Henrieta Verhoustinska: Esat nolēmuši grupas astoņpadsimtgadi jeb pilngadību nosvinēt nevis ar jaunu dziesmu albumu, bet ar klasikas albumu, kuram esat devuši tādu līdzjūtību raisošu nosaukumu – "Zelta večuki". (Smejas)
Mārtiņš Ābols: Īstenībā "Zelta večuki" nozīmē "Golden Oldies".
Ā, tas ir savādāk.
Mārtiņš Ābols:
Labāko dziesmu izlasi parasti sauc par zelta izlasi. "Golden Oldies" ir "Zelta večuki". Drīzāk dziesmas ir tie večuki, ne mēs.
Bet albumā ir arī vismaz viena jauna dziesma?
Mārtiņš Ābols: Jā. Mēs pieturamies pie mūsēja ritma – viena dziesma gadā. Pāris gadus atpakaļ bišķiņ sasteidzām un izjutām, kā tas ir, kad nemāk koncertā nospēlēt to, ko paši ir sacerējuši. (Visi smejas) Mēs mēģinājumus netaisām.
Ģirts Strumpmanis: Tas ir Kulakova teiciens (ar to mūs vienreiz iepazīstināja kāda mūziķe), ka mēģinājums ir pirmais solis uz neveiksmi. Mēs to cenšamies ievērot. Dažreiz mēs grēkojam.
Mārtiņš Ābols: Galvenais ir nesasteigt lietas – to mēs esam sapratuši.
Kāpēc Mārtiņš Ābols ir Čipsis un Ģirts Strumpmanis – Dullais? Tu, Mārtiņ, man liecies dullāks. (Visi smejas)
Ģirts Strumpmanis:
Ir tā, ka loģiski es būtu Čipsis, jo viņš ir dullāks, bet viņš ir čipsīgāks, tāpēc ir Čipsis.
Uzreiz jāsaka, ka jūsu īstie vārdi ir dzirdēti arī citu grupu sakarā: Mārtiņa vārds saistībā ar progresīvā roka grupu "Soundarcade", savukārt Ģirta vārds saistībā ar alternatīvā roka grupu "Sils".
Mārtiņš Ābols: Ģirta gadījumā arī var pieminēt grupu "Soundarcade", jo tur mēs satikāmies.
Kāpēc tādiem rokmūziķiem jaunā viļņa šlāgeris?
Mārtiņš Ābols: Mūsu platuma grādos dzīvojošie cilvēki visi ir latentie melodiķi. Mūsu mērenajos platuma grādos, kur ir gan ziema, gan vasara, kur ir rudens un pavasaris, melanholija un melodija uzvar. Cilvēks var būt ar cik vien lielu akmens seju un nopietns, bet ir viņam tas iekšā, viņam aizķeras. Un mēs tam nestāvam pretī.
Mēs "Kultūrdevā" padomājām, kādi jums varētu būt gara radinieki mūzikā, un nonācām pie grupas "Dziļi violets".
Mārtiņš Ābols: A, vakara vadītāji. Labi, labi. (Visi smejas)
Kolēģis Marģers Majors stundu parunājās ar cilvēkiem parkā un stundu strādāja studijā ar grupas "Dziļi violets" dalībniekiem, un tapa hits. Vai jūsu – "Čipša un Dullā" – kompozīcijas top līdzīgi?
Mārtiņš Ābols: Mēs ar cilvēkiem nerunājam. (Smejas)
Ģirts Strumpmanis: Mēs reflektējam.
Mārtiņš Ābols: Mēs ieklausāmies sevī un viens otrā.
Ģirts Strumpmanis: Te mēs varam atgriezties pie mūsu pirmā gabala "Asaras". Mēs to sacerējām uz Jūrmalas šosejas no pagrieziena uz apvedceļu līdz pagriezienam uz Pūri. Kāda pusotra stunda tā bija.
Mārtiņš Ābols: Nē, uz Pūri nav pagrieziena. Līdz Kandavas pagriezienam.
Ģirts Strumpmanis: Jā, sorī. Tas bija ceļā uz Kuldīgu. Apmēram divas stundas.
Mārtiņš Ābols: Ne taču.
Ģirts Strumpmanis: Mazāk?
Mārtiņš Ābols: Tur ir 40 minūtes.
Ģirts Strumpmanis: Ja?
Mārtiņš Ābols: Jā, es tur ikdienā braukāju. Talsi ir stunda.
Vai dziedāt var par jebko?
Ģirts Strumpmanis: Mēs esam secinājuši, ka baigi svarīgs ir konteksts. Protams, ka var dziedāt par jebko. Tiklīdz tu iedod kontekstu, tad var par jebko.
Mārtiņš Ābols: Ir jābūt tai premisai. Bet tas, ka ir premisa, jau neatrisina to, ka būs interesanti. (Smejas) Nevar teikt – galvenais, lai dziesma ir par kaut ko.
Kurš no jums raksta tekstus, kurš – melodijas?
Mārtiņš Ābols: Abi divi mēs taisām.
Ģirts Strumpmanis: Mums ir tāds pingpongs.
Mārtiņš Ābols: Mums ir tā, ka ienāk prātā atslēgas frāze. Daudzi gabali ir mašīnās sacerēti.
Ģirts Strumpmanis:
Kā mēs esam secinājuši, man patīk vienkārši, bet Mārtiņam – kruzuļot.
Mārtiņš Ābols: Man mežģīnes patīk.
Ģirts Strumpmanis: Es tās mežģīnes taisnoju, bet viņš manu taisnumu kruzuļo. Tā mēs strādājam.
Jūs paši kādā intervijā sevi salīdzinājāt ar mājražotājiem, tikai teicāt, ka netaisāt mērces un nebraucat uz gadatirgiem, bet veidojat dziesmas un...
Mārtiņš Ābols un Ģirts Strumpmanis: Braucam uz gadatirgiem. (Abi smejas)
Un esat uzradījuši arī "Zelta večuku" izlasi.
Ģirts Strumpmanis: Jā, mums ir plate. Mēs secinājām, ka mūsdienās tie mūzikas nesēji... Mums vēl ir kaut kādi diski; ja kādam vajag, var pieteikties. Ā, starp citu, visās mašīnās ir "Čipša un Dullā" poga – "CD". Bet, tā kā tādas mašīnas paliek arvien mazāk un vairāk ir skārienjūtīgo ekrānu, mēs izdomājām, ka vajag plati.
Mārtiņš Ābols: Vismaz var uz kaut ko paskatīties virsū. (Smejas)
Bet izlase būs pieejama arī mūzikas platformu lietotājiem?
Ģirts Strumpmanis: Jā, protams. Mēs neesam tādi principiālisti. Lielās grupas negrib likt albumus "Spotify", jo klausīsies ne tādā secībā, kā viņi grib.
Mārtiņš Ābols: Labāko dziesmu izlasē secība nav svarīga.
Albumā ir iekļautas dažas no labākajām dziesmām, kopā – 14. Pa jaunu neko nerakstījām, viss ir tieši tā, kā cilvēki ir pieraduši. Jo, atsaucoties uz vienu citu klasiķi – Robertu Gobziņu –, cilvēkiem nepatīk pārsteigumi un jaunas lietas.
Pirmais ieraksts mums bija tāds...
Ģirts Strumpmanis: Īsts mājražojums.
Mārtiņš Ābols: Jā. Ik pa brīdim mums bija ideja, ka varbūt vajag pārrakstīt, bet ne vella. Cilvēkiem vajag, lai tur ir tas jocīgais mikss, viņi grib piedzīvot to pašu, ko pirmo reizi dzirdot to dziesmu.
1. decembrī koncertzālē "Palladium" būs zināmi pārsteigumi, jo jūs nebūsiet divatā. Varbūt pastāstiet vairāk.
Ģirts Strumpmanis: Kaut kā vienmēr cilvēkiem tomēr patīk, ka mēs esam divatā, un tāpēc mēs nolēmām klausīt klausītāju: mēs uzdevām mūziķiem uzdevumu, ka ir jāskan kā divatā, bet plašāk. Redz, kā mums sanāk.
Mārtiņš Ābols: Tāpēc mēs šoreiz esam izvēlējušies profesionālus mūziķus, nevis grupu dalībniekus. Jo grupu dalībniekiem ir ambīcijas, lai redz, kā es te to soliņu uzspēlēju.
Ģirts Strumpmanis: Mums būs profesionāļi ēnās.
Mārtiņš Ābols: Nebaidāties, tas būs vecais "Čipsis un Dullais", tieši tā, kā jums patīk. Bet pēc tam jūs domāsiet – o, šis nu gan bija drusku savādāk.
Jums ir arī sava profesionālā dzīve ārpus mūzikas – Mārtiņš ir reklāmas dizainers un arīdzan biškopis, savukārt Ģirts ir uzņēmuma vadītājs. Kā jums tam visam pietiek laika?
Mārtiņš Ābols: Veiksmīgs reklāmists ir cilvēks, kurš no visa kā kaut ko zina vai vismaz zina, kur meklēt, vai, ja nav redzējis, vismaz zina, par ko ir stāsts. (Smejas) Tas pats ar "Čipsi un Dullo" – jātur plašs skats, lai tās atsaucītes var forši piemeklēt.
Ģirts Strumpmanis: Man nav citu hobiju, es nebraucu medībās vai neeju makšķerēt. Es [muzicēšanu] izbaudu kā tādu... Mūzika man vienmēr ir bijusi kopš skolas laika, tā vienmēr ir līdzās pastāvējusi. Tas ir bijis tā kā tādas "iņ un jaņ", kur es varu atslēgties, jo ikdiena ir ļoti aktīva. Es mūziku vairāk uztveru kā relaksāciju. Tāpēc mēs arī [grupu] nepušojam baigi daudz, bet uzturam tādā līmenī, lai būtu forši.
Es nekad nedomāju, ka "Kultūrdevā" nonākšu līdz brīdim, kad varēšu kādu dzīvā izpildījuma dziesmu veltīt savam vīram. Jo dziesma, kuru jūs dziedāsiet – "Kad meitene skumst" (publikai pazīstama kā "Šerbets un pomelo") – ir dziesma, kuru es atskaņoju vīram, kad redzu, ka viņam ir skumīgāks prāts. Kāds ir šīs dziesmas tapšanas stāsts?
Ģirts Strumpmanis: To nevar izdomāt.
Mārtiņš Ābols: Tas ir labs piemērs, kā dzīvē dažreiz nevajag domāt, bet vienkārši paskatīties apkārt. Tātad: grupas mēģinājums, viens dalībnieks saka, ka viņam šovakar ātrāk jāpabeidz, jo ir jātiek uz veikalu līdz desmitiem; kāds aizved viņu uz veikalu, un pēc mirkļa tas, kurš aizveda, zvana mums visiem atpakaļ un saka: "Jūs neticēsiet! Šerbetu un pomelo vajadzēja." Nav šerbeta, nav pomelo. Ko? Kāpēc? Protams, bija šausmīga smiešanās.
Es braucu uz mājām ar tramvaju, un man galvā malās un malās frāze "kā lai tevi iepriecinu, ja nav šerbets un pomelo". Kad biju mājās, vannā, atnāca piedziedājuma melodija.
Pēc tam, satiekoties, jau bija tas mūsu pingpongs – Ģirts brutālāk, es ar mežģīnēm.
