instruments skan ne sliktāk kā senais.
Kādas ir jūsu attiecības ar šā gada jubilāru – Lietuvas kamerorķestri, kas, neapšaubāmi ir starptautiska mēroga kolektīvs? Interesanti, ka Lietuvas kamerorķestra dibinātājs Sauļus Sondeckis bijis klāt arī pie kamerorķestra "Kremerata Baltica" dibināšanas, tā kā šos abus kolektīvus var uzskatīt par sava veida brāļiem vai māsām. Bet kas raksturīgs tieši Lietuvas kamerorķestrim?
Sauļus Sondeckis ieguldīja lielu darbu, izveidojot kolektīvu, kāda līdz tam šajā reģionā vispār nebija. Un viņš izveidoja ne tikai šo kamerorķestri, bet arī tiem gadiem neticamu karjeru – ieskaitot vieskoncertus ārzemēs. Tas, ko viņš spēja paveikt, bija absolūti unikāli. Un, protams, viņš palīdzēja Gidonam "Kremeratas" tapšanā - gan ar pieredzi, gan ar ko sākt, gan mūziķu atlasē. Bet, ja par atšķirībām, jo katram kolektīva, tomēr ir savs radošais ceļš – "Kremeratai", esot kopā ar Gidonu Krēmeru, repertuārs vairāk saistīts ar mūsdienu mūziku, mūsdienu autoriem, bet Lietuvas kamerorķestris specializējās un arī šobrīd lielāku uzmanību pievērš klasikai. Protams, atskaņot nākas visdažādāko mūziku, taču es runāju par spēcīgākajām tradīcijām, kam daudzu gadu garumā bijusi pievērsta lielākā uzmanība.
Vai jau iepriekš jums nācies sadarboties ar Lietuvas kamerorķestri?
Jā, jau kopš bērnības, jo Sauļus Sondeckis vienmēr bija atvērts jaunajiem mūziķiem, vienmēr deva iespēju skolniekiem spēlēt solo ar orķestri, vienmēr meklēja talantus, un priekš daudziem viņš bija pirmais nozīmīgais cilvēks, kuru laimējās sastapt savā mūziķa ceļā. Arī Gidonam viņš palīdzēja ar pirmajiem aizrobežu vieskoncertiem Eiropā, tieši kopā ar Lietuvas kamerorķestri. Tā kā viss ir saistīts.
Kādēļ jūs zēna gados izvēlējāties vijoles spēli? Vai viss gāja gludi, vai arī bija kādi pagriezieni? Bija taču arī Parīze?
Manā gadījumā tā bija nejaušība – pats vijoli neizvēlējos, vienkārši man mūzika patika un vēlējos mūziku mācīties. vienkārši tajā brīdī skolā, kurp mani aizveda vecāki, bija tieši vijoles skolotājs. Man nejautāja, vai es gribētu spēlēt trombonu vai mežragu – tam skolotāju nebija, dzīvoju mazā pilsētiņā, un iespējas bija tieši šādas. Vēlāk, protams, pārbraucu uz Viļņu, uz Čurļoņa Mākslas skolu, pēc tam Parīze, "Kremerata"…
Divdesmit gadi "Kremeratā"
Un ar "Kremeratu" esat kopā jau divdesmit gadus!
Jā, divdesimt... Daudz, ļoti daudz.
Vai bija liels konkurss uz šo vietu?
Tas nebija tāds konkurss, kādi parasti notiek orķestros, vispirms mani uzaicināja, pēc tam jau koncerttūrē vajadzēja nospēlēt, sevi parādīt, nu, un pēc tam tālākais process ir visai sarežģīts, jo
"Kremeratā" ir svarīga ne tikai spēles kvalitāte, bet tas, kā tu iejūties kolektīvā kā ansamblī, arī ceļojumā, jo tas ir orķestris, kas ļoti daudz laika pavada ceļā – ne kurš katrs ir piemērots šādam dzīves veidam.
Tā ir sarežģīta dzīve tādā ziņā, ka ļoti ilgu laiku esi prom no mājām. Cilvēki, kuri ir vairāk mājas dzīves piekritēji, "Kremeratā" nav uzkavējušies ilgi.
Varbūt tieši tādēļ albums, par kuru runājām sākumā un kurā skan lietuviešu un latviešu mūzika, jums ir kā atgriešanās mājās?
Jā, ir tāda lieta, ka vairāk sāc novērtēt to, ko zaudē. Daudzi emigranti, kuri aizbrauca pēc kara, līdz šim brīdim tik ļoti mīl Lietuvu, Latviju – vairāk nekā šejienes iedzīvotāji. Tieši atmiņas šo vērtību daudzkārt pavairo. To mēs varam just arī mūzikā.
Par jums teikts, ka esat solists, koncertmeistars, diriģents – kā tas atspoguļojas jūsu darbībā, kas tad īsti ir galvenais?
Man svarīgs ir viss, es jau tik labi pārzinu orķestra anatomiju no iekšpuses, arī solo spēle jau ir pavisam cita, jo es pārzinu visu partitūru. Koncertmeistara pieredze man dod plašu sapratni, un es parasti cenšos apgūt skaņdarbu visā pilnībā, ne tikai vienu solo balsi vai I vijoles partiju, tā ir tikai viens mūzikas elements, tikai viss kopums var mūzikai piešķirt spēku un dziļumu.
Cik "Kremeratā" kopumā ir solistu?
Grūti būtu nosaukt skaitli, šeit nav īstais vārds – būt solistam, bet pareizāk būtu sacīt – būt aktīvam muzicēšanas dalībniekam, tas ir ļoti svarīgi, jo
mēs ļoti daudz, praktiski visu laiku spēlējam bez diriģenta, kas mums dod daudz lielākas iespējas vienam otru klausīties, sadzirdēt, sajust un būt atbildīgiem par rezultātu.
Un tas piešķir muzicēšanai lielāku enerģiju.
Šobrīd strādājat Latvijas Radio I studijā, notiek ierakstu darbs...
Šobrīd strādājam pie liela projekta, par kuru vēl nav zināms, kad šo ideju realizēsim, proti, mēs šobrīd apgūstam un ieskaņojam visus sešus Bartoka stīgu kvartetus. Tā ir mūsu versija kamerorķestrim. Divus pirmos kvartetus jau ierakstījām, arī trešais jau ir ceļā, domāju ka pēc kādiem gadiem diviem būsim veikuši šo sarežģītāko muzikālo projektu, kas, domāju, ieies vēsturē. Jo šī Bartoka mūzika orķestra atskaņojumā skan vēl daudz spēcīgāk nekā kvartetā, tur ir tik daudz kā, nu, ļoti bagātas partitūras!
Daudzas stundas, dienas nākas veltīt izpētei, apguvei, taču, kad nonākam līdz rezultātam, tas ir neticams! Domāju, ka šī mūzikas daudziem būs atklājums.
Un arī "Kremeratai" tas būs liels notikums.
Andrāšs Kellers no Ungārijas, kurš šo mūziku ļoti labi pārzina un to ir arī spēlējis ar savu kvartetu, mums palīdzēja šo mūziku izprast, jo tur ir gan ungāru valodas īpatnības, artikulācija, gan savi likumi, kurus mēs nezinājām, bet kurus viņš izskaidroja, tādējādi šo mūziku atšifrējot. Parādīja pareizo virzienu, lai mēs varētu paši strādāt tālāk.
Jā, tas ir līdzīgi valodas apgūšanai – kur likt akcentus, tas, kas viņiem pašiem ir dabiski, un notīs netiek rakstīts, un kad tas tiek izskaidrots, patiešām sāc šīs mūzikas raksturu izprast.
Mēs it kā zinām, kur atrodas "Kremerata", ko dara, tomēr šķiet, ka tā ir tikai tāda aisberga redzamā daļa no visa tā, kas ir jūsu dzīve.
Jā, tā ir tā mazākā daļa. Gidons ir teicis – lai izstrādātu programmas, jaunas koncepcijas, atklātu ko jaunu, vēl nebijušu, nākas tam veltīt ļoti daudz laika, reizēm pat vairāk nekā šīs pašas programmas iestudēšanai. Tādēļ viss šis process līdz koncertam, līdz ierakstam, prasa vairāk pūļu, nekā tas vēlāk redzams rezultātā.
Skatīties uz priekšu, nevis atpakaļ
Ja jau kopā ar "Kremeratu" ir tik daudz darāmā, interesanti, kā jūs vēl iespējat rīkot pats savus festivālus, meistarklases?
Tādēļ, ka interesanti! Man ir svarīgi ne tikai spēlēt, bet arī nodot šo pieredzi tālāk. Festivāls tiek rīkots manā dzimtajā pilsētā, Mažeiķos, netālu no Latvijas robežas. Tie ir ļoti dažādi pasākumi, jauna pieredze, tādā veidā es arī atdodu parādu mūzikas skolai, kur sākās manas gaitas, cenšos atbalstīt kultūru. Nākamais festivāls būs atkal rudenī, oktobrī. Īpaši interesanti tad, kad muzikālās robežas jau tiek pārkāptas, kad rīkojam izstādes, teātra, laikmetīgās dejas izrādes, arī man šajās sev jaunajās sfērā ir daudz atklājumu, rodas jaunas idejas.
Atgriežoties pie "Kremeratas" – kāds bija pagājušais gads, un kādi ir tuvākie plāni?
Šogad martā būs plaša turneja ar daudzām valstīm – būs intensīvs mēnesis. Vispirms ar brīnišķīgo pianistu Liku Debargu – arī Latvijā visus aicinām. Vispār jau gribas skatīties uz priekšu, nevis atpakaļ.
Pagājušais gads tomēr bija īpašs ar to, ka tas bija "Kremeratas" iecienītā komponista Mečislava Veinberga jubilejas gads.
Jā, viss gads bija patiešām jubilejas gads – ļoti daudz spēlējām ne tikai koncertos, bet arī dažādos multimediālos projektos, bez tam arī mūsu ieskaņotais albums tika nominēts Grammy balvai. Bet, kā jau teicu, skatāmies nākotnē – domājam par savu 25 gadu jubileju, kas būs pavisam drīz, pēc pāris gadiem. Turpinām darīt visu to, kas mums šķiet nozīmīgs.
Esmu ļoti pateicīga par šo tikšanos! Lai jums vienmēr sirdī Lietuva – mājas, kur atgriezties pēc ilgajām, bet arī skaistajām koncertturnejām!
Paldies jums arī! Latvija ir manas otrās mājas...
