"Ļoti priecājos, ka šī gada pēdējo koncertu spēlēšu tieši mājās. Biju nelielā atvaļinājumā sakarā ar meitiņas piedzimšanu. Būt mājās – tā ir īpaša sajūta," atklāj mūziķe.
Lauma Malnace: Vecgada koncertos kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri tu atskaņosi Astora Pjacollas akordeonkoncertu "Akonkagva". Vai šo opusu jau esi spēlējusi?
Ksenija Sidorova: Jā gan! Šis ir viens no maniem mīļākajiem koncertiem un viens no tiem skaņdarbiem, ko patiesi jūtu no sirds – esmu to spēlējusi vairākas reizes ar dažādiem orķestriem. Ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri gan vēl ne, bet ar Liepājas Simfonisko orķestri un "Sinfonietta Rīga" gan. Tāpēc virkne mūsu mūziķu šo koncertu labi zina, mēs viens otru pazīstam, tāpēc ir ļoti draudzīga atmosfēra.
Tavā kontā jau ir vairāku akordeona koncertu pirmatskaņojumi. Kā, tavuprāt, šis Pjacollas darbs ierakstās akordeona mūzikas klāstā?
Mums, akordeonistiem, tā ir viena no milzīgajām repertuāra virsotnēm jeb kalniem – jo Akonkagva jau arī ir kalns. Šis skaņdarbs ir ļoti nopietns, un izcili, ka mūsu repertuārā ir šis Pjacollas nozīmīgais darbs.
Kas ir tas, kas tieši tevi Pjacollas mūzikā uzrunā īpaši?
Pjacollas mūziku sāku spēlēt tad, kad man bija kādi 12 gadi, un toreiz vēl par kaislību un aizraušanos neko nezināju. Kā to varēju parādīt, tā arī spēlēju. Ar gadiem un dzīves pieredzi mūzika mainās. Un tas, kā tu to spēlē, arī mainās. Līdz ar to, ka šo koncertu spēlēju jau vairākus gadus, varu teikt, ka tas katru gadu arī skan citādi. Vienmēr ir kaut kas, ko varu no jauna atrast, pamainīt.
Manos koncertos atspoguļojas visi manas dzīves piedzīvojumi.
Pjacollas mūziku esmu spēlējusi ļoti daudz – arī solo, bet man tomēr vairāk patīk ansambļi, jo arī pats Pjacolla savus opusus rakstījis draugiem – man ļoti patīk, kā visas smalkās, mazās tēmas izskan dažādajos instrumentos.
Rudenī piedalījies savas koncertaģentūras "Harrison Parrott" 50 gadu jubilejas svinībās. Kāds izvērtās šis pasākums?
Ar šo aģentūru kopā esam jau vairākus gadus – smejos, ka pirms nepilniem pieciem gadiem apprecējos gan ar savu vīru, gan aģentūru. Tā man ir kā otra ģimene. "Harrison Parrott" ir viena no nopietnākajām un lielākajām menedžmenta kompānijām, tomēr tur ir tā sajūta, ka viens otru pazīst un tā nekādā gadījumā nav nekāda mašinērija. Viņiem ir visdažādākie mākslinieki, mūziķi, diriģenti no visām pasaules malām un stiliem. Tāpēc jutos ļoti laimīga, ka varēju spēlēt ar šiem mūziķiem: skatuvi sadalījām ar vācu čellistu Albanu Gerhardtu, kurš tagad dzīvo man blakus Madridē – esam gan kaimiņi, gan kolēģi. Tā nu viesojāmies Londonā, kas kādreiz bija manas mājas.
Aģentūra vienmēr uzklausa un respektē manu grafiku, kas šobrīd ļoti mainījies. Viņi daudz palīdz un atbalsta manas jaunās programmas, koncertus un vēlmes, ko gribētu darīt es pati kā māksliniece. Viņi patiesi ir kā juvelieru darbnīca, kas uzmanīgi ieklausās savos māksliniekos!
Nākamajā sezonā tu būsi rezidējošā māksliniece Cīrihes Tonhalles orķestrī.
To es ļoti gaidu! Ar Pāvo Jervi esam pazīstami jau vairākus gadus – vairākkārt esam spēlējuši Eiropā un arī Japānā. Igaunijas komponista Erki Svena Tīra akordeonkoncertu šoreiz vedīsim uz Cīrihi. Šis orķestris ir Pāvo jaunā ģimene. Pēc Tīra koncerta spēlēšu tango vakaru kopā ar savu trio – Sašu Sitkovecki un Klaudio Konstantini. Tā ka mana rezidence būs ļoti dažāda – no laikmetīgās mūzikas līdz tango stilam. Man patīk, ka akordeons piestāv gan tur, gan tur. Esmu pārliecināta, ka orķestri kopā ar akordeonu nav nemaz tik daudz spēlējuši, un šis koncerts ir viens no grūtākajiem skaņdarbiem manā repertuārā, un arī orķestrim tur ir daudz interesanta:
krēslā nevar sēdēt komfortabli – jāsēž uz maliņas, lai ļoti uzmanīgi sekotu tam, kas tur notiek.
Man ļoti patīk tāda līmeņa mākslinieks, tāds diriģents, kāds ir Pāvo – kad pirmoreiz atnācu uz mēģinājumu, biju ļoti satraukusies un nervozēju, jo viņš taču ir tāds diriģents. Bet Pāvo tik daudz klausījās un prasīja, kā no manas puses būtu labāk...
Pāvo ir tik vienkāršs cilvēks, ka par savu statusu pat nedomā, viņš to aizmirst, un tieši tas viņu padara par mūzikas dievu orķestrim –
jo arī orķestra mūziķiem ļoti patīk strādāt ar Pāvo. Daudzi orķestranti teikuši, ka viņi ļoti gaida koncertus kopā ar viņu.
Kas vēl tev zīmīgs gaidāms nākamajā sezonā?
Kopā ar ģimeni brauksim uz Ķīnu, kur būs vairāki koncerti, pēc tam būs koncerti Eiropā un "Radebeul" mūzikas festivālā Vācijā, kur atgriezīšos trešo reizi. Būs vairāki koncerti, kuros spēlēšu ar jauniem orķestriem, un, protams,
galvenais notikums jūnijā būs Artura Maskata akordeonkoncerta pirmatskaņojums, ko ļoti gaidu. Neesmu vēl redzējusi notis, bet esmu pārliecināta, ka būs labi.
Ar Arturu jau vairākas reizes esam sadarbojušies, un šis būs atkal viens no maniem nopietnākajiem darbiem, jo man neizsakāmi patīk viņa mūzika. Zinu, ka arī orķestra mūziķiem – tā ir dvēseliska, mūsējā. To ļoti gaidu.
Kā ar meitiņas piedzimšanu mainījusies tava intensīvā koncertmākslinieces dzīve?
Pagaidām īsti vēl uz to nevaru atbildēt, jo Gabrielai ir tikai seši mēneši. Viņa piedzima jūnijā, bet jau augustā es atsāku koncertēt. Intensitāte sāksies no februāra, kad mēģināšu atgriezties tajā pašā ritmā. Nevaru solīt, ka tas būs tieši tāpat, kā bija pirms meitiņas piedzimšanas, jo mazliet savu grafiku mainīšu. Esmu pateicīga savam menedžmentam, ka viņi ieklausās tajā, kas man patīk un ko es gribētu. Ir ļoti grūti braukt projām no bērniņa, bet pēc skatuves jau esmu sailgojusies – gribas būt atpakaļ un strādāt. Tiešām – man mūzikas pietrūkst!
Meitiņai patīk akordeons – pat tad, kad viņa vēl bija manā puncī, viņa jau zināja, kas ir akordeons, jo spēlēju līdz pat septiņiem mēnešiem. Tā ka mūzika viņai patīk – cerams, ka arī mājās viņa man ļaus gatavoties koncertiem.
Kur sagaidīsi Jauno gadu?
Ziemassvētkus aizvadījām kopā ar mūsu spāņu ģimeni, bet Jauno gadu sagaidīsim šeit, Rīgā, pie manas ģimenes. Pēc tam būs jābrauc mājās un jāsāk strādāt.
