Katra Aļņa Stakles kolāža ir kā atsevišķs stāsts, ko veido ļoti raiba kombinācija no visdažādāko attēlu fragmentiem. Cilvēku ķermeņi tajās visdažādākajās versijās mijas un mijiedarbojas ar ziediem, augļiem, arhitektūru, dabas ainavām un dažādiem citiem objektiem. Romantiski motīvi mijas ar skarbu kara tematiku. Melnbaltais – ar košu krāsu paleti. Foto mākslinieks pamatā izmantojis vizuālās kultūras tā saukto "zelta fondu" – pazīstamas gleznas un vēsturiski nozīmīgas fotogrāfijas, kas brīvi pieejamas digitālajā vidē ikvienam interesentam.
Tieši šī brīvā, eiforiskā pieejamība arvien lielākam vizuālās kultūras daudzumam arī interesē Alni Stakli izstādē "Liegā apokalipse". Viens no viņa jautājumiem ir, kā šo eiforisko pieejamību izmantot un cik liels potenciāls ir no tās veidot atkal jaunas, laikmetīgas jēgas: "Līdz ar to tur [ir] tā apokaliptiskā sajūta, ka mēs dzīvojam attēlu neaptveramā daudzumā, un mēs varam dabūt daudz vairāk, nekā spējam to patērēt, apzināt un izprast. Un "Liegā apokalipse" tāpēc, ka nekas traks jau nav noticis, viss ir mierīgi, mēs turpinām dzīvot komfortabli. Bet tā ir tā vizuālās kultūras pārbagātība, kas ir pamatā maniem meklējumiem. Kā man kā māksliniekam strādāt ar to, kas ir nenormāli pārsātinātā daudzumā, vai ir potenciāls radīt kādus jaunus stāstus no tā, kas jau pašsaprotami ticis kanonizēts kā "zelta fonds"?''
Kolāžās Alnis Stakle izmantojis pamatā atpazīstamus sižetus un klišejiskus attēlus, kas ņemti no dažādām atvērta tipa datu bāzēm. "Es biju lejupielādējis vairāk nekā 10 000 attēlu no dažādām vietām. To vidū Ņujorkas publiskā bibliotēka, policijas arhīvi, dažādu bioloģijas pētniecības institūtu arhīvi, kur bija attēli ar vīrusiem un kristāliem, kas man šķita interesanti," atklāj Stakle. "No fotogrāfijas pasaules tur ir izmantotas fotogrāfijas no Amerikas pilsoņu kara un Amerikas depresijas laika. Tās ir zīmīgas no fotogrāfijas vēstures aspekta.
Fotogrāfijas, kas fiksē Amerikas pilsoņu karu, var uzskatīt par pirmo reālistisko fotožurnālistiku, kad vairs nevairījās attēlot to, kā tas ir. Tur nebija izlikšanās vairs ar kaut kādām ainavām vai ģenerāļiem zirgos.
Ja bija līķis uz lauka, tad tas tika nofotografēts. Vai līķu kaudzes, atspoguļojot totālas šausmas. Amerikas depresijas laika fotogrāfijās savukārt ir pārstāvēta vesela virkne ikonisko fotogrāfu. Es atlasīju no fotogrāfijas vēstures zīmīgus momentus, kas iezīmē jaunus pavērsienus fotogrāfijas attīstībā."
Kolāžas ir ļoti apjomīgas gan tajos ietverto tēlu un fragmentu daudzumā, gan nozīmes slāņu ziņā. Katrs skatītājs šos slāņus ir aicināts šifrēt pats un brīvi ļauties interpretācijai, bet
autors atzīst, ka zināmā mērā kolāžas ir arī viņa paša paplašinātā pašportreta stāsts.
Kopumā savu darbību fotomākslā Alnis Stakle raksturo kā ceļu uz sevis izzināšanu, bet pats radīšanas process esot kas līdzīgs ritualizētai darbībai – meditācijai vai lūgšanai, kas palīdz iegūt skaidrību gan par sevi, gan pasauli sev apkārt. Alnis Stakle skaidro: "Zināmā mērā tā ir tāda pietuvošanās intelektuālā vai emocionālā ziņā kaut kādām teritorijām, kurām es savādāk nepietuvotos. Tas ir līdzīgi, kā tu ej uz baznīcu, lai no ikdienas atbrīvotos. Šajā gadījumā es neizmantoju baznīcu kā vietu, bet tā ir pietuvošanās domām, kuras tu nedomāsi, mizojot kartupeļus vai ejot uz veikalu. Jā, tādā ziņā māksla man ir kā process, lai domātu par neikdienišķo."
Aļņa Stakles jauno darbu sēriju Fotogrāfijas muzeja vadītāja Baiba Tetere raksturo kā vizuāli iespaidīgu un vienlaicīgi saturiski aktuālu un ietilpīgu fotomākslinieka veikumu: "Šeit mēs redzam tās ikonas tādā blīvā, sabiezinātā intensitātē, un, piemēram, man ir ļoti interesanti uzreiz ķidāt laukā šos atsevišķos elementus un atpazīt. Bet šeit jau ir mākslinieka kritiskā pozīcija arī uzsvērta par to vizuālo pārsātinātību. Un ir ļoti svarīgi analītiski domāt, kā mēs skatāmies, un veidot arī savu spriedumu un vērtējumu."
Aļņa Stakles jaunā izstāde "Liegā apokalipse" Fotogrāfijas muzejā būs skatāma no 11. februāra.
