Katrā no šīm pilsētām notika vizuālās mākslas nodarbības vājredzīgiem cilvēkiem, kuri ir neredzīgi kopš dzimšanas, un tiem, kas dzīves laikā kļuva neredzīgi. Projektā iesaistījās kā bērni un jaunieši, tā arī sirmgalvji.
Gan pasniedzējiem, gan neredzīgajiem tas bija jauns izaicinājums. „Pasniedzēji tieši tāpat kā mūsu neredzīgie cilvēki pirmo reizi sastapās ar šāda veida uzdevumu. Pedagogs centās izskaidrot maksimāli saprotami, vairāk balstoties uz asociācijām un sajūtām neredzīgam cilvēkam, kā būtu jāglezno.
Un tad neredzīgais cilvēks savukārt ar pedagoga palīdzību arī varēja izlikt savas sajūtas uz papīra vai uz audekla.
Bija daži tādi piemēri kā Ventspilī, piemēram, viņi vairāk izmantoja grafikas tehniku, kur redze patiesībā pat nav vajadzīga, jo tur ir nedaudz savādāk. Un tur, kur ir gleznošana, tur varbūt redze vairāk ir vajadzīga, bet, manuprāt, tas uzdevums un mērķi tika sasniegti pilnībā, jo tas rezultāts ir apburošs patiesībā un pārsteidzošs,” stāsta Neredzīgo biedrības projektu vadītāja Sandra Smona.
