Margarita Vilcāne 16. decembrī nosvinējusi savu 80 gadu jubileju. Svētku dienā par viņas izjūtām, pārdomām par notiekošo kultūras pasaulē un kādēļ dziedāšanai ir pateikts kategorisks “nē”, mākslinieci uz sarunu aicināja Latvijas Televīzija.
Jānis Lācis: Kā jūs grasāties svinēt savu dzimšanas dienu?
Margarita Vilcāne: Ar svinēšanu ir tā, ka man ļoti patika, kad bija “Spēlmaņu nakts” un kā uz savu balvu noreaģēja Inese Kučinska. Viņai bija sagatavota svarīga runa, viņa to sāka runāt, pēc tam sasmējās, un teica “i drit vai kociņ, gribu svinēt – svinēšu”. Man par laimi ir dēls, te man atbrauks tuvākais draugs Edmunds Freibergs, atbrauks vēl divi cilvēki, un tas ir viss.
Bet vai tomēr ar visiem šiem ierobežojumiem, jums nepietrūkst plašāku svinību? Piemēram, lai var sanākt lielāks pulks tuvinieku.
Bija domāts, jā, es gribēju. Svinēšana man nozīmē satikšanos ar tiem cilvēkiem, ar saviem draugiem, bet diemžēl, ja tu plāno, tad pasmīdini Dievu...
Mums ir daudzas ļoti skaistas balsis, bet dažkārt kaut kā tomēr pietrūkst… Kas ir tas, kas uzrunā?
Tas ir ļoti vienkārši – tur ir Dieva rociņa. Vai nu viņa ir, vai nav. Sauksim to par talantu. Balss vien, tas ir par maz. Obligāti jābūt gudrai galvai un ļoti gudrai, jūtīgai sirdij. Tad viss saliksies.
Bez šaubām, laime ir, ja ir savs autors. Tā ir jebkura dziedātāja veiksme un laime.
Un kurš tas ir jums?
Es esmu ļoti daudz ko pārdomājusi par šo laiku. Man visu laiku Dieva roka ir gājusi līdzi, un laime ir bijusi. Man līdzās bija izcili cilvēki, sākot ar Raimondu Paulu, arī Uldis Stabulnieks, Gunārs Freidenfelds, visi tie autori… Tās nebija tādas dziesmiņas viendienītes. Tā bija laba mūzika. Arī estrādes žanrā ir laba mūzika un ir viduvēja. Tas arī viss.
Ja mēs tā paskatāmies atpakaļ, tad jūs esat laimīgs cilvēks savā profesionālajā ziņā?
Jā, to es šodien varu teikt. Ar visām būšanām un nebūšanām, pie daudz kā biju vainīga pati. Katrā ziņā pārvērtēts ir ļoti daudz.
Ko jūs domājat par jaunajiem izpildītājiem, piemēram, Eirovīzijas dalībniekiem un tamlīdzīgi?
Es klausos tikai klasisko mūziku, bet ar vienu aci, man tomēr ir profesija, es vēroju, lai būtu lietas kursā. To nevar izdzēst no galvas.
Man ļoti patīk Dons, Dināra Rudāne, “Musiqq” puiši un arī grupa “Framest”.
Bet ir arī kaut kas, kas jūs mazliet neapmierina tajā, kā jaunie estrādes mākslinieki tiek līdz skatuves slavai?
Es negribētu būt par soģi vai vērtētāju. Tāpēc teicu, ka viens no noteikumiem ir gudra galva, kur tev pašam ir jāpasaka un jāmīl nevis sevi dziedāšanā, bet pašu dziedāšanu. Man tā bija. Tas process man sagādāja baudu. Tagad apzīmējumi “dīvas, karalienes” ir tādi smieklīgi, man liekas. Es domāju par to, ko es darītu šajā laikā. Grūti pateikt. Viņi nav kārtīgi profesionāli sagatavoti, jo tagad pie tehnikas iespējām, ka iztīra visas tavas netīrās notis... Tas ir absurds. Mums bija jāieraksta tajā laikā, kad nelīmēja, un mums bija jābūt variantiem no A līdz Z. Jānoturas un jānodzied visa dziesma. Tagad ir it kā vienkārši un tāpēc ir diezgan maz izcilības.
Kurš ir sulīgākais posms jūsu dzīvē, kas jums ir bijis enerģētiski spēcīgākais?
Būšu banāla, ja teikšu, ka jaunība. Nē, bet pēc tam nāca klāt krāsas. Dzīves gudrība jau nenāk vienā dienā. Tas bija, lai cik smieklīgi nebūtu, tas nežēlīgais laiks, kad es strādāju Rīgas Estrādes orķestrī, un pēc tam, kad mēs nodibinājām ansambli, kurš pēc tam kļuva par “Tip top”. Tas bija regulārs darbs. Bez šaubām, ka pāri 200 koncertiem gadā, tas nav joks. Man bija jādomā par kolektīvu, lai visi nopelna, ar kādiem cilvēkiem es strādāju. Tas bija interesanti. Tad bija tāds apjukuma laiks, kad nolikvidēja filharmoniju.
Dievs mani pasargāja, jo es faktiski neesmu dziedājusi pie klātiem galdiem, kur skan dakšiņas.
Bija tādas lietas, ko es nevarēju pieņemt, kas bija ļoti skumji. Visādas reakcijas bija no manas puses, tas arī jāatzīst. Tad es nācu pie secinājumu, ka jābeidz.
Par kuriem gadiem jūs šobrīd runājat?
Pēdējiem – pēc 90. gadiem, 2000. gads. It sevišķi 2003. gadā, kad aizgāja mana mamma, man aiztaisījās ciet klape. Es to no sākuma nesapratu. Man vairāk nesagādāja baudu tikšanās ar publiku, kas man visu mūžu bija kā dopings.
Es pēkšņi jutu, ka es kļūstu falša. Tas sev jāpasaka pašam pirmajam, nevis jāgaida, kamēr kāds tev to pateiks.
Jūs tam atradāt izskaidrojumu, kādēļ tas klikšķis notika?
Varbūt tāpēc, ka mani neapmierināja vazāšanās pa kultūras namiem, koncertiņi ar ļoti apšaubāmiem sastāviem. Varbūt tā bija mistika, bet mana mamma bija fundaments manai dzīvei, un mums tā nabas saite nav pārgriezta līdz šim brīdim. Es vēl ar viņu runājos.
Kādos brīžos jūs dziedat šobrīd?
Nē. Absolūti. Es negribu.
Arī ne mājās, ģimenes lokā?
Nē. Vienīgais, ko es darīju, kad man mazbērniņi bija nelieli, tad liekot viņus gulēt, man bija jādzied visas šūpuļdziesmas. Gan “Velc, pelīte, saldu miegu”, gan “Aijā, žūžū”. Manam mazdēlam likās par īsu, viņam jau actiņas ciet, un viņš saka: “Vējiņš pūš”, un tad man bija jādzied viņam “Pūt, vējiņi”.
Jūs sekojat līdzi tam, kas notiek kultūrvidē? Kā jūs skatāties uz to, kāda ir kultūras cilvēku vieta sociālpolitiskajā vidē?
Atkal es negribu būt soģis vai pēdējā instance, bet es tomēr esmu ļoti tuvu saistīta ar aktieriem un režisoriem. Nu, neapskaužamā stāvoklī viņi ir, ļoti neapskaužamā. Un tajā sakarā es ļoti labi saprotu [Gļeba] Panteļejeva nostāju raidījumā “Tieša runa”. Viņš ir godīgs, gudrs, atbildīgs, un man patīk, ka nosauc visas lietas vārdos. Man vispār patīk “Tieša runa”.
Es negribu kritizēt valsti. Pat tāda sajūta, ka mūsu valsts kā mazs bērns kūņojas un veļas, un kļūdās.
Ļoti reti ir veiksmes uzplaiksnījumi… Ļoti reti. Bet laikam gaidīsim, kad kaut kas mainīsies.
Jūs par to runājat vispārīgi jeb tikai attiecībā pret kultūru?
Vispārīgi. Jāgaida, kad nāks jaunā paaudze, viņām ir jānomainās. Es ļoti cerīgi skatos viktorīnu “Gudrs, vēl gudrāks”. Man patīk skatīties uz tiem bērniem – re, kur nāk! Pagaidīsim. Es noteikti nesagaidīšu sava mūža laikā…
Viņi varbūt aizbrauks uz ārzemēm.
Tā ir tāda nelaime. Kas viņus tur gaida? Tā ir tāda ilūzija – labi, šodien es nopelnu, bet kas tālāk? Kas tu esi galu galā? Vai tu esi latvietis? Viņi beigās nepaliek ne par ko, cilvēks un tikai.
Noformulējiet, kas, jūsuprāt, attiecībā uz latvieti ir patriotisms?
Es pati neesmu “urā” patriots. Man tāds ir nepatīkams cilvēkos. Man vīrs izlasīja, – nepateikšu, kāda filozofa atziņu –, ka patriotisms un nacionālisms ir neģēļa pēdējais patvērums. Ar to nav jādižojas. Vai tu esi latvietis, vai tu mīli šo zemi… Tas ir tāpat kā ar reliģiju. Tā ir intīma un personīga lieta.
To var ieaudzināt?
Tas ir atkarīgs no ģimenes. Viss sākas ģimenē.
Kas, jūsuprāt, ir lieta kultūrā, ko no valsts vajadzētu atrisināt pirmo? Kas ir pati aktuālākā?
Visaktuālākais ir visvienkāršākais – negaidīt no kultūras, ka tā nenormāli pelnīs. Ja tu gribi kultūru, tad ieguldi viņā tā, kā visā pasaulē. Es neko jaunu neatklāju. Smiekli nāk par visiem Covid-19 pabalstiem. “Dosim, dosim”, bet kad jāsāk dot, tad vēl vērtējam, vērtēs mēnešiem… Cilvēkam ir jāēd, jābaro ģimene! Tādas elementāras lietas. Es brīnos, kā valdība to nesaprot, bet viņi ir drausmīgās sprukās. Es neapskaužu. Man no sirds žēl nabaga [Krišjāņa] Kariņa. Tiešam var redzēt, ka viņš ir satraucies, bet viņš neko nezina. Viņam laikam ir štruntīga tā brigāde, kas viņam palīdz.
Bet situācija šobrīd arī ir absolūti nestandarta.
To pat nevarēja izsapņot visļaunākajā murgā.
Ko jūs vēlaties, lai jums uzdāvina dzimšanas dienā?
Dāvanas noteikti es negaidu ne no viena. Ziedi, protams, tas ir jauki un kolosāli. Man patīk pašai dāvināt, lai tikai atnāk, un es apdāvināšu viņus... Negribas tā teikt par to veselību…
Mēs ar Raimondu Paulu izsmējāmies, viņš man zvanīja un teica: “Redz, cik tālu mēs esam nonākuši, ka jārunā ir tikai par veselību”.
Smejies vai nesmejies – tā ir!
Sanāk, ka joprojām uzturat ciešas attiecības ar Raimondu Paulu, ar Freibergu?
Jā.
Pauls jums nav kādu projektiņu piedāvājis?
Nē, mēs to esam izrunājuši. Pauls, jūs jau zināt, kāds viņš ir. Viņš ļoti daudz strādā. Pēdējā mūsu sarunā mēs runājam, un viņš saka: “Pagaidi, pagaidi, mani jau nogrimēja, man jāiet filmēties”. Viņš bija televīzijā… Tas notika ļoti dabīgā ceļā. Es laikam pabeidzu savu misiju. Tas nāca pats no sevis. Katrā savā solo programmā es centos izgudrot kaut ko jaunu. Varbūt es arī izgudrotu kaut ko, bet tas nav aktuāli tagad.
