Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Man ik pa laikam dažos komponista daiļradei veltītajos koncertos nācies komentēt atskaņojamos darbus, tajā skaitā šīs pieminētās solodziesmas. Atceros, ka muzikologs Olģerts Grāvītis kādā sarunā, stāstot par pieminēto trīs dziesmu izdevumu, atcerējās, ka Jāņa Ivanova dziesmas "Latgales līdumos" teksta autora Andreja Eglīša vietā izdevuma veidotājiem minējis citu, vārda saknē mazliet līdzīgu uzvārdu – Eglājs. Kāpēc? Lai tā laika cenzūra akceptētu nošu izdošanu. Saprotams, ka Andreja Eglīša vārds 1959. gadā pārsvītrotu ideju izdot kaut vai vienu dziesmu, un nebūtu iedomājams šāds konteksts – Jānis Ivanovs – tolaik Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas profesors, Valsts prēmijas laureāts, LPSR Tautas mākslinieks, un Andrejs Eglītis – trimdinieks un tā laika izpratnē buržuāziskais nacionālists.
1939. gadā periodikā un arī dzejoļu krājumā "Varavīksna" var atrast publicētu dzejoli "Latgalē" – tas patiešām ir tas, kura rindiņas redzamas notīs dziesmā "Latgales līdumos" – tā tapusi 1940. gadā. Padomju laikā laikrakstu publikācijās, rakstot par šo Jāņa Ivanova dziesmu, autoriem droši vien vajadzēja visādi izlocīties, lai, pasarg’ Dievs, nebūtu jāmin tolaik ļoti nevēlamā Andreja Eglīša vārds, Tā, piemēram, 1956. gada žurnālā "Karogs" muzikologs Artūrs Verners komponista 50. jubilejas reizē, apcerot viņa daiļradi, piemin dziesmu "Latgales līdumos" ar it kā Kārļa Skalbes tekstu. Savukārt 1974. gadā kādā laikraksta "Cīņa" recenzijā (sakarā ar Jāņa Ivanova iemīļotā dziedoņa Tāļa Matīsa 70 gadu jubilejas koncertu) vēl viena nepareizība, varbūt apzināta. Recenzijā minēts, ka jubilejas koncertu jubilārs sāka ar sava novadnieka Jāņa Ivanova dziesmu "Latgales līdumos", kurai teksts paša dziedātāja sacerēts.
Un kā ar otru dziesmas "Manas dzimtenes pusē" tekstu? Vismaz Andreja Eglīša kopotajos rakstos nav atrodams tāds dzejolis. Atrisinājums ir gluži negaidīts – periodikā atrodama publikācija 1937. gada laikrakstā "Rīts". Dzejoļa autors – Kārlis Baltpurviņš, pēc kara trimdinieks ASV. Tikai rodas jautājums, kāpēc notīs arī šai dziesmai kā teksta autors minēts mistiskais Eglājs? Mans minējums – iespējams, Olģerta Grāvīša domu gājiens bija, kā tautā saka: "Pie vienām sāpēm, varbūt izies cauri, liksim to pašu Eglāju arī šai dziesmai!" Runājot par dzejnieku, režisoru un aktieri Kārli Baltpurviņu – noteikti viņš un Jānis Ivanovs bija labi pazīstami, 30. gadu otrajā pusē komponists strādāja par diriģentu Rīgas radiofonā, savukārt Kārlis Baltpurviņš bija darbinieks radiofona literārajā daļā. Starp citu, viņš ir dziesmas "Pie Dzintarjūras", jeb kā rakstīts 1939. gada izdotajās notīs "Dzintarjūras krastā", latviskā teksta autors. Un šī dziesma, kā mēs zinām no vēstures, pirmo reizi skanējusi kinofilmā "Zvejnieka dēls".
Tā nu iznācis, ka viens pseidonīms jeb, kā teiktu literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons, segburts un segvārds A. Eglājs, kas minēts notīs, ticis vienlaikus diviem dzejniekiem – Andrejam Eglītim un Kārlim Baltpurviņam, pašiem tos neizvēloties un droši vien nezinot par to.
Iedvesmu sniegt šo mazo vēstījumu man deva lieliskā segburtu un segvārdu mednieka, jau pieminētā Ilgoņa Bērsona grāmatas par tiem. Tēlaini sakot, piemērīju viņa mednieka zābakus – tie derēja, gan jau tos uzvilkšu atkal kādu citu reizi.
